28
Pastāvīgi mani apdraudošā melnā ēna pietuvojās vēl par soli. Kad no tās slēpies, izrādās — tā tev ir vēl tuvāk. Es nenožēloju, ka aizgāju no darba, taču mani baidīja šī melnā ēna. Es varēju sevi pārdot kādam vienam vīrietim. Pēc tā gadījuma es ļoti labi sapratu vīrieša un sievietes savstarpējās attiecības. Tiklīdz sieviete kaut mazliet atmaigst, vīrietis to jūt un panāk savu. Viņu interesē tikai miesa, un, kamēr viņam tā vajadzīga, tev ir ēdiens un apģērbs; pēc tam viņš, iespējams, sāks tevi sist un lamāt vai arī pārstās maksāt. Tā sieviete pārdod sevi; reizēm tas ir tīkami — kā man toreiz. Izpriecas straujumā tu runā maigus vārdus, taču šis brīdis paiet — un tu jūti sāpes un pazemojumu. Atdodoties vienam vīrietim, vēl spēj izteikt mīļus vārdus; kad pārdodies visiem, esi zaudējusi pat to. Māmiņa man neteica šādus vārdus. Var baidīties vairāk vai mazāk; es nevaru paklausīt «pirmā numura» padomam — viens vīrietis man iedveš mazākas bailes. Jā, un vispār arī tajā pirmajā reizē es nedomāju pārdoties. Man vīrietis nebija vajadzīgs, man vēl nebija divdesmit gadu. Sākumā es domāju, ka ar viņu būs interesanti; kas to varēja zināt, ka tad, kad mēs paliksim vieni, viņš pieprasīs tieši to, no kā es baidījos? Jā, toreiz es tīri vai atdevos pavasara vējam, bet viņš to izmantoja un pēc tam izmantoja manu neziņu. Viņa medainās runas ieaijāja sapņos; sevi atguvusi, es izjutu tukšumu: tas bija tikai sapnis, man palika ēdiens un dažas kleitas. Es vairs netaisījos tā pelnīt iztiku, taču ēdiens — tā ir īstenība, ēdienu vajag nopelnīt. Bet, lai iegūtu naudu, sievietei jāsamierinās ar to, ka viņa ir sieviete un tirgojas ar sevi!
Vairāk nekā mēnesi es nevarēju atrast darbu.
29
Es satiku dažas skolasbiedrenes: viena daļa mācījās koledžās, citas sēdēja mājās un neko nedarīja. Taču es viņas neapskaudu un jau ar pirmajiem vārdiem jutos pārāka. Skolā es biju dumjāka par viņām, tagad viņas atklāja savu dumjību. Viņas vēl dzīvoja kā sapņos. Visas viņas izrādīja savu bagātību kā preces pārdotavā. Viņu acis ložņāja ap jauniem vīriešiem tā, it kā viņi sacerētu mīlas dzeju. Man bija jāsmejas. Starp citu, man vajadzēja viņām piedot: viņas bija paēdušas, bet paēdušie tikai par mīlestību vien domā. Vīrieši un sievietes auž tīklus un ķer viens otru: kuriem vairāk naudas, tiem lielāki tīkli, tajos uzreiz iekļūst vairāki upuri, bet pēc tam viņi no tiem nesteidzoties izvēlas vienu. Man nebija naudas, nebija pat mājvietas. Man vajadzēja ķert bez tīkliem vai arī pašai kļūt par upuri; es sapratu vairāk nekā manas skolasbiedrenes, man bija lielāka pieredze.
