21
Smejošas lūpas skar manu seju, virs viņa galvas es redzu smaidošu mēness sirpi. Pavasara vējš reibina, tas saplosa pavasarīgos mākoņus, atsedzot mēness sirpi un dažas zvaigznes. Vītola zari, noliekušies pār upi, vieglītiņām šūpojas, sienāži dzied mīlas dziesmas, un tumšajā, vakarīgajā gaisā izlijis ziedošo niedru aromāts. Es klausos ūdens bur- buļošanā — niedru dzīvības devējā spēkā; es gribu kļūt kā niedre un strauji tiekties augšup. Siltajā, valgajā zemē ar baltu sulu pildās jaunās atvases. Visapkārt viss alkatīgi smeļ sevī pavasara spēkus, iesūc tos ar visām porām, izplatot smaržas. Līdzīgi puķēm un zālēm, kas man apkārt, aizmirsusi visu, es ieelpoju pavasari; es vairs nejūtu sevi, it kā iz- kūstu pavasarīgajā vējiņā, blāvajā mēness gaismā. Negaidot mēnesi aizsedz mākoņi, es atjēdzos un jūtu — svelmējošs spēks pieveic mani. Mēness sirpis izzūd, es zaudēju sajēgu un kļūstu līdzīga savai mātei.
22
Es nožēloju, mierinu sevi, gribu raudāt, priecājos — vienkārši nezinu, ko darīt. Gribu aizbēgt, viņu nekad vairs neredzēt, taču atkal sapņoju par viņu un skumstu. Esmu viena divās istabās; viņš atnāk katru vakaru. Vienmēr viņš ir apburošs un labs. Viņš ēdina mani un ir pat nopircis dažas kleitas. Uzģērbusi jaunu kleitu, es ievēroju savu skaistumu; es neieredzu šīs kleitas, un tomēr man žēl no tām šķirties. Es neuzdrošinos par to visu domāt — esmu tīri vai apburta, mani vaigi vienmēr tvīkst. Man slinkums uzposties, bet es nevaru ne- uzposties; es nīkstu bezdarbībā, man pastāvīgi nākas meklēt kaut kādu nodarbošanos. Kamēr es pošos, es patīku sev, kad esmu apģērbusies — neieredzu sevi. Daudz nevajag, lai raudas ietu vaļā. Visiem spēkiem es cenšos savaldīties, taču acis
man katru dienu ir miklas. Es reizēm kā neprātīga skūpstu viņu, pēc tam atgrūžu un pat gānos; viņš vienmēr smaida.
23
Es sen zinu, ka man nav izredžu; mākonis var aizsegt mēness sirpi — arī mana nākotne slēpta tumsā. Pavasari ātri nomainīja vasara, un es pamodos no pavasara sapņiem. Reiz ap pusdienlaiku pie manis atnāca jauna sieviete. Viņa bija ļoti skaista, taču tas bija trausls skaistums, porcelāna lelles skaistums. Ienākusi istabā, viņa izplūda asarās. Es visu sapratu bez iztaujāšanas. Kā šķita, viņa nevēlējās celt skandālu, arī man tas nebija prātā. Viņa izturējās pieklājīgi. Raudot viņa mani paņēma aiz rokas. «Viņš krāpa mūs abas!» viņa sacīja. Es domāju, ka arī viņa ir mīļākā. Nē, viņa bija tā sieva. Viņa neplosījās, tikai atkārtoja: «Atstājiet viņu!» Es nezināju, ko darīt, man bija žēl šīs sievietes. Es apsolīju. Viņa pasmaidīja. Lūkojoties sievietē, es sapratu: viņa nevēlas nekur iedziļināties, neko negrib saprast, viņai tikai vajag atdabūt vīru.
24
Es ilgi klaiņoju pa ielām. Bija viegli apsolīt, bet ko man pašai darīt? Viņa dāvinātās mantas es negribēju ņemt: ja jau nepieciešams šķirties, tad tas jādara uzreiz. Bet kas man paliks, ja es atteikšos no mantām? Kurp iet? Jāēd taču katru dienu. Es biju spiesta ņemt šīs kleitas — citas izejas nebija. Slepus aizbraucu no dzīvokļa, taču neko nenožēloju, tikai jutu tukšumu un kā mākonītim man nebija nekāda balsta. Atradusi mazu istabiņu, es nogulēju visu dienu.
Es sapratu, ko nozīmē taupība, un kopš bērnības zināju naudas vērtību. Man, par laimi, bija atlicis mazliet naudas, un es nolēmu tūlīt sākt darba meklēšanu. Ne uz ko necerēju, un tomēr negribējās sevi pakļaut briesmām. Divos gados biju kļuvusi pieaugusi, taču tas neatviegloja meklējumus. Es biju neatlaidīga, bet tikpat nekas nesanāca, un tomēr es jutu: jābūt drosmīgākai. Cik sievietēm grūti pelnīt naudu! Māmiņai taisnība — mums ir tikai viens ceļš — tas, kuru aizgāja viņa. Es negribēju iet šo ceļu, taču apjēdzu, ka man tuvākajā nākotnē no tā neizbēgt. Jo vairāk es zaudēju spēkus, jo vairāk mani pārņēma bailes. Manas cerības līdzīgi jauna mēness gaismai ātri izzuda. Pagāja viena nedēļa, otra — izredžu palika mazāk un mazāk. Beidzot kopā ar citām jaunām meitenēm es aizgāju uz nelielu restorānu — tur bija vajadzīga oficiante. Ļoti mazs restorāniņš — un ļoti liels saimnieks; mēs visas bijām tīri glītas, vairāk vai mazāk izglītotas un saimnieka, kurš bija līdzīgs vecam tornim, izvēli gaidījām kā ķeizara balvu. Viņš izvēlējās mani. Es nepateicos viņam, kaut gan nopriecājos. Pārējās meitenes, kā likās, apskauda mani: dažas aizgāja, asaras rīdamas, citas — lamādamās. Cik mazvērtīgas pie mums kļuvušas sievietes!
