Pēc dažiem mēnešiem es sāku saprast vēl vairāk un novērtēju cilvēku gandrīz ar pirmo skatienu. Bagātie tūlīt prasīja cenu, likdami saprast, ka pērk mani. Viņi bija Joti greizsirdīgi — viņi gribēja, lai pērkama sieviete paliktu viņu īpašumā, jo viņiem bija nauda. No tādiem es nekautrējos. Ja viņi sāka tiepties, es brīdināju, ka uzmeklēšu viņu mājas un visu izstāstīšu viņu sievām. Viņi pieklusa. Beigu beigās skolā gūtās zināšanas nekur nepazuda. Es pārliecinājos, ka izglītība ir vērtīga. Citi nāca, dūrēs sažņauguši naudu, un baidījās tikai no viena — no pārmaksāšanas. Es tādiem izstrādāju sīkus nosacījumus: par to, lūk, — tik, par to — tik, un viņi kā mīļie tecēja uz mājām pēc naudas; tas mani uzjautrināja. Visvairāk es neieredzēju krāpniekus, kuri centās ne tikai mazāk samaksāt, bet izdevīgā brīdī vēl nočiepa puspaciņu cigarešu vai smaržu flakoniņu. Neaiztiksi viņus — būs mīlīgi, aizskarsi — var sakliegt policiju un sarīkot traci. Es liku viņus mierā — es baidījos no viņiem. Bet policistus nācās apdāvināt. Sajā plēsoņu un ierāvēju pasaulē panākumus gūst tikai nelieši. Zēluma jūtas manī izraisīja vecāko klašu skolnieki: viņu kabatās skanēja sudraba monētas un daži vara naudas gabali, uz deguna izspiedās sviedru krellītes. Man bija žēl viņu, taču es pārdevos arī viņiem. Ko gan varēju darīt! Bija arī večuki — cienījami, ar bērnu un mazbērnu varzu bagāti ļaudis. Es nezināju, kā viņiem pakalpot, taču man bija zināms, ka viņiem ir nauda, par kuru viņi pirms nāves grib nopirkt drusciņ prieka. Es viņiem devu to, ko viņi vēlējās. Tā es iepazinos ar naudu un cilvēku. Nauda ir baismīgāka par cilvēku. Cilvēks — zvērs, nauda — zvēra spēks.
34
Es pamanīju uz ķermeņa slimības pazīmes. Tas mani grūda izmisumā, man šķita, ka nav vērts dzīvot. Es neko nedarīju; izgājusi uz ielas, bezmērķīgi klaiņoju apkārt. Man gribējās apciemot māti; viņa varbūt nomierinātu mani, es spriedu kā cilvēks, kuram drīz lemts mirt. Es apstaigāju to šķērsieliņu, cerēdama atkal ieraudzīt māmiņu, es atcerējos viņu pie durvīm pūšam plēšas. Bodīte bija slēgta. Neviens nezināja, uz kurieni viņi pārbraukuši. Tas man deva spēkus neatlaidībai: lai notiek kas notikdams, man jāuzmeklē māmiņa! Izmisīgā neatlaidībā es vairākas dienas staigāju pa pilsētas ielām, bet viss bija veltīgi. Piezagās doma — viņa mirusi vai kopā ar bodītes īpašnieku pārcēlusies uz citu vietu, varbūt tūkstoš li no šejienes. To iedomājoties, es apraudā- jos. Uzģērbusi kleitu un noberzējusi pomādi, atgūlos gultā un sāku gaidīt nāvi. Es ticēju, ka tā es varēšu nomirt ātrāk. Taču nāve nenāca. Pie durvīm atskanēja klauvējiens — kādam biju ievajadzējusies. Labi gan, tu dabūsi mani, tu arī aplipsi. Es nejutos vainīga ļaužu priekšā, jo tās jau nebija manas kļūdas, kuru dēļ viss tā iegrozījās. Es atkal kļuvu jautrāka, smēķēju, dzēru vīnu un sāku izskatīties pēc trīsdesmit četrdesmit gadus vecas sievietes. Zem acīm parādījās zili riņķi, delnas dega, es vairs nevaldīju pār sevi: dzīvot var tikai tad, ja ir nauda; vispirms jābūt paēdušam, bet pēc tam var spriedelēt par citām lietām. Es ēdu labi — kurš gan atteiksies no bagātīgas maltītes! Man vajadzīgs labs ēdiens, dārgas drēbes — vismaz ar to es cik necik skaistināšu savu dzīvi.