30
Reiz es sastapu to mazo sievieti, kas bija līdzīga porcelāna lellei. Viņa man pieķērās tā, it kā es būtu viņai vistuvākais cilvēks. «Jūs esat laba! Laba! Es nožēloju,» viņa ļoti dedzīgi un gaužām apjukusi teica. «Es lūdzu jūs atstāt viņu,» viņa šņukstēja, «bet iznāca sliktāk. Viņš atrada citu — vēl skaistāku, aizgāja un neatgriezās.» Pēc sarunas ar viņu es uzzināju, ka viņi apprecējušies aiz abpusējas mīlestības, viņa pat tagad ļoti mīlot viņu, bet viņš aizgājis. Man bija žēl šīs mazās sievietes — arī viņa dzīvoja sapņos un ticēja mīlestības svētumam. Es viņai jautāju, ko viņa domā darīt; viņa sacīja, ka nolēmusi viņu atrast, lai notiktu kas notikdams. «Bet ja viņu neatradīsiet?» es jautāju. Viņa iekoda lūpā: viņa galu galā ir sieva, un viņai ir vecāki, viņa nav brīva! Izrādījās, ka viņa mani pat apskauž — es neesmu ne no viena atkarīga. Mani vēl apskauž — kā lai nesmejas! Esmu brīva — smieklīgi! Viņai ir ēdiens, bet man — brīvība; viņai nav brīvības, bet man nav ēdiena; mēs abas esam sievietes.
31
Pēc tikšanās ar «porcelāna lelli» es vairs nevēlējos sevi pārdot vīrietim, es nolēmu, rotaļādamās ar vīriešiem, gūt peļņu. Man par to nebija nevienam jāatbild, es biju izsalkusi. Spēlēdamās ar vīriešiem, es varēšu remdēt izsalkumu, bet, ja es vēlos būt paēdusi, man jānodarbojas ar šo spēlēšanos. Tas ir noslēgts loks, un no jebkura punkta var doties ceļā. Manas skolasbiedrenes un tā «porcelāna lelle» ir gandrīz tādas pašas, bet viņas tikai sapņo, turpretim es rīkošos, jo izsalkušais vēders ir lielākā patiesība. Pārdevusi visu, kas man bija atlicis, es tiku pie jaunām kleitām. Es biju tīri glīta un droši devos peļņā.
32
Es cerēju kaut ko nopelnīt ar jokiem un koķetēšanu. Ak, kā es pārrēķinājos! Es vēl slikti pazinu dzīvi. Vīrieši tik viegli neuzķeras uz āķa, kā man šķita. Es gribēju nomakšķerēt kādu no izglītotajiem un sliktākajā gadījumā tikt cauri ar vienu diviem skūpstiem. Ha-ha, vīrieši nav tādi, viņi tūlīt izmanto izdevību iekniebt krūtīs. Viņi mani tikai aicināja uz kino vai pastaigāties pa ielām, es apēdu porciju saldējuma un mājās atgriezos izsalkusi. Izglītotie tikai pajautāja, ko esmu beigusi un ar ko nodarbojas mana ģimene. No visa tā es sapratu: ja viņš grib tevi, tev viņam jādod atbilstošs apmierinājums, bet par skūpstu saņemsi tikai saldējuma porciju. Ja pārdodies, tad dari to ātri: saņem naudu un neko nedomā. Es sapratu to, ko bija sapratusi māmiņa un kas nebija prātā «porcelāna lellītēm». Es bieži atcerējos māmiņu.
33
Varbūt dažas sievietes spēj nopelnīt, tikai koķetējot ar vīriešiem, taču man trūka veiklības un es uz to nevarēju cerēt.
Es kļuvu par pērkamu sievieti. Saimnieks man neļāva palikt pie viņa, uzskatīdams sevi par kārtīgu cilvēku. Es aizbraucu no dzīvokļa pat neatsveicinā- jusies un atkal atgriezos tajās divās istabās, kur mēs kādreiz bijām dzīvojuši ar jauno tēvu. Kaimiņi neplātījās ar saviem tikumiem, toties bija godīgi un jauki ļaudis. Pēc pārcelšanās man gāja tīri labi. Pie manis iegriezās pat izglītotie. Viņi zināja — es pārdodu, viņi pērk — un labprāt nāca, jo nenokļuva neērtā situācijā un nezaudēja savu cienību. Sākumā bija ļoti baismi — man taču vēl nebija ne divdesmit gadu! Bet pēc dažām reizēm es vairs nebaidījos. Es nekļuvu bezjūtīga, neslinkoju, bet laidu darbā rokas, lūpas… Viesiem tas patika, un pēc tam viņi mani labprāt reklamēja.