15
Es ilgi nebiju redzējusi mēness sirpi — es baidījos uz to paskatīties, kaut ari man ļoti gribējās. Es biju pabeigusi skolu, bet joprojām dzīvoju turpat. Vakaros skolā palika tikai divi veci kalpotāji — vīrietis un sieviete. Viņi nezināja, kā izturēties pret mani: es vairs nebiju skolniece, taču nebiju arī pasniedzēja vai kalpone, kaut gan vairāk līdzinājos kalponei. Vakaros es viena pastaigājos pagalmā, un mēness sirpis bieži vien mani iedzina istabā — nebija drosmes uz to paskatīties. Bet istabā es varēju domāt par to, īpaši vējainā laikā. Vieglais vējiņš it kā atnesa līdz manai sirdij bālo mēness gaismu, lika atcerēties pagātni un vēl vairāk skumt par pašreizējo stāvokli. Mana sirds bija līdzīga sikspārnim mēness staros — kaut arī gaismas apspīdēts, tas paliek tumšs; un tumšais, kaut arī prot lidot, tik un tā ir tumšais — man nebija cerību. Bet es neraudāju, tikai raucu uzacis.
16
Man radās iespēja nopelnīt: es sāku skolniecēm adīt. Direktore man to atļāva. Taču es nopelnīju maz, jo skolnieces pašas prata adīt un manu palīdzību meklēja tikai tad, kad nepaspēja noadīt steidzami vajadzīgās zeķes vai cimdus. Tomēr mana sirds it kā atdzīvojās, es pat nodomāju: būtu māmiņa pie manis, es varētu viņu paēdināt. Taču vajadzēja tikai paskaitīt nopelnīto — un es sapratu, ka tas viss ir vienīgi sapņi, kaut arī tie man deva dažus priecīgus mirkļus. Ļoti alku ieraudzīt māmiņu. Ja mēs satiktos un sāktu dzīvot kopā, mēs noteikti atrastu izeju — tā es sapņoju, taču ne visai tam ticēju. Es domāju par māmiņu, un viņa man bieži rādījās sapņos. Reiz es kopā ar skolniecēm devos pastaigā ārpus pilsētas mūriem. Bija jau piektā vakara stunda, kad atgriezāmies mājās. Vajadzēja pasteigties, un mēs izvēlējāmies visīsāko ceļu. Un es ieraudzīju māmiņu! Mazā šķērsieliņā bija veikaliņš, kurā pārdeva raušus. Pie ieejas kārts galā rēgojās liels koka rausis. Pie sienas sēdēja māmiņa — viņa saliekusies pūta plēšas. Es jau no tālienes ieraudzīju un pazinu māmiņu, kaut gan viņa sēdēja ar muguru pret mani. Gribēju pieiet un apskaut viņu, taču neiedrošinājos: es baidījos, ka skolnieces sāks smieties par mani; viņas pat iedomāties nespēja, ka man ir tāda māte. Jo tuvāk mēs pienācām, jo zemāk es noliecu galvu; caur asarām es palūkojos uz māmiņu — viņa mani nepamanīja. Pavisam tuvu mēs barā pagājām viņai garām, bet viņa it kā neko neredzēja, tikai, sasprindzinājusi uzmanību, pūta plēšas. Kad mēs bijām jau gabalā, es atskatījos: māmiņa sēdēja tajā pašā pozā. Es nevarēju redzēt viņas seju, tikai pamanīju, ka mati krita viņai uz pieres. Es iegaumēju šīs šķērsieliņas nosaukumu.
