Karavīru kļuva aizvien mazāk. Es biju nolēmis šaut tikai ārkārtējā gadījumā; izlēcu no slēptuves. Dažreiz dzīve ir sarežģītāka, nekā mēs to iedomājamies, bet dažreiz vienkāršāka. Ja karavīri joprojām muktu, es viņus nepanāktu. Par laimi, viens no viņiem rīkojās citādi: ieraudzījis mani, viņš sastinga gluži kā varde ūdensčūskas priekšā. Tālākais neizraisīja nekādus sarežģījumus. Pusmirušu aiz noguruma un bailēm es viņu uzvēlu sev plecos, bet viņš pat neiepīkstējās.
Mūsu slēptuvē viņš ilgi neatvēra acis, bet, tikko tās atdarīja un ieraudzīja Mazo Skorpionu, tā noraustījās, it kā viņam būtu iegrūsts durklis vēderā. Kareivja acis iegailējās, viņš gribēja mesties virsū jaunajam saimniekam, bet mana roka uzgūla viņam uz pleca.
Mazais Skorpions, kurš nekustīgi sēdēja blakus Dulnumai, neizrādīja par gūstekni ne mazāko interesi, un es sapratu, ka man pašam nāksies viņu iztaujāt. Nepanācis neko ar labu, es pabiedēju karavīru un noprasīju, kāpēc viņi bēg.
Karavīrs atkal sastinga, sāka kaut ko atcerēties un pēkšņi norādīja uz Mazo Skorpionu:
— Viss viņa dēļ!
Mazais Skorpions pasmīnēja.
— Viss viņa dēļ! — karavīrs nikni atkārtoja. Es zināju, ka kaķcilvēki ātri iedegas dusmās, tālab nogaidīju viņa dusmu pierimšanu.
— Mēs negribējām karot, taču viņš mūs piekrāpa un nosūtīja uz fronti. Un turklāt vēl neļāva ņemt ienaidnieku piedāvātos nacionālos prestižus! Sarkanstriķaino gvardi un citas armijas arī viņš nosūtīja, bet tie mierīgi ņēma nacionālos prestižus un atkāpās; vienīgi mūsu armiju sasita lupatu lupatās. Mēs esam viņa tēva kareivji, taču viņš nerūpējās par mums, viņš mūs pameta kaujas laukā, negribēja mūs atlaist mājās, kā to gatavojās darīt viņa tēvs. Ja kaut viens no mums paliks dzīvs, labu galu tu neņemsi! Citi mierīgi atkāpās, pat drusciņ palau- pīja — ne tā kā mēs! Kā mums tagad dzīvot?!
Mazais Skorpions klausījās uzmanīgi, bet izskatījās nomākts. Mani ļoti interesēja ikviens karavīra vārds; par laimi, viņš turpināja:
— Jūs mums atņēmāt ir zemi, ir mājas, ir ģimeni! Šodien jums vajag vienu, rīt — otru! Ierēdņu kļūst arvien vairāk, bet tauta grimst nabadzībā. Jūs mūs aplaupāt, krāpjat, piespiežat iet zaldātos, lai mēs laupītu jūsu labā. Paši saņemat lauvas tiesu, bet mums atmetat drupačas, jo baidāties, ka pametīsim jūs. Kad ārzemnieki mums uzbrūk, gribēdami sagrābt mūsu labumus, jūs sūtāt mūs nāvē. Mēs vienkārši ejam klaušās, jo neprotam strādāt, arī mūsu tēvus jūs pārvērtāt par karavīriem. Jau no bērnības mēs nepazīstam citu likteni un citādi neprotam dzīvot.
Viņš apklusa, lai atvilktu elpu; to izmantodams, es noprasīju:
— Ja jūs zināt, ka ierēdņi ir tik slikti, kāpēc jūs neiznīcināt viņus un paši nesākat visu pārvaldīt?
Karavīrs izbolīja acis. Es nospriedu — viņš mani nesaprot —, taču viņš tiešām domāja.
— Tu gribi sacīt, kāpēc mēs netaisām revolūcijas?
Es nebūtu domājis, ka viņš zina šo vārdu, —
biju aizmirsis, cik apvērsumu bijis Kaķiešu valstī.
— Neviens vairs netic! Revolūcijās mēs tikai zaudējam, bet viņi iegūst. Kad sadalīja zemi, visi priecājās, bet katrs saņēma tik maz, ka nevarēja iestādīt pat desmit dulnuma koku. Kas stādīja — tas badojās, kas nestādīja — tas tāpat badojās. Mūsu vadoņi neko nevarēja izdarīt. Viņi centās, īpaši jaunie, bet mēs tikpat badojāmies — tātad viņi bija muļķi. Mēs pārstājām viņiem ticēt, lai gan arī paši neko nezinājām. Mums atlika tikai kalpot tiem, kuri mums deva dulnuma lapas, bet tagad mēs nederam pat par kareivjiem. Nē, mums jānogalina kaut vai viens ierēdnis. Viņi taču mūs nosūtīja kauties ar ārzemniekiem — drošā nāvē! Ja mūs nogalinās, kā tad mēs varēsim kalpot un ēst dulnuma lapas? Ierēdņiem pieder dulnuma lapu kalni un pamatīgi sievu bari, bet mums pat apgrauztu lapu nedod, sūta kauties ar ārzemniekiem. Tad labāk mēs kausimies ar ierēdņiem!
