— Ārzemniekiem patīk tīrība, — Dulnuma paskaidroja. — Dubļi — vislabākais šķērslis viņiem ceļā.
Man trūka spēka pat pasmieties.
Uz sienas parādījās daži stāvi; tie ilgi centās nosēsties, droši vien baidīdamies nokrist.
Dulnuma satraukta iekliedzās:
— Visaugstākais dekrēts!
— Kur? — es jautāju.
— Skaties!
Ļaudis pa sienu virzījās tik lēni, ka man notirpa kājas. Beidzot vēstneši nolaida virvē iesietu akmeni ar baltām zīmēm. Dulnuma, kurai bija asa redze, iekliedzās.
— Kas noticis? — es jautāju.
— Galvaspilsētas pārcelšana! Ķeizars aizbrauc! Nelaime! Kā es bez viņa iztikšu?! — Dulnuma samulsa, droši vien domādama nevis par ķeizaru, bet par Mazo Skorpionu. Pa to laiku no sienas nolaida vēl vienu akmeni.
— «Kareivjiem un tautai,» — Dulnuma sāka lasīt, — «pavēlu palikt savās vietās! Pārbraucam tikai Mēs un ierēdņi.»
Biju pārsteigts par Viņa Augstības gudrību un novēlēju viņam pusceļā lauzt kaklu. Taču Dulnuma pēkšņi nopriecājās:
— Tas vēl nav nekas! Ja jau daudzi paliek, man nav bail!
«Interesanti, kur viņi dabūs dulnuma lapas, kad ierēdņi būs aizbraukuši?» es nodomāju, bet šajā brīdī parādījās jauns akmens.
— «Ar šo dienu aizliedzam Mūs saukt par «visu rāšu vadītāju». Baigo briesmu brīdī tautai jābūt vienotai, tāpēc Mēs kļūstam par «vienas rātes vadītāju». Visu — cīņā pret ienaidnieku!» — Dulnuma nolasīja un papildināja: — Tad vispār labāk bez rātēm.
Mēs vēl brītiņu pagaidījām, tad nopratām, ka vairāk rīkojumu nebūs, jo paši sludinātāji bija nozuduši aiz sienas. Dulnuma ļoti vēlējās doties mājās un paskatīties, vai nav pārnācis Mazais Skorpions, savukārt es gāju uz valsts iestādēm, kur varēja gaidīt vēl kāda rīkojuma izkarināšanu. Pilsētas austrumu pusē, kurp aizgāja Dulnuma, joprojām dārdēja kāzu mūzika, bet te vairs nebija neviena, it kā kāzas būtu tūkstošreiz svarīgākas par visām valstiskajām problēmām.
Mani īpaši interesēja Ārlietu ministrija, kuras priekšā arī nebija neviena cilvēka. Ak jā, arī ministrs svin dēlam kāzas un, iespējams, piešķīris brīvdienu saviem padotajiem. Vēl nav zināms, vai kaķiešiem ir ārējie sakari, kaut gan Ārlietu ministrija pastāv.
Es nolēmu noskaidrot šo jautājumu, izmantojot ierēdņu prombūtni. Bez ceremonijām iegāju iekšā: tur neviena nebija. Istabas neaizslēgtas, tajās arī neviena un nekā, vienīgi akmens plāksnīšu kaudzes ar uzrakstiem «Protests». Tās droši vien izsūta visos piemērotos un nepiemērotos gadījumos, jo diplomāti taču ir protestu speciālisti. Es gribēju atrast kādus no ārzemēm sūtītus dokumentus, taču neatradu. Redzams, ārzemnieki, cenzdamies atvieglināt savu diplomātisko darbību, neatbild uz kaķiešu protestiem.
Nav vērts apskatīt citas iestādes. Ja Ārlietu ministrija ir tik ģeniāli vienkārša, tad pārējās iestādēs nebūs pat akmens plāksnīšu.
Ceļā pagadījās daudz iestāžu: Prostitūcijas ministrija, Dulnuma lapu institūts, Kaķiešu emigrantu pārvalde, Ministrija cīņai pret ārzemju mantām, Gaļas un dārzeņu palāta, Sabiedriskā bāreņu tirdzniecības komiteja … Tie ir tikai saprotamākie nosaukumi — daudzus es vienkārši nesapratu. Lai nodrošinātu visus ierēdņus ar dienestiem vai ar bezdarbību, nepieciešamas daudzas jo daudzas iestādes.
Man likās, ka daudz, bet kaķcilvēkiem, kā nojaušams, nepietika.
