— Baidos, ka tā tik tiešām ir vienīgā izeja … Taču man vēl jāsamelo viņiem, ka tēvs man uzticējis komandēšanu …
— Jā, un ātrāk, tāpēc ka ienaidnieks jau tuvojas. Jo vairāk kareivju tu paspēsi savākt, jo labāk. Bet es, draugs, piebeigšu sevi, lai tev nevajadzētu kļūt par manu bendi.
— Uzgaidiet! — es drebošā balsī izsaucos. — Uzgaidiet! Ko tas jums dos?
— Neko, — Lielais Vanags joprojām drūmi atbildēja. — Ienaidniekam ir daudz labāki kareivji un ieroči, mēs diez vai ar visas valsts apvienotu spēku tos uzvarētu. Bet, ja nu mūsu bojāeja tiktu pamanīta, tā varētu mainīt Kaķiešu valsts vēstures gaitu. Citas valstis mūs vismaz vairs tā nenoniecinātu. Mūsu bojāeja nav ne upuris, ne ceļš uz slavu, bet galēja nepieciešamība. Mēs negribam būt vergi! Cilvēka sirdsapziņai ir ilgāks mūžs nekā dzīvībai. Tas ir viss! Ardievu, Zemes kungs!
— Pagaidi! — Mazais Skorpions viņam uzsauca. — Labāk apēd četrdesmit dulnuma lapas — tā būs vieglāk nomirt.
— Var jau, — Lielais Vanags pasmīnēja. — Dīvaini iekārtota ir dzīve! Līdz šim es neēdu dulnuma lapas un mani uzskatīja par svētuli. Lai nu tagad viņiem tiek pierādījums! Dulnuma, atnes lapas! Es nekur neiešu, savā pēdējā brīdī gribu būt kopā ar draugiem …
Meiča atnesa lapu klēpi un tūdaļ_ aizgāja. Lielais Vanags bez šaubīšanās ķērās tām klāt.
— Bet kas notiks ar tavu dēlu? — Mazais Skorpions ar nožēlu teica. — O, man par to taču nevajadzēja runāt!
— Nekas, izdzīvos, ja vien visa valsts neaizies bojā … — Lielais Vanags klusi atbildēja.
Viņš turpināja košļāt lapas, taču ļoti lēni — droši vien bija jau noreibis.
— Gribu gulēt, — viņš vēl klusāk teica un noslīdēja uz grīdas. Es saņēmu viņa roku, viņš pateicās, un tie bija Lielā Vanaga pēdējie vārdi, lai gan roka ilgāku laiku bija vēl silta, bet elpa pārtrūka tikai pusnaktī.
24
Jā, viņa nāvi es nevarēju nosaukt par upuri, tāpēc ka viņš pats tā neuzskatīja. Vai viņa cerības piepildīsies? To es pagaidām nezināju, taču redzēju, ka nocirstā galva rēgojās kārts galā laukuma vidū. Es, protams, atnācu apskatīt ne jau galvu, bet Kaķiešu pilsētas iedzīvotājus, kuriem šādas izrādes izraisīja īpašu labpatiku. Mazais Skorpions sen bija pazudis un neparādījās pat pie Dulnumas, tāpēc es nolēmu iziet uz ielas.
Pilsēta izskatījās tikpat rosīga, pat vēl rosīgāka nekā agrāk. Tagad taču varēja tīksmināties ap nocirsto galvu, turklāt tā bija krietni interesantāka par akmentiņu uz lielceļa. Runāja, ka drūzmā pie kārts jau nospiesti trīs večuki un divas sievietes, taču viņu dēļ nebēdājās, jo nāve, kas ķērusi labpatikas meklētāju, uzskatāma par godājamu. Visi tikai vēl sparīgāk spaidīja un lamāja cits citu. Neviens nejautāja, kā galva tā ir, kāpēc nocirsta. Pūli bija dzirdami, piemēram, šādi saucieni:
— Ū, kāda spalvaina!
— Bet acis tak aizvērtas!
— Zēl, ka tikai galvu izlikuši! Vajadzēja visu ķermeni.
Lielais Vanags, jādomā, bija pieņēmis pareizu lēmumu. Vai ir vērts dzīvot kopā ar šādiem ļaudīm?
Izkļuvis no pūļa, devos uz ķeizara pili. Iešana bija grūta, jo visos virzienos maršēja muzikantu vienības, nežēlīgi pūzdamas un dauzīdamas savus instrumentus. Klausītāji bizenēja viņiem pakaļ te uz vienu, te uz otru pusi, tikpat nepaspēdami nekur ilgāk pabūt un droši vien pukodamies, ka viņiem tik maz kāju, ausu un acu. No dīkdieņu bļāvieniem nopratu, ka tie ir kāzu orķestri, taču ļaužu milzums neļāva saskatīt nestuves ar līgavām, tāpēc nevarēju tikt skaidrībā, cik kaķiešu ir pie to nešanas. Starp citu, mani vairāk nodarbināja jautājums, kāpēc briesmu brīdī būtu jāsteidzas ar kāzām.