35
Kādā rītā ap pulksten vienpadsmitiem, kad es garos rītasvārkos sēdēju istabā, pagalmiņā izdzirdu soļus. Kaut gan cēlos pulksten desmitos, reizēm tikai ap divpadsmitiem uzģērbu kleitu — pēdējā laikā es biju kļuvusi ļoti slinka un varēju stundām sēdēt rltasvārkos. Es ne par ko nedomāju, ne par ko nesapņoju, vienkārši sēdēju vientulībā kā tāda aitasgalva. Lēni, viegli soļi tuvojās manām durvīm. Drīz vien es ieraudzīju acis — tās lūkojās pa durvju caurumu. Tās parādījās un pazuda; man bija slinkums pakustēties, es paliku sēžam. Acis atkal parādījās. Es neizturēju, klusiņām atvēru durvis — māmiņa!
36
Neatceros, kā mēs iegājām istabā un cik ilgi rau- dājām. Māmiņa nebija pārāk novecojusi. Bodnieks, neko viņai nesacīdams, neatstādams viņai nevienu mao, bija slepus atgriezies pie savas ģimenes. Māmiņa pārdevusi dažas mantas, atstājusi dzīvokli un pārvākusies uz kādu graustu. Viņa mani meklējusi vairāk nekā divas nedēļas. Beidzot nolēmusi tāpat vien iegriezties te un uzskrējusi man virsū. Viņa nav mani pazinusi un, jādomā, būtu ^izgājusi, ja es viņu nebūtu pasaukusi. Es pārstāju raudāt un iesmējos kā dulla: viņa atrada savu meitu, bet meita ir prostitūta! Lai mani pabarotu, viņa kļuva pērkama sieviete; tagad, kad mans pienākums barot viņu, esmu kļuvusi tieši tāda pati! Mātes profesija tikusi pārmantota!
37
Es cerēju, ka māmiņa nomierinās mani. Es zināju tukšu vārdu vērtību, tomēr man gribējās tos dzirdēt no māmiņas mutes. Mātes — visveiklākās krāpnieces pasaulē, viņu melus mēs uzskatām par mierinājumu. Mana māmiņa visu to bija aizmirsusi; tas nepārsteidza mani, jo viņu biedēja bads. Viņa sāka sastādīt manu mantu sarakstu, interesējās par maniem ienākumiem un izdevumiem, it kā manā profesijā nebūtu nekā neparasta. Es viņai pateicu par savu slimību, domāju, ka viņa centīsies mani pierunāt, lai es atpūšos dažas dienas. Nē, viņa tikai noteica — iešot nopirkt zāles. «Vai mēs vienmēr tā dzīvosim?» es jautāju. Viņa neko neatbildēja. Taču, bez šaubām, mani žēloja, bija nemierīga. Viņa man gatavoja ēdienu, apvaicājās par pašsajūtu un nereti slepus lūkojās uz mani, kā māte skatās uz iemigušu bērnu. Bet sacīt, lai pametu savu arodu, viņa nespēja. Ar sirdi es labi sapratu, kaut gan man bija sāpīgi: citu darbu neatradīšu. Mums jāēd, jāapģērbjas — tas noteica visu. Kāda gan jēga — māte, meita, gods … Nauda ir bezjūtīga.
38
Māmiņa sadomāja par mani rūpēties, taču viņas ausīšanās un slepus skatīšanās kaitināja mani. Es vēlējos būt maiga pret viņu, bet jutu, ka brīžiem viņa ir neciešama. Viņa visur jaucās iekšā, īpaši naudas darīšanās. Viņas acis, kas bija jau zaudējušas seno spožumu, iedegās, tikai naudu ieraugot. Viesu priekšā viņa tēloja kalponi, bet, kad viņi maz maksāja, sāka lamāties. Tādos gadījumos es jutos pārāk nelāgi. Kaut gan ar to nodarbojos naudas dēļ, tas tomēr nedod tiesības lamāties. Arī es pratu būt skarba, taču man bija savi paņēmieni, kuri nederdzās viesiem, bet māmiņas paņēmieni bija rupji, tie viegli aizkaitināja. Pelnot naudu, nav taču vērts aizkaitināt cilvēkus. Es balstījos uz saviem paņēmieniem, uz savu jaunību, toties māmiņai nauda aptumšoja visu. Starp citu, tā jau tam jābūt: viņa bija vecāka par mani. Droši vien pēc nedaudziem gadiem arī es būšu tāda pati, mana sirds būs kļuvusi cieta kā nauda. Jā, māmiņa nevarēja lepoties ar godprātību. Dažreiz viņa izokšķerēja viesa portfeli vai pievāca platmales, cimdus, spieķus. Es baidījos no tračiem, bet māmiņa pārliecināti atrunājās: «Parauj jods, vienā gadā mēs kļūstam vecākas par desmit gadiem; kam būsim vajadzīgas, vecenes kļuvušas?» Piedzērušos viesi viņa izvilka laukā, aizstiepa uz nomaļāku vietiņu un tam novilka pat zābakus. Taču šie cilvēki, dīvaini gan, nenāca kārtot ar mums rēķinus: viņi droši vien uzskatīja, ka tāda noskaidrošana vispirms var kaitēt viņiem pašiem. Varbūt