— Ja jūs mums nepalīdzēsiet, mēs sāksim kritizēt valdību — un tad visi dabūs!
Saķēris aiz rokas Dulnumu, Mazais Skorpions sāka iet ātrāk. Zinātnieki skaļi ieraudājās.
Parādījās kaut kādu īpašu kareivju ierinda. Viņiem ap kaklu karājās sarkanas auklas. Līdz šim es nebiju redzējis šādas lietas, tomēr neuzdrošinājos uzplīties ar jautājumiem zinātnieku jau tā satracinātajam Mazajam Skorpionam. Pamanījis manu neizpratni, viņš rūgti iesmējās:
— Tie ir tā sauktie sarkanstriķainie jeb valsts gvarde. Sarkanie striķi — atšķirības zīme tāpat kā citās valstīs. Taču tur «valsts» nozīmē galēju, pat fanātisku patriotismu, bet mūsu sarkanstriķainie, tā paša patriotisma mudināti, traucas uz klusākām vietiņām, kur viņus neviens neapdraud. Ja ārzemnieki viņus sasitīs, tad taču viņi vairs nevarēs demonstrēt savu mīlestību pret dzimteni!…
Viens gvards brauca uz vesela desmita kaķiešu galvām, viņam ap kaklu bija krietni resnāks striķis.
— Tas ir sarkanstriķaino gvardes komandieris,— Mazais Skorpions klusi noteica. — Viņš cer savās
rokās sagrābt visu valsts varu, jo citas valstis tieši tādā veidā kļuvušas stiprākas. Pats viņš jau tagad ir stiprāks par citiem, jo ir viltīgāks. Esmu pārliecināts, ka viņš dodas pie ķeizara, lai dabūtu gatavu savu plānu. Pārliecināts!
— Varbūt tad jūsu valsts arī kļūs stiprāka? — es svārstījos.
— Nē! Ar viltību var sagrābt varu, nevis nostiprināt valsti. Viņš ir savas patmīlības apsēsts, nevis norūpējies par valsti. īsts patriotisms — cīņa pret ienaidnieku.
Es sapratu, ka kaķcilvēku nesaticība atviegloja ienaidniekam iebrukumu. No sarkanstriķaino gvardes auklām man metās raibs gar acīm: manā priekšā pavērās baisma asiņu jūra, pa kuru peldēja gvardi.
Mēs jau izgājām no Kaķiešu pilsētas, un es diezin kādēļ nodomāju, ka to nekad vairs neredzēšu. Drīz vien mēs satikām vēl kādu dīvainu procesiju — garus kaķiešus ar vēlīgiem purniem un zāļu pušķīšiem ķepās. Dulnuma, kas jau ilgu laiku bija klusējusi, iesaucās:
— A, svētie nāk!
— Kas? — Mazais Skorpions, kurš agrāk nekad nedusmojās uz viņu, nikni noprasīja. Viņa nedroši precizēja:
— Nē, nē, es neticu viņiem.
— Par kādiem svētajiem tiek runāts? — es painteresējos, cerēdams, ka mana nezināšana kaut vai drusciņ mazinās pret Dulnumu vērsto niknumu.
Mazais Skorpions, ilgi klusējis, nu pēkšņi pats man uzdeva jautājumu:
— Pasaki — kāds ir kaķcilvēku galvenais trūkums?
Nebija viegli atbildēt. Kad mans paziņa teica: — Muļķība, — es klusībā cerēju, ka viņš to neattiecina uz mani.
— Jā, — Mazais Skorpions turpināja, — muļķība ir mūsu galvenā nelaime, tāpēc ka mēs parasti atdarinām citus, izliekamies, it kā mēs visu zinām un saprotam, bet īstenībā neko ne zinām, ne saprotam, īstu briesmu brīdī mēs beidzam klaigāt, piesaucam māti kā bērni, un tad atklājas mūsu tukšo dvēseļu noslēpums: parasta muļķība. Tādos gadījumos daudzi visisti piesauc svēto Macu, kaut gan patiesībā viņš nebija svētais, bet dižs cilvēks, kas neatzina māņticību. Mūsu revolucionāri atsaucas arī uz tādiem svētajiem, kuri tikai zālīti prot turēt ķepās. Pasaulē nav nekā pretīgāka un dumjāka par šitiem!
Pie mums neviens neko nesaprot. Ja rodas problēmas, kas prasa neatliekamu risinājumu, visi to vien dara kā svētos sauc palīgā. Nē, mūsu bojāeja ir neizbēgama. Stulbi organizēta ekonomika, politika, izglītība, armija spēj pazudināt valsti, bet masveida muļķība spēj pazudināt veselu nāciju, jo muļķus jau neuzskata par cilvēkiem. Sagrābuši mūsu valsti, ienaidnieki mūs pilnīgi iznīcinās, un neviens no kaimiņiem nenāks mūs aizstāvēt. Lops nokļūst zem naža — kas tur sevišķs? Ļaudis vienmēr bijuši cietsirdīgi pret tiem, kurus ienīst.