26
Mazajā restorāniņā es kļuvu par «otrā numura» oficianti. Man nebija priekšstata, kā uzklāt, kā novākt galdu, kā izrakstīt rēķinu, nezināju ēdienu nosaukumus. Es drusciņ raizējos, bet «pirmais numurs» sacīja, lai es nekrītu izmisumā — viņa arī neko neprotot. Viņa paskaidroja, ka visu darot Sjaošuņs, mums tikai jāielej viesiem tēja, jāpasniedz dvielis un rēķins, pārējais nav mūsu ziņā. Dīvaini! «Pirmajam numuram» piedurknes bija augsti uzrotītas un uz piedurkņu atloku oderēm nebija neviena traipiņa. Plaukstas locītava bija apsieta ar balta zīda lenti, uz kuras izšūti vārdi: «Māsiņ, es mīlu tevi». Viņa pūderējās no rīta līdz vakaram, viņas lūpas bija asinssarkanas. Dodot piesmēķēt, viņa ar ceļgalu atspiedās pret apmeklētāja kāju, ielejot vīnu, pati reizēm nodzēra malku. Pret dažiem apmeklētājiem viņa bija īpaši iztapīga, citus nemaz neievēroja — viņa prata nolaist plakstiņus, izlikdamās, ka neredz viņus. Es apkalpoju tikai tos, kurus viņa atstāja bez ievērības. Es baidījos no vīriešiem. Mazā pieredze man kaut ko bija iemācījusi: vai nu viņi mīl vai ne — no viņiem jāpiesargās. īpaši no tiem, kas uzturas restorānos, — viņi izliekas krietni, sacenzdamies cits ar citu, piedāvā vietu un taisās samaksāt rēķinu; viņi dedzīgi spēlē pirkstu uzminē- šanu*, dzer vīnu, rij kā mežonīgi zvēri, piesienas un lamājas, kad vien pagadās kāds iemesls. Pasniegdama tēju un dvieli, es zemu noliecu galvu — man dega seja. Apmeklētāji tīšuprāt uzrunāja mani, centās sasmīdināt, taču man prāts nenesās uz jokiem. Pēc pulksten deviņiem, kad viss beidzās, es sajutu briesmīgu nogurumu. Ienākusi savā mazajā istabiņā, es nenoģērbusies tūlīt iemigu un nogulēju līdz rītausmai. Pamodusies es izjutu zināmu prieku: tagad es esmu patstāvīga, ar savu darbu nopelnu iztiku. Uz darbu izgāju ļoti agri.
«Pirmais numurs» ieradās ap desmitiem, vairāk nekā divas stundas vēlāk par mani. Viņa pret mani izturējās augstprātīgi, tomēr pamācīja bez jebkāda naida: «Nevajag ierasties tik agri; kurš tad astoņos nāk ēst? Nav ko staigāt ar tādu garu ģīmi: tu esi oficiante, tālab kapsētnieces izskats tev nepiestāv. Ja staigāsi, galvu nodūrusi, kurš gan tev dos dzeramnaudu? Kāpēc tu uz šejieni atnāci? Vai ne tāpēc, lai nopelnītu? Tev pārāk maza apkaklīte; mūsu profesijas meitenēm jānēsā augstas apkaklītes, zīda lakatiņi — tas apmeklētājiem patīk!» Es zināju, ka viņai ir taisnība, un zināju arī: ja es nesmaidīšu, arī viņa cietīs zaudējumus — dzeramnauda tika līdzīgi sadalīta. Es nenicināju viņu, tikai vienmēr vēroju, kā viņa centās algas dēļ. Sievietes tikai tā var nopelnīt naudu, viņām nav cita ceļa. Bet es nevēlējos viņai darīt pakaļ. Es it kā skaidri redzēju: kādā jaukā dienā man būs jākļūst vēl «atraisītākai» — un tikai tad varēšu nopelnīt rīsu bļodiņu. Taču tas notiks tikai bezizejas gadījumā, bet bezizejas gadījums vienmēr uzglūn mums, sievietēm, un es varu vienīgi mazliet to attālināt. Sī doma pildīja sirdi ar naidu, spieda griezt zobus, taču sieviešu liktenis nav viņu pašu rokās. Pēc trim dienām saimnieks brīdināja: man tika dotas vēl divas dienas pārbaudei un, ja es vēlos arī turpmāk te strādāt, tad jāuzvedas tā kā «pirmajam numuram». Viņa it kā jokodama teica: «Par tevi jau interesējas; ko gan slēpies un tēlo muļķi? Kāpēc mums jākaunas vienai no otras? Gadās, ka oficiantes apprec banku direktori; domā — mēs tev traucēsim? Darbojies, velns lai parauj, mēs arī pavizināsimies autiņā!» Tas mani saniknoja. Es viņai pajautāju: «Kad tad tu domā pavizināties mašīnā?» Viņa saknieba krāsotās lūpas: «Nav ko tiepties, parunāsim atklāti: vai tad tu esi tāda maigulīte, ka neesi spējīga uz to?» Es neizturēju, paņēmu vienu juaņu un piecus mao, kuri man pienācās, un gāju uz mājām.