Es gāju taisni uz rietumiem — biju nolēmis iemest aci ārzemnieku kvartālā. Nē, labāk iešu mājās, paskatīšos, vai nav atgriezies Mazais Skorpions. Es atpakaļ gāju pa citu ceļu un pēkšņi ieraudzīju studentu grupu. Tie atšķirībā no saviem novadniekiem neguva baudu ne izrādē, ne arī nocirstās galvas apjūsmošanā, bet bija notupušies uz ceļiem liela akmens priekšā, uz kura rakstīts: «Piemineklis dižajam, svētajam Macu». Zinādams, ka, mani pamanījuši, viņi tūdaļ aizmuks, klusiņām pielavījos no aizmugures un, notupies uz ceļiem, sāku klausīties, par ko viņi runā.
Viens no priekšā sēdošajiem studentiem piecēlās visā augumā un kliedza:
— Lai dzīvo macisms! Lai dzīvo visisms! Lai dzīvo pulopulāps! [3]
Visi atbalstīja viņa brēcienu. Pirmais students, tiku tikām izbļāvies, pavēlēja pārējiem atsēsties zemē un teica runu.
— Mums jānogāž visi dievi un viņu vietā jāliek dižais, svētais Macu! — viņš deklarēja. — Mums jāiznīcina vecāki, pasniedzēji un jāatjauno mūsu brīvība! Mums jānogāž imperators un jāievieš visisms! Mēs apsveicam ārzemniekus, kas uzbrukuši mūsu dzimtenei, tāpēc ka viņi ir pulopulāpi! Tūlīt mēs noķersim ķeizaru un uzdāvināsim viņu ārzemju biedriem. Tik lieliska izdevība vairs neatkārtosies, tāpēc darbosimies nekavējoties! Pēc tam mēs iznīcināsim savus vecākos radiniekus, skolotājus, lai visas dulnuma lapas, sievietes, tauta un pats visisms piederētu mums. Dižais, svētais Macu teica: «Pulopu-
— Tu atkal iesi prom?
Neskatīdamies uz meiteni, viņš noraidoši pakratīja galvu. Es neuzdrošinājos turpināt iztaujāšanu, jo negribēju satraukt Dulnumu. Starp citu, viņa droši vien pati kaut ko nojauta un apšaubīja Mazā Skorpiona žestu patiesīgumu.
Viņš vēl drusciņ atpūtās, tad sacīja, ka gribot satikt tēvu. Dulnuma klusēja, taču acīmredzot bija ciešas apņēmības pilna sekot Mazajam Skorpionam. Nopratis, ka blēdība atklāta, viņš sāka nemierīgi staigāt pa istabu; es nevarēju darīt to pašu, jo atrados meitenes skatiena varā. Beidzot Dulnuma neizturēja un ieraudājās:
— Kurp iesi tu, turp iešu arī es.
Viņš nodūra galvu, kļuva domīgs.
— Labi!
Es arī paziņoju, ka iešu kopa ar viņiem, kaut gan nemaz nealku skatīt Lielo Skorpionu.
Mēs virzījāmies uz rietumiem, bet visa tauta, pat kareivji, nāca mums pretī.
— Kāpēc viņi iet uz austrumiem, ja ienaidnieks atrodas rietumos? — es neviļus pajautāju.
— Tāpēc, ka austrumos ir drošāk, — Mazais Skorpions grieza zobus.
Mums nācās sastapt daudzus vecus un jaunus zinātniekus, kas neparasti priecīgā noskaņā kājoja gar abām ielas pusēm.
— Mēs ejam pie ķeizara! — viņi uzsauca Mazajam Skorpionam. — Viņa Augstība pavēlējis sasaukt konferenci, jo valsts aizsardzība ir kopus lieta un tajā vadošā loma pieder zinātniekiem. No mums gaida atbildes uz daudziem jautājumiem, piemēram: cik karavīru frontē, vai ienaidnieks ieņems Kaķiešu pilsētu? Ja viņi tiešām nodomājuši sagrābt pilsētu, mēs dosim ķeizaram padomu vēl tālāk pārvietoties uz austrumiem. Gudrais ķeizars — viņš
neaizmirsīs zinātniekus! Gudrie zinātnieki līdz galam uzticīgi ķeizaram!
Cerību ieraudzīt Viņa Augstību spārnoti, zinātnieki pat nepievērsa uzmanību Mazā Skorpiona klusēšanai. Tikko šī sajūsmas pārņemtā grupa aizgāja, parādījās cita — ar skumju māktām sejām.
— Palīdziet mums, kungs! Kāpēc Viņa Augstība mūs neuzaicināja uz zinātnisko konferenci? Mūsu zināšanas, mūsu tikumi tak nav mazāki kā šiem neliešiem! Ja mēs nenokļūsim konferencē, tad vispār mūs vairs neuzskatīs par zinātniekiem! Jums tādi sakari, kungs, parūpējieties, lai mūs neatbīda malā!
Mazais Skorpions joprojām klusēja, tomēr šoreiz viņa klusēšanu uzņēma citādi: