Es turējos tālāk no liliputu kareivjiem, kuri ar savām nūjām piebeidza ievainotos. Sie kareivji, dabiski, man nelikās kulturāli, taču viņiem vismaz bija viena priekšrocība salīdzinājumā ar kaķiešiem: viņi cienīja savu zemi. Sī cieņa izpaudās baismīgā egoismā, un tomēr liliputi bija pārāki par Kaķiešu valsts iedzīvotājiem, kuri domāja tikai par savu personu.
Labi, ka, dodoties uz fronti, es paķēru līdzi nedaudz dulnuma lapu — citādi nomirtu badā. Es neuzdrošinātos liliputiem prasīt ēdienu, pat tuvoties viņiem, jo no viņiem neko labu negaidīju — viņi varēja uzskatīt mani par spiegu. Mēs nonācām līdz vietai, kur bija nokritis mans kuģis, un te liliputi apstājās. No tālienes redzēju — kuģa atliekas saistīja viņu uzmanību. Atnācēji savā ziņkārībā pārspēja Kaķiešu valsts iedzīvotājus, tomēr tajā brīdī par to es neprātoju, jo domāju par sava drauga mirstīgajām atliekām, kuras viņi mīdīja kājām.
Kareivji atpūtušies sāka rakt zemi — mazliet neveikli, toties ātri, bez laiskuma un šaubām. Drīz vien viņi izraka milzīgu bedri, pie tās atdzina sagūstīto kaķiešu baru un sāka tos grūst lejā. No nelaimīgo kliedzieniem pārplīstu pat dzelzs sirds, taču liliputu sirdis bija stiprākas par dzelzi, bez tam viņi izlīdzējās ar metāla nūjām. Starp upuriem bija daudz sieviešu, dažas ar bērniem uz rokām. Nebūdams spējīgs viņus glābt, es aizvēru acis, tomēr kliedzieni un raudas skan man ausīs vēl līdz šim laikam. Troksnis pamazām norima, es atvēru acis un ieraudzīju, ka maza auguma izdzimteņi jau stampā zemi. Visus apraka dzīvus! Drausmīgs sods par nespēju pretoties. Es nezināju, ko vairāk neieredzēt, taču sapratu, ka ļaudis, kuri nespēj sevi cienīt, nevar cerēt uz cilvēcīgu attieksmi. Pat viena cilvēka nelietība jau spēj pazudināt ļoti, ļoti daudzus!
Ja visā pilnībā apjēgtu redzēto, es kļūtu akls no asarām. Liliputi man šķita viscietsirdīgākie radījumi: viņi līdz pamatiem iznīcināja Kaķiešu valsti, pat mušas bija nolemtas iznīcībai.
Pēc tam es vēroju dažu kaķiešu — četru piecu cilvēku grupas mēģinājumus cīnīties. Viņi pat līdz pēdējam brīdim nebija iemācījušies darboties vienoti. Es redzēju pauguru, kur bija salasījušies pusotra desmita kaķiešu bēgļu, — tā bija vienīgā ienaidnieka vēl neieņemtā vieta. Nepagāja ne trīs dienas, kad viņi jau sastrīdējās un savā starpā izkāvās. Kad uz paugura parādījās liliputi, tur bija palikuši tikai divi niknumā saķērušies kaķieši — droši vien pēdējie Kaķiešu valsts iedzīvotāji. Karavīri netaisījās viņus nosist, bet iesēdināja milzīgā koka būrī, kur gūstekņi turpināja nikno cīņu, līdz viens otru sagrauza. Kaķcilvēki paši pabeidza sevis iznīcināšanu.
* * *
Uz Marsa es nodzīvoju vēl pusgadu. Beidzot turp atlidoja franču pētnieku kuģis, kurš mani dzīvu un neskartu nogādāja manā dižajā, gaišajā un brīvajā Ķīnā.
.
MĒNESS SIRPIS
1
… Un es atkal ieraudzīju mēness sirpi — zeltainu un aukstu. Cik gan reižu es to esmu redzējusi tieši tādu, cik reižu … Un tas vienmēr mani izraisa visdažādākās izjūtas, uzbur visdažādākos tēlus. Kad es to vēroju, man liekas, tas karājas virs zilgiem mākoņiem. Un tas vienmēr modina atmiņas — tā no vakara vējiņa dvesmas raisās snaudošie ziedu pumpuri.