Nebija kam pajautāt, jo kaķcilvēki baidās runāt ar ārzemniekiem. Es atgriezos pie Dulnumas. Viņa sēdēja istabā un raudāja, pamanījusi mani, sāka šņukstēt vēl stiprāk, it kā es viņu būtu apvainojis. Ilgi nācās viņu mierināt, kamēr viņa pavēstīja:
— Mazais Skorpions aizgāja uz fronti. Tas ir briesmīgi…
— Nekas, viņš atgriezīsies! — es moži noteicu, no sirds vēlēdamies, lai mans paredzējums piepildītos. — Viņš noteikti atgriezīsies!
— Vai tiesa? — viņa pasmaidīja caur asarām.
— Protams! Bet tagad iesim pastaigāties. Pietiks tev vienai šeit raudāt.
— Es jau nemaz neraudu, — Dulnuma sacīja, izberzēdama asaras un pūderēdamās.
— Kāpēc patlaban tik daudz kāzu? — es pa ceļam jautāju. Tā bija tukša ziņkāre — es sevi mierināju ar pārliecību, ka aizdzenu sievietei drūmās domas. Taisnību sakot, arī no sevis dzinu prom domu par Mazā Skorpiona gandrīz neizbēgamo bojāeju.
— Kad sākas juku laiki, visi steidzas ar kāzām, nodrošinās, lai karavīri nesamaitātu meitenes, — Dulnuma paskaidroja.
— Kāpēc tāds svinīgums un krāšņums?
Manas domas koncentrējās ap kara būšanām, taču šajā gadījumā kaķiešu attieksme pret dzīvi izrādījās prātīgāka par cilvēcisko.
— Kāzām ir vajadzīgs krāšņums. Karš ātri beigsies, bet laulības — visai dzīvei!
Noticējusi maniem vārdiem par Mazā Skorpiona atgriešanos, Dulnuma nomierinājās un pat ieteica man noskatīties izrādi:
— Šodien sakarā ar dēla precībām ārlietu ministrs uz ielas rīko izrādi. Aiziesim?
Nosist ministru, kurš kara laikā nodarbojas ar tādiem niekiem, man šķita godprātīgāk nekā skatīties izrādi. Taču slepkava no manis neiznāks, turklāt kaķiešu teātri es vēl neesmu redzējis. Es nolēmu aiziet, jo pēdējā laikā mana domāšana ievērojami kaķiskojusies.
Ārlietu ministra mājas priekšā stāvēja daudz kareivju. Izrāde jau bija sākusies, tomēr vienkāršo tautu nelaida skatuves tuvumā: tas, kas gāzās uz priekšu, dabūja ar bozi pa galvu. Kaķiešu kareivji prata karot — ar savējiem, mierīgajiem ļaudīm. Diez vai viņi uzdrošinātos man iesist, taču es arī netiecos uz priekšu, tāpēc ka teātra mūzika jau no tālienes man likās neparasti pretīga. Ilgi klausījos griezīgajās skaņās, kuras pārtrauca aktieru bļaušana, tomēr iemīlēt kaķiešu teātri tā arī nespēju.
— Vai jums nav labāku lugu par šo? — es pajautāju Dulnumai.
— Ir gan — ārzemju. Es tās skatījos bērnībā, tās daudz smalkākas. Pēc tam tās pārstāja uzvest, jo tās neviens nesaprata. Ārlietu ministrs personīgi aizstāvēja jaunās lugas līdz tam laikam, kamēr kāds ārzemnieks pateica, ka arī kaķiešu teātris ir ļoti interesants. Tad ministrs sāka atbalstīt vecās lugas.
— Bet ja kads cits cilvēks pateiks, ka ārzemju lugas tomēr ir labākas?
— Tas būs veltīgi. Ārzemju lugas tiešām ir labas, taču pārāk dziļas. Kad ministrs cīnījās par tām, diezin vai viņš pats īsti tās saprata, tādēļ arī pieķērās ārzemnieka glaimiem, kas adresēti kaķiešu lugām. Viņam pašam vispār nav nekādas saprašanas par teātri, tomēr sev izgādājis propagandista reputāciju. Bet veco teātri ir vieglāk reklamēt — tam vairāk pielūdzēju. Mums nereti gadās tā: tikko jaunais rodas, tūlīt to izspiež vecais. Lai ieviestos jaunais, vajag daudz spēka un enerģijas.
Es nojautu, ka tās nav viņas, bet gan Mazā Skorpiona domas, jo arī viņa klusiņām centās virzīties uz priekšu. Man bija neērti turēt viņu pie vārda, taču es vairs nespēju skatīties.
— Vai iesim prom no šejienes?
Pēc visa, ko Dulnuma bija teikusi par teātri, viņai bija neveikli atteikties. Viņa neprotestēja arī tad, kad es ierosināju aiziet uz ķeizara pili. Tā bija pati lielākā, taču nebūt ne skaistākā celtne Kaķiešu pilsētā. Šodien pils izskatījās īpaši netīkama: pie sienām — kareivji, uz sienām — kareivji… Turklāt sienas bija nosmērētas ar svaigiem dubļiem, bet grāvī ūdens smirdēja trakāk nekā parasti.