4
Jau astoņu gadu vecumā es iemācījos nest mantas uz lombardu. Es zināju — ja neatnesīšu kaut drusciņ naudas, mums nebūs ko ēst; māmiņa lūdza ieķīlāt mantas tikai galējā situācijā. Man bija labi zināms: ja māmiņa iedeva sainīti, skaidrs — katlā nav ne putraimiņa. Reizēm mūsu katls bija tik šķīsts kā tikumīga atraitne. Reiz es aiznesu ieķīlāt spoguli, vienīgo vēl atlikušo mantu, bez kuras var iztikt, kaut gan māmiņa to lietoja katru dienu. Bija pavasaris, un siltās drēbes mēs jau bijām paspējušas ieķīlāt. Es zināju — spogulis jānes uzmanīgi, taču vajadzēja steigties, jo lombardu agri slēdza. Es baidījos no lombarda sarkanajiem vārtiem un no garās, augstās letes. Kad es tiem tuvojos, man sirds sāka dauzīties. Taču man vajadzēja iekļūt, pareizāk, uz- ķepuroties — slieksnis bija augsts. Man ar pēdējiem spēkiem bija jāuzceļ nesamais uz letes un jāizkliedz: «Ņemiet ķīlā!» — jāsaņem nauda un kvīts un ātri jāatgriežas mājās, lai māmiņa neuztrauktos. Taču spoguli nepieņēma, tikai ieteica atnest kaut ko citu. Es sapratu, ko tas nozīmē. Spoguli piespiedusi pie krūtīm, es skrēju, ko kājas nes, mājup. Māmiņa ieraudājās — neko citu viņa nevarēja atrast.
Es biju saradusi ar mūsu istabu, un man vienmēr likās, ka tajā ir daudz mantu, bet tagad, palīdzot mātei kaut ko sameklēt, sapratu, ka to mums ir pavisam maz. «Māmiņ, bet ko mēs ēdīsim?» Viņa raudādama man pasniedza sudraba matadatu — vienīgo vērtslietu mūsu mājās. Līdz tam brīdim māmiņa to šad un tad bija izņēmusi no matiem, taču neuzdrošinājās ieķīlāt. So matadatu vecmāmiņa viņai bija dāvinājusi kāzu dienā. Māmiņa lika atstāt spoguli un aiznest uz lombardu matadatu. Es skrēju atpakaļ, taču lielie, baigie vārti jau bija slēgti. Es nosēdos uz pakāpiena, matadatu dūrē sa- žņaugusi. Skaļi raudāt es neuzdrošinājos; es skatījos debesīs un caur asarām atkal ieraudzīju mēness gaismu. Es ilgi raudāju — līdz tam laikam, kamēr tumsā parādījās māmiņa; viņa mani paņēma aiz rokas. Cik siltas bija viņas rokas! Izjūtot roku siltumu, es aizmirsu visas neveiksmes un pat badu. Šņukstēdama es sacīju: «Māmiņ, iesim gulēt! Rīt es atkal atnākšu šurp!» Viņa klusēja. Mēs nogājām mazu gabaliņu. «Māmiņ, paskaties uz mēness sirpi — tas bija tieši tāds pats, kad tētuks nomira. Kāpēc tas vienmēr karājas greizi?» Māte klusēja, viņas roka viegli ietrīcējās.
5
Māmiņa caurām dienām mazgāja svešu veļu. Man vienmēr gribējās viņai palīdzēt, taču es nezināju, kā to izdarīt. Es tikai gaidīju viņu un negāju gulēt. Reizēm mēness sirpis jau bija augstu debesīs, bet viņa vēl arvien mazgāja smirdīgās zeķes, kas līdzīgas cietai govs ādai, — tās atsūtīja komiji. Pēc tādu netīrumu mazgāšanas māmiņa vairs nevarēja neko ieēst. Es sēdēju viņas tuvumā un skatījos uz mēness sirpi: tā staros zibēja sikspārnis, gluži kā uzvērts sudrabainā diegā, tad pēkšņi nozuda tumsā. Jo vairāk es žēloju māmiņu, jo mani spēcīgāk apbūra mēness sirpis: kļuva vieglāk ap sirdi, kad es uz to paskatījos. Vasarā sirpis bija vēl skaistāks, no tā vienmēr dvesa vēsums, it kā tas būtu no ledus. Man ļoti patika, kad vieglas ēnas, kas krita no mēness stariem uz zemi, pēkšņi pazuda — tad kļuva sevišķi tumšs, vēl spilgtāk spīdēja zvaigznes, vēl spēcīgāk smaržoja puķes. Kaimiņu mājas dārzā bija daudz puķu un koku, no lielajām akācijām pie mums krita baltas ziedlapiņas, nosēdamas zemi kā ar sniegu.
6
Māmiņas rokas tapa raupjas no mazgāšanas. Reizēm es māmiņai palūdzu pakasīt man muguru, taču neuzdrošinājos viņu bieži apgrūtināt — viņa bija pārāk nogurusi. Smirdīgās zeķes viņai atņēma apetīti. Es zināju: māmiņa kaut ko pārdomā. Dažkārt viņa atlika veļu sāņus un it kā pamira. Par ko viņa domāja, es nevarēju uzminēt.
7
Māmiņa lūdza mani nespītēties un saukt šo vīrieti par tētuku. Viņa man atrada jaunu tēvu. Es zināju — šis bija cits, jo tētuks gulēja kapā. Runādama par jauno tēvu, māmiņa raudzījās sānis. Norīdama asaras, viņa teica: «Es nevaru pieļaut, lai tu nomirtu badā.» Jā, tas piespieda māmiņu atrast man citu tēvu. Toreiz es daudz ko nesapratu, man bija baismi, taču es cerēju — nu mēs vairs nebadosimies. Kāda dīvaina sakritība! Kad pametām savu istabiņu, debesīs atkal karājās mēness sirpis. Šoreiz tas spīdēja spožāk un likās ļaunprātīgs: es aizbraucu no savām mājām, ar kurām biju tik saradusi. Māmiņa iesēdās sarkanās kāzu nestuvēs, priekšgalā soļoja muzikanti; bungu un tauru skaņas padarīja vai kurlu. Nestuves virzījās uz priekšu, kāds vīrietis mani veda pie rokas tām nopakaļ. Ļaunā mēness gaisma it kā drebēja saltajā vējā. Ielās nebija ļaužu, tikai klaiņojoši suņi riedami sekoja muzikantiem. Nestuves virzījās ļoti ātri. Uz kurieni? Varbūt māmiņu nesa uz kapiem? Vīrietis vilka mani aiz rokas. Ar pūlēm es turējos līdzi, man gribējās raudāt, taču es nespēju. Vīrieša plauksta bija sviedraina un auksta kā zivs. Es gribēju kliegt: «Māmiņ!» — taču neuzdrīkstējos. Mēness sirpis pēkšņi kļuva tāds kā šaurāks, it kā kāds būtu piemiedzis lielu aci. Nestuves ienesa šaurā šķērsielā.
8
Trīs četrus gadus es laikam neredzēju mēness sirpi. Jaunais tētis pret mums izturējās labi. Viņam bija divas istabas: viņš un māmiņa apdzīvoja vienu, es gulēju otrā. Sākumā es gribēju gulēt kopā ar māmiņu, bet pēc dažām dienām iemīlēju mazo istabiņu. Sniegbaltas sienas, galds un krēsls — šķita, ka tas viss ir mans. Arī sega te bija biezāka un siltāka nekā agrāk. Māmiņa kļuva apaļāka, vaigos ielija sārtums, no viņas rokām pamazām nozuda tulznas. Man vairs nevajadzēja skriet uz lombardu ieķīlāt mantas. Jaunais tētis mani iekārtoja skolā. Dažreiz viņš pat rotaļājās ar mani. Nezinu, kālab man negribējās viņu saukt par tēti, kaut arī sapratu, ka viņš ir ļoti labs cilvēks. Viņš nojauta visu. Viņš bieži jokoja, un, kad smējās, viņa acis kļuva skaistas. Slepenībā māmiņa mani centās pierunāt, lai es viņu saucot par tēti, un es jau arī pati jutu, ka nevajadzētu būt tik stūrgalvīgai. Mēs tak ar māmiņu tagad esam paēdušas, pateicoties viņam … Neatceros, ka šajos trijos četros gados būtu redzējusi mēness sirpi… Varbūt redzēju, bet aizmirsu … Taču es vienmēr atcerēšos, kāds tas bija, kad nomira tētuks, un kāds tas bija, kad māmiņu nesa sarkanajās nestuvēs. Visu mūžu es atcerēšos šo auksto, bālo spīdumu — gluži kā nefrīta atblāzmu…
9
Es iemīlēju skolu. Man vienmēr likās, ka skolā ir daudz puķu, kaut gan īstenībā to nemaz nebija. Līdzko atceros skolu, es iedomājos par puķēm, tāpat kā domas par tētuka kapu atsauc manās atmiņās mēness sirpi aiz pilsētas, tā lēnajā vējā trīsošo gaismu. Māmiņai ļoti patika puķes, taču viņa nespēja tās nopirkt. Viņai reizēm kāds uzdāvināja puķes, un viņa laimīga tūlīt tās iesprauda matos. Šad tad es viņai atnesu pāris ziediņu; tos iespraudusi matos, viņa kļuva jaunāka. Māmiņa priecājās, un es arī priecājos. Man patika skola. Droši vien tāpēc, domājot par skolu, es atceros puķes.
10
Tagad man vajadzēja beigt pamatskolu, māmiņa mani atkal sūtīja ieķīlāt mantas. Es nezināju, kāpēc piepeši patēvs aizbrauca. Arī māmiņai it kā nebija zināms, kur viņš pazuda. Viņa mani joprojām sūtīja skolā, cerēdama, ka patēvs drīz atgriezīsies. Taču pagāja daudz dienu, bet viņš neatgriezās, pat vēstuļu nebija. Es nodomāju, ka māmiņai atkal vajadzēs mazgāt smirdīgās zeķes, un man kļuva ļoti sāpīgi. Tomēr viņa pat nedomāja par darbu, bet aizvien vēl greznojās, sprauda matos puķes. Dīvaini! Viņa neraudāja, gluži otrādi — smējās. Kāpēc? Es nesapratu. Vairākas reizes, atgriezusies no skolas, es redzēju māmiņu stāvam pie vārtiem. Pagāja neilgs laiciņš. Reiz, kad es gāju pa ielu, kāds cilvēks man uzsauca: «Nodod šo aploksni mātei… Bet cik tu ņem, maziņā?» Es notvīku un zemu noliecu galvu. Sapratu: bijām bezizejas stāvoklī, bet es nespēju aprunāties ar māmiņu — nespēju. Viņa mani ļoti mīlēja un laiku pa laikam uzstājīgi teica: «Mācies! Mācies!» Viņa pati bija neizglītota, un es nojautu — vēlāk manu nojautu nomainīja pārliecība —, ka viņa to dara manis dēļ. Viņai nebija citas izejas. Un, domājot par to, es nespēju māmiņu nosodīt. Man gribējās piekļauties viņai pie krūtīm un sacīt, lai viņa to vairs nedara. Es neieredzēju sevi par to, ka nevarēju viņai palīdzēt. Tālab es nereti pārdomāju, kas gan mani gaida pēc skolas beigšanas. Es aprunājos ar draudzenēm. Vienas pastāstīja, ka pagājušajā gadā dažas skolu beigušās meitenes pieņemtas par otrajām sievām. Citas stāstīja, ka viena otra meitene kļuvusi «pērkama». Es labi nesapratu, ko šis vārds nozīmē, taču pēc viņu intonācijas nojautu — kaut ko sliktu. Viņas it kā visu zināja, viņām patika slepeni sačukstēties par neglītām būšanām, un viņu sasarkušās sejas tad pauda neviltotu baudu. Es sāku domāt, vai māmiņa tikai negaida, kad beigšu skolu, lai pēc tam… Ar tādām domām kaudamās, es dažkārt baidījos atgriezties mājās: mani biedēja tikšanās ar māmiņu. Reizēm viņa man iedeva naudu saldumiem, taču es neuzdrošinājos to tērēt. Fizkultūras stundās es bieži biju tuvu bada ģībonim. Cik garšīgs man šķita tas, ko ēda citi! Man taču vajadzēja taupīt naudu. Ja māte mani piespiestu… naudu iekrājusi, es varētu aizbēgt. Reizēm man bija daudz mao [5] ! Kad man kļuva pavisam sērīgi, es pat dienā debesīs meklēju mēness sirpi, it kā tā veidols spētu nomierināt manu sirdi. Mēness sirpis nevarīgi karājās zilganpelēkajās debesīs, un tā neskaidro gaismu apdraudēja tumsa.