Mute izkaltusi. Kāpēc viņi man neatņēma pistoli? Sis dīvainais un nomierinošais fakts tomēr neremdēja manas slāpes. Es sāku pētīt apkārtni un pēkšņi kaktā ieraudzīju akmens krūzi. Kas tajā iekšā? Kājas vēl sakaltas — būs jālec. Pārvarēdams sāpes, es centos piecelties, taču kājas neklausīja.
«Aka» bija pašaura, un vajadzēja tikai nogulties zemē, lai līdz krūzei paliktu daži centimetri. Virve ap jostasvietu diemžēl mani atturēja no liekām pūlēm. Ja es mēģinātu atlaisties uz vēdera, izplestu rokas un strauji saslietos, virve tik un tā mani atkal nostutētu uz kājām.
Izkaltusī rīkle ierosināja jaunu, ģeniālu plānu. Jānoguļas augšpēdu, jācenšas kustēties ar kājām pa priekšu — vaboles gaitā, kad tā nokritusi uz muguras un netiek atpakaļ. Lai gan virve bija savilkta cieši, taču es parāvu to augstāk — līdz krūtīm —, tā cerēdams ar kājām aizsniegt krūzi. Labāk sāpes nekā slāpes! Virve dziļi iegriezās miesā, tomēr es rāpoju, nepievērsdams uzmanību sāpēm, un beidzot pieskāros dārgumam.
Tavu postu — važas neļāva izplest kājas, lai ar tām varētu aptvert krūzi. Veltas cerības!
Tātad jāguļ un jāskatās debesīs. Es instinktīvi sataustīju pistoli, izņēmu to un tīksmi aplūkoju šo jauko lietiņu. Pēc tam tās spožo stobru pieliku pie deniņiem: jāpakustina pirksts — un es nekad vairs necietīšu slāpes. Bet tajā mirklī galvā iešāvās cita doma. Es ātri apsēdos, pagriezos un, nomērķējis uz virvi, divas reizes izšāvu. Virve apogļojās. Drudžaini darbodamies ar rokām un zobiem, es beidzot to pārrāvu un, trakā sajūsmā aizmirsdams par kāju dzelžiem, uzlēcu augšā, bet turpat arī nokritu. Aizrāpoju līdz krūzei, pacēlos, ielūkojos iekšā. Tur kaut kas iespīdējās! Varbūt — ūdens, bet varbūt. . . Nav laika šaubām! Krūze bija ļoti smaga, es tik tikko to pieliecu, un pirmais vēsais malks šķita gardāks par brīnumainu nektāru. Par pūlēm vienmēr tiek atalgojums — galu galā es sapratu šo vienkāršo patiesību.
Ūdens bija pamaz, un es neatstāju ne piliena.
Man kļuva vieglāk. Apkampis savu glābēju — krūzi, es aizsapņojos: noteikti es to ņemšu līdzi, kad atgriezīšos uz Zemes. Taču tūlīt arī sadrūmu — diemžēl izredzes niecīgas … Nezinu, cik ilgu laiku es sēdēju nekustīgs, raudzīdamies krūzē.
Virs manis, aprautu kliedzienu pavadīts, pārlidoja putnu bars. Es atģidos, pacēlu galvu un ieraudzīju vakarblāzmas sārto josliņu. Pelēkās debesis likās augstākas un gaišākas, arī sienām iekrāsojās sārtas apmales. «Drīz satumsīs,» es nodomāju. «Ko lai dara?»
Plāni, kuri noderētu uz Zemes, te nebija īstenojami, jo es nepazinu savu pretinieku. Robinsonam nebija tādu grūtību, viņš varēja brīvi darboties, izlemt pēc sava prāta, bet man jāmēģina izrauties no kaķcilvēku ķetnām. Par šīm būtnēm Zemes ļaudīm nebija visniecīgākā priekšstata.
Un tomēr — ko darīt?
Vispirms būtu labi, ja varētu noņemt važas. Līdz šim es tās nepētīju, domādams, ka tās ir no dzelzs, tagad atklāju, ka tās ir svina krāsā. Lūk, kāpēc man mocītāji neatņēma pistoli: uz Marsa, kā redzams, dzelzs nav, un šie kaķi, būdami pārāk piesardzīgi, neuzdrošinās pieskarties nepazīstamai lietai. Es aptaustīju važas — cietas. Mēģināju lauzt — nepadevās. No kā tās taisītas? Dedzīgai vēlmei izglābties pievienojās ziņkārība. Ar pistoles stobru es paklabināju važas — tām bija citāda — dzelzij neraksturīga skaņa. Varbūt važas ir no sudraba vai arī no svina? Visu, kas mīkstāks par dzelzi, es pārvīlēšu — jāsadauza krūze un jāizmeklē asa šķemba (es jau biju aizmirsis savu ieceri pārvest akmens krūzi uz Zemi). Taču mest krūzi pret sienu es neuzdrošinājos — baidījos pievērst kaķcilvēku uzmanību. Nē, viņi neatnāks: tikko es izšāvu no pistoles, un neviens uz to nereaģēja. Sadūšojies es atdauzīju no krūzes gabalu un ķēros pie darba.