2
Kad es pirmoreiz pamanīju mēness sirpi, tas tik tiešām bija auksts. Manu dvēseli toreiz nospieda smagums, caur asarām es redzēju smalkus, zeltainus starus. Toreiz man bija tikai septiņi gadi, biju ģērbusies sarkanā vatētā jaciņā un māmiņas darinātā zilā cepurītē ar maziem ziediņiem — tos es atceros. Atspiedusies pret durvju stenderi, es vēroju mēness sirpi. Maza istabiņa — tabakas un zāļu smaka, mātes asaras, tētuka slimība. Uz sliekšņa biju viena pati un lūkojos mēness sirpī; neviens nepasauca mani, neviens man nepagatavoja vakariņas. Es sapratu — mājās ienākušas bēdas: visi runāja, ka tētuka slimība … Un es vēl asāk izjutu savas skumjas, aukstumu un badu, savu vientulību. Tā es stāvēju, līdz mēness paslēpās. Es paliku gluži viena un atkal apraudājos, taču manus šņukstus noslāpēja mātes raudas: tētuks bija beidzis elpot, viņa seju pārklāja ar balta auduma gabalu. Man gribējās noraut šo balto pārklāju un vēlreiz ieraudzīt tētuku, taču es neuzdrošinājos. Istabā nebija brīvas vietas — gandrīz visu to aizņēma tētuks. Māmiņa uzģērba baltu kleitu [4] , man virs sarkanās vatētās jaciņas uzvilka baltu halātiņu ar neapvīlētām aprocēm — tas labi saglabājies manā atmiņā, jo man visu laiku nācās vilkt diegus no neapvīlēto aproču malām. Visi rosījās, trokšņoja, skaļi raudāja, taču šī rosība droši vien bija pārmērīga. Darīšanu nebija Fik daudz: vajadzēja tikai ielikt tētuku no četriem plāniem dēļiem sanaglotā zārkā. Pēc tam pieci vai seši cilvēki viņu aiznesa. Mēs ar māmiņu gājām aiz zārka un raudājām. Sai koka kastē uz visiem laikiem aiznesa tētuku, un es nereti nožēloju, ka neatvēru zārku un nepaskatījos uz tēvu. Taču zārks ir dziļi zemē; kaut gan es labi atceros vietu aiz pilsētas sienas, kur viņš aprakts, kapu tikpat grūti atrast kā zemē nokritušu lietus lāsi.
3
Mēs ar māmuļu vēl valkājām sēru drēbes, kad es atkal ieraudzīju mēness sirpi. Bija auksta diena, māmiņa gāja uz kapiem pie tētuka un mani paņēma
līdzi. Viņai rokā bija plāna papīru paciņa*. Todien māmiņa pret mani bija ļoti maiga. Kad es vairs nevarēju paiet, viņa nesa mani uz rokām, bet pie pilsētas vārtiem man nopirka ceptus kastaņus. Viss bija auksts, tikai kastaņi karsti; tos bija žēl apēst, jo es ar tiem sildīju rokas. Es neatceros, cik ilgi mēs gājām, taču man likās, ka ļoti ilgi. Kad glabājām tēvu, ceļš nelikās tik garš — iespējams, tāpēc, ka toreiz bija vairāk cilvēku, bet tagad mēs gājām tikai divatā ar māmiņu. Viņa klusēja, arī man negribējās runāt, visapkārt klusums; tādi dzelteni ceļi vienmēr ir klusi un bezgalīgi.
Dienas bija īsas. Es atceros kapu — pavisam mazu zemes pauguriņu — un tālumā dzeltenus pakalnus, aiz kuriem nozuda saule. Māmiņa nosēdināja mani pie kapa un it kā pilnīgi aizmirsa: apķērusi kopiņu, viņa raudāja. Es sēdēju un spēlējos ar kastaņiem. Māmiņa, kādu brīdi paraudājusi, aizdedzināja papīrus; dažas pelnu pārslas pacēlās gaisā un pēc tam riņķodamas nolaidās zemē; pūta lēns, taču ļoti auksts vējš. Māmiņa atkal ieraudājās. Es arī atcerējos tētuku; raudāt par viņu negribējās, un tomēr es ieraudājos — kļuva žēl mātes. Es paraustīju viņu aiz rokas: «Neraudi, mā, neraudi!» Viņa sāka raudāt vēl stiprāk un cieši mani piekļāva sev klāt. Saule norietēja, visā apkārtnē nebija neviena, tikai mēs divas. Māmiņa tā kā nobijās; asaras rīdama, viņa paņēma mani pie rokas, un mēs gājām prom. Pēc dažām minūtēm viņa paskatījās atpakaļ; es arī atskatījos — tētiņa kapu vairs nevarēja sazīmēt; šajā pusē līdz kalna pakājei — kapi vien, mazi, mazi pauguriņi. Māmiņa nopūtās. Mēs gājām brīžam ātri, brīžam lēnām; vēl nenonākusi līdz pilsētas
vārtiem, es ieraudzīju mēness sirpi. Bija tumšs, kluss, un tikai mēness izstaroja aukstu gaismu. Es biju nogurusi, un māmiņa mani paņēma uz rokām. Es neatceros, kā mēs nokļuvām līdz pilsētai, atceros tikai mēness sirpi mākoņainajās debesīs.