— Varbūt to tu uz viņu attiecini? — es norādīju uz Mazo Skorpionu.
— Kā tad! Viņš mūs aizsūtīja uz fronti, no ārzemniekiem neļāva ņemt nacionālos prestižus!
— Un ko tad jūs iesāktu, ja viņu nosistu? — es jautāju.
Karavīrs klusēja.
Man nebija ne laika, ne vēlēšanās gūsteknim izskaidrot, ka Mazais Skorpions ir gandrīz vai vienīgais domājošais kaķietis, ka viņu neieredzēt būtu muļķīgi. Karavīrs, kā redzams, Mazo Skorpionu uzskatīja par ierēdni un, nevarēdams iznīcināt visu ierēdniecību, niknumu izgāza uz vienu. Es atkal pārliecinājos, ka pat gudrs cilvēks, cenzdamies tikt galā ar politiskajām un ekonomiskajām problēmām, nogrimst šo problēmu mutulī, ja viņam trūkst pienācīgu zināšanu; ka daudzie apvērsumi saasina šķi- risko apziņu, bet diezin vai tautu padara gudrāku: tā apjauš gan, ka ir piekrāpta, taču, ko darīt, nezina. No augšas līdz apakšai — viena vienīga muļķība! Tā rēgojas Kaķiešu valsts ķermenī gluži kā asiņaina brūce, un tomēr tā nav tik sāpīga, lai liktu domāt par atmodu.
Ko iesākt ar gūstekni? Ja atbrīvosim, viņš var pasaukt citus karavīrus un nogalēt Mazo Skorpionu; ja ņemsim līdzi, viņš mūs tikai traucēs. Bija jau vēls, vajadzēja rīkoties, taču Mazā Skorpiona izskats rādīja, ka viņš nevēlas neko, tikai nāvi, viņš pat runāt negribēja. Dulnuma kā padomdevēja nebija vērā ņemama. Atgriezties mājās bija bīstami, iet uz rietumiem — vēl bīstamāk, tikpat kā pašam ielīst tīklā. Vienīgā izeja, domājams, — došanās uz ārzemnieku kvartālu. Taču Mazais Skorpions purināja galvu, sacīdams:
— Labāk nāve nekā kauns! Un atsvabini šo nelaimīgo …
Es izdarīju, kā viņš vēlējās.
Pamazām satumsa, visur valdīja neparasti baismīgs klusums. Tālumā, laikam gan atkāpjoties, bēg kareivji, viņiem seko ārzemnieki, toties šeit spriegs klusums kā pirms vētras uz vientuļas salas. Protams, es jau varētu pārvākties uz citu valsti, taču man mieru nedeva Mazā Skorpiona, tagad jau mana tuva drauga, liktenis. Arī Dulnumu negribējās pamest. Cik gan skumji sabrukušajā mājelē gaidīt valsts bojāeju! Tieši tad asi izjūti saikni starp jēdzieniem «cilvēks» un «pilsonis». Es, protams, nedomāju par sevi, bet par saviem draugiem: tikai tā es varēju iekļūt viņu dvēselēs, paņemt sev kaut daļu no viņu bēdām, jo viņus mierināt nebija nozīmes. Valsts iznīkst pašas muļķības dēļ. Sī iznīcība nav traģisks pretrunu atrisinājums, ne poētisks taisnīguma iemiesojums, bet vēsturisks fakts, kuru nepadarīsi labvēlīgāku ne ar kādiem izjustiem vārdiem. Es nevis lasīju grāmatu, bet gan dzirdēju nāves soļus! Mani draugi, protams, tos dzirdēja vēl skaidrāk nekā es. Viņi to nolādēja vai nodevās atmiņām. Viņiem nebija nākotnes, bet viņu tagadne iemiesoja sevī visu cilvēces kaunu.
Debesīs, kas joprojām bija tumšas, spīdēja zvaigznes. Visapkārt vēl aizvien valdīja klusums, tomēr manu draugu acis bija vaļā. Viņi zināja, ka arī es neguļu, taču nevienam negribējās runāt: draudošais likteņa pirksts bija sasaistījis mūsu mēles. Pasaulē izdzisa vēl viena kultūra, kura nekad vairs neatdzīvosies. Tās pēdējais brēciens bija aizkavējusies brīvības dziesma. Sīs kultūras dvēsele var nokļūt tikai ellē, jo pati tās pastāvēšana bijusi melns traips cilvēces vēsturē.
27
Uz rīta pusi es iesnaudos. Pēkšņi nodārdēja divi šāvieni. Es pielēcu kājās, taču jau bija par vēlu: mani draugi asiņaini gulēja zemē, Mazajam Skorpionam līdzās atradās pistole.