Protams, ar neatlaidīgu darbu pat dzelzs siju var noslīpēt līdz šujamadatas smalkumam, tomēr cerēt, ka akmens ātri sadeldēs metāla važas, būtu pārāk liels optimisms. Pieredze pamatu pamatos ir kļūdas bērns, un man tikai nācās maldīties: Zemes pieredzei te nebija nekādas vērtības. Es vīlēju ļoti ilgi, taču uz važām neparādījās pat ieskrāpējumi, it kā es, nabadziņš, ar akmeni censtos pāfzāģēt dimantu.
Es aptaustīju savas skrandas, kurpes, pat matus, cerēdams atrast kaut ko parocīgu, kas man varētu palīdzēt, — šķiet, es jau sāku zaudēt prātu! Tad pēkšņi bikšu kabatā es sačamdīju sērkociņu kastīti metāla futrālī. Es nesmēķēju un parasti sērkociņus līdzi nenēsāju; kā tad tie varēja pie manis atrasties? Ā, atcerējos! So kārbiņu pirms aizlidošanas man iebāza kabatā kāds paziņa, jo viņam nebija citas dāvanas. «Ceru, ka sērkociņi nepārslogos starpplanētu kuģi!» viņš toreiz pajokoja. Tagad man likās, it kā tas būtu noticis pirms vairākiem gadiem: divu nedēļu lidojums, protams, neveicināja atmiņas uzlabošanos.
Es grozīju rokās kārbiņu un domāju. Kad nav nekādu izredžu, paliek vienīgi patīkamas atmiņas. Dzīvē ir bagātīga iespēju izvēle.
Satumsa. Trakoti izsalcis, es uzrāvu sērkociņu, lai paskatītos, vai neatradīsies kas ēdams. Sērkociņš nodzisa, es aizdedzināju otru. Automātiski muļķodamies, es to tuvināju važām… un pēkšņi — pšš! — no tām palika pāri baltu pelnu saujiņa; visu apkārtni piepildīja tāda smirdoņa, ka es gandrīz vai apvēmos.
Kā redzams, šie kaķi pazīst ķīmiju. Lūk, to es negaidīju!
.
4
Kad tu esi bezspēcīgs likteņa priekšā, važu izzušanai ir maza jēga. Tagad vismaz man nevajag sargāt šo kaķu «aku». Noslēpis pistoli un sērkociņus, es pieķēros pie nokarenā virves gala un rāpos uz augšu. Visapkārt valdīja pelēka migla, kāda visbiežāk ir pirtī, nevis zem klajas debess. Pārvēlies pāri sienai, es nolēcu zemē. Kurp lai eju? Ne māju, ne uguntiņu, ne skaņas. Tālumā (bet varbūt netālu — es nevarēju noteikt atstatumu) melnoja kaut kas mežam līdzīgs. Vai man doties uz turieni? Bet kas zina, kādi zvēri mani tur sagaida?!
Es palūkojos augšup: cauri pelēkiem, mazliet iesārtiem mākoņiem plaiksnījās dažas ļoti lielas zvaigznes.Mani atkal sāka mocīt slāpes un bads. Nakts medībām es nebiju sagatavots, ja arī uzdrošinātos doties pretim nezināmiem zvēriem un putniem. Labi vēl, ka nav auksti: droši vien šeit var iztikt bez apģērba gan dienā, gan naktī. Atbalstījies pret sava bijušā cietuma sienu, es apsēdos un atkal skatījos zvaigznēs, nemēģinādams prātot, jo pat vismiermīlīgākās domas man varētu izraisīt asaras — vientulību ir grūtāk paciest nekā sāpes.
Pamazām acis krita ciet, taču bija bīstami iemigt. Kādu laiciņu kūkojis, es pēkšņi nodrebēju un plati atvēru acis: liekas, man priekšā bija pavīdējusi kāda ēna. «Droši vien halucinācija,» es iedomājos un piemiedzu acis. Tiklīdz tās vēlreiz atvēru, manā priekšā atkal pazibēja ēna. Man mati sacēlās stāvus: spoku ķeršana uz Marsa neietilpa manos nolūkos. Es cieši nolēmu palikt nomodā.
Ilgu laiku nekas nerādījās. Tad es viltīgi pie- miedzuacis, atstājot starp skropstām niecīgu sprau- dziņu. Ena tūliņ bija klāt!
Tagad es vairs nebaidījos. Pats par sevi saprotams, ka tas nav spoks, bet radījums ar kaķa purnu. Izrādās — ar tik asu redzi, ka jau no tālienes spēj saskatīt, vai manas acis ir aizvērtas. Aizturējis elpu, priecīgs gaidīju viņa parādīšanos. Ja viņš man tuvosies, es ar viņu izrēķināšos! Nezinu, kāpēc es uzskatīju, ka esmu stiprāks par kaķcilvēku. Varbūt paļāvos uz pistoli? Smieklīgi!