Es ļoti gribēju tuvāk iepazīties ar kaķiešu svētajiem, taču baidījos pazaudēt Mazo Skorpionu un Dulnumu. Mēs apmetāmies atpūsties ciematiņā, kurā bija dažas pussagruvušās mājeles, bet nebija neviena iedzīvotāja.
— Manā bērnībā šis ciems izskatījās citādi. Cik ātri viss panīkst! — Mazais Skorpions domīgi sacīja it kā pats sev. Es nezināju, kāpēc ciems aizgājis bojā, taču nesāku viņu apgrūtināt ar izprašņā- šanu, jo biju jau dzirdējis par dažām dīvainām revolūcijām, bet pēc tam — par kariem, kuros pat uzvara neatnesa laimi. Tā pati nolaidība un svētulība, katrs apvērsums saistījās ar armijas palielināšanu, ar alkatīgo ierēdņu skaita pieaugumu. Zemnieki badojas pat tad, kad strādā vaiga sviedros, un viņi mūk uz pilsētu vai arī par dažām dulnuma lapām pārdodas dienestam armijā. Jā, revolūcija ir bīstama tad, kad tā ir nolaidīgu cilvēku rokās! Neviens neizglābs kaķiešus, ja viņi paši nesapratīs, ka tos smacē muļķība.
Kamēr es pārdomāju, pēkšņi Dulnuma pielēca kājās un iesaucās:
— Skatieties, skatieties!
Rietumos, gluži kā vētras brāzmas sacelts, virpuļoja milzīgs pelēku smilšu mākonis.
Mazā Skorpiona lūpas ietrīcējās:
— Tur atkāpjas kareivji!
26
— Slēpieties! — Mazais Skorpions mierīgi, taču norūpējies pavēlēja. — Mūsu karavīri nav drosmīgi uzbrukumā, taču atkāpjas kā trakie. Noslēpieties ātrāk! Draugs, es tev uzticu Dulnumu.
Viņš degošām acīm vēroja rietumus, taču rokas tiecās uz meitenes pusi, gribēdamas viņu noglāstīt. Dulnuma paņēma Mazo Skorpionu aiz rokas un, visa trīcot, nočukstēja:
— Mēs mirsim reizē.
Es nezināju, ko iesākt — noslēpt Dulnumu vai palikt pie viņa. Mani nebaidīja nāve, taču es sapņoju dot kaut jel kādu labumu. Ja mums uzkritīs vairāki simti neprātīgu kareivju, tad nelīdzēs pat mana pistole. Saķēris draugus aiz rokām, es gribēju mesties uz tuvāko būdu, lai tad, kad vienība trauksies garām, notvertu kādu bēgli un uzzinātu frontes notikumus.
Mazais Skorpions nevēlējās slēpties. Arī Dulnuma neklausīja mani. Pa to laiku putekļu mākonis tuvojās zibens ātrumā.
— Tā ir muļķīgi mirt — es to nepieļaušu!
— Viss beidzies, neuztraucies par mani! — Mazais Skorpions stingri noteica. — Arī par Dulnumu ne: lai dara, ko vēlas.
Taču viņš man fiziski nespēja pretoties — es viņu sagrābu un ar spēku aizvilku. Dulnuma mums sekoja.
Mēs paslēpāmies sapostītā mājelē. Uz sienas es uzliku dažus ķieģeļus un pa šķirbu starp tiem vēroju bēgošo karaspēku.
Viņi atlidoja kā viesuļvētra, mūs apšļākdami ar pelēkām smiltīm un izbaiļu bļāvieniem. Es neviļus piemiedzu, bet tūlīt arī atvēru acis. Manā priekšā bija viss karaspēks. Kareivji skrēja bez ieročiem, skatīdamies tikai sev zem kājām. 5ī aina deva man drosmi. Līdz šim es nevarēju iedomāties karaspēku bez karoga, bez ieročiem, bez zirgiem, bez formas tērpiem; te nu gluži pliki kaķieši, tuvu ārprātam, žēli brēcot, joņoja pa karstajām smiltīm. Tagad es neno- bītos pat no veselas mežoņu armijas, pat no visas pasaules mežoņiem ne.
Pagāja daži mirkļi — un bēgļu vairums aizbrā- zās. Droši vien šie ir Lielā Skorpiona kareivji, es nodomāju. Ja tā, tad Mazais Skorpions devās drošā nāvē, kad atteicās no viņiem paslēpties. Man atkal iegribējās noķert kādu no atpalikušajiem kareivjiem, taču viņi joza pat ātrāk par priekšējiem — laikam jau centās viņus panākt.
Es zināju, ka priekšējie, šāvienam atskanot, pat neatskatīsies, taču nebiju pārliecināts, vai spēšu trāpīt bēglim un turklāt viņu tikai viegli ievainot. Nē, tas man neder: neesmu taču armijas cilvēks, lai liktu lietā tik cietsirdīgu paņēmienu.