17
Manu sirdi bēdas grauza kā tārps — es nespēju nomierināties, neredzējusi māmiņu. Tieši šajā laikā nomainīja skolas direktori. Direktore teica, ka man vajagot par sevi padomāt, viņa esot barojusi mani un devusi pajumti, taču nevar galvot, ka jaunais direktors darīšot to pašu. Es saskaitīju savu naudu — pavisam kopā divas juaņas, septiņi mao un vēl daži vara sīknaudas gabali. Šīs naudas pietiktu pirmajām dienām, lai nenomirtu badā, bet kurp man iet? Es nedrīkstēju sēdēt rokas klēpī salikusi un sērot, vajadzēja kaut ko izdomāt. Pirmā doma bija uzmeklēt māmiņu. Bet vai viņa varēs mani ņemt pie sevis? Ja nu ne? Ar savu atnākšanu es izraisīšu raušu tirgotāja neapmierinātību, māmiņai klāsies ļoti smagi. Man jādomā par viņu — viņa ir mana māte, kaut arī trūkums mūs ir izšķīris. Es domāju, domāju un nolēmu neiet. Jāprot pašai tikt galā ar savām bēdām. Bet kā? Es nevarēju izdomāt. Es sapratu, ka pasaule ir pārāk maza, lai tajā man atrastos patvērums vai mierinājums. Suņi bija laimīgāki par mani — viņi varēja gulēt uz ielas; cilvēkiem neklājas gulēt uz ielas. Jā, es esmu cilvēks, bet cilvēkam var klāties sliktāk nekā sunim. Ja es neaiziešu, nav zināms, kā pret mani izturēsies jaunais direktors. Es nevarēju gaidīt, kamēr man parādīs durvis. Bija pavasaris. Bet es nejutu tā siltumu, es tikai redzēju puķu plaukumu un lapu sazaļošanu. Sarkanie ziedi bija tikai sarkani ziedi, zaļās lapas — tikai zaļas lapas, es atšķīru krāsas, bet tam visam nebija nekādas jēgas — pavasaris bija auksts un nedzīvs, tas neatdzīvināja manu sirdi. Es negribēju raudāt, taču asaras tecēja pašas.
18
Es gāju meklēt darbu. Māmiņu es nemeklēju, pati vēlējos nopelnīt iztiku un negribēju būt atkarīga ne no viena. Divas dienas es izgāju cerību pilna, bet atgriezos noputējusi un asaraina. Man nebija darba. Tikai tagad es īsti sapratu māmiņu un no sirds viņai piedevu. Viņa kaut vai mazgāja smirdīgās zeķes, bet es nevarēju pat tādu darbu atrast. Ceļš, kuru izvēlējās māmiņa, bija vienīgais iespējamais. Skolā ieaudzinātās iemaņas un tikumi izrādījās nevienam nevajadzīgi, tie derēja paēdušajiem un brīvajiem cilvēkiem. Manas skolasbiedrenes pat iedomāties nespēja, ka man ir tāda māte; viņas smējās par pērkamajām sievietēm; jā, viņas varēja smieties — viņas bija paēdušas. Es gandrīz izlēmu: ja radīsies cilvēks, kas man dos ēst, es visu darīšu viņa labā; māmiņa taču arī spēja pakļauties. Es negribēju mirt, kaut arī domāju par to; nē, es gribēju dzīvot. Es biju jauna, skaista, un man vajadzēja dzīvot. Sajā negodā es nebiju vainojama.
19
Tikai iedomājoties par to vien, man jau šķita, ka esmu atradusi sev darbu. Es uzdrošinājos pastaigāties pagalmā, kad tumši zilajās, skaidrajās debesīs karājās pavasarīga mēness sirpis. Es nevarēju beigt
viņā noskatīties. Spīguļojošā sirpja maigā gaisma lija pār vītolu; vējiņš atnesa puķu smaržu un kustināja zariņus; to trīsošās ēnas te parādījās uz apgaismotās sienas, te pazuda; blāva gaisma, vieglas ēnas — visniecīgākā vēja pūsmiņa visu modināja no sapņa. Drusciņ zemāk par mēness sirpi, virs vītola, gluži kā laumas smejošās acis, spīdēja divas zvaigznes. Tās skatījās gan uz mēness sirpi,- gan uz zaru šūpošanos. Pie sienas auga kāds koks, piebērts baltiem ziediem. Blāvā mēness gaismā "kokam viena puse šķita apsnigusi, otra puse ēnā nebija saskatāma. «Mēness sirpis — lūk, manu cerību sākums,» es nodomāju.
20
Es aizgāju pie direktores; viņas nebija mājās. Jauns cilvēks mani aicināja ienākt. Viņš bija skaists un laipns. Es vienmēr biju baidījusies no vīriešiem, taču šis man neiedvesa bailes. Viņš jautāja, kālab esmu atnākusi, un tā pasmaidīja, ka man sirds vai izkusa. Es viņam visu izstāstīju. Viņš bija dziļi aizgrābts un solīja palīdzēt. Un tās pašas dienas vakarā viņš man atnesa divas juaņas, es negribēju pieņemt, taču viņš teica, ka šo naudu sūtot direktore — viņa tante —, un piebilda, ka viņa man atradusi dzīvokli, uz kuru es varot pārbraukt rīt. Man it kā vajadzēja izteikt savas šaubas, taču es neuzdrošinājos. Viņa smaids gluži vai iekļuva tieši manā sirdī. Es jutu, ka manas aizdomas aizvainos viņu, tādu mīļu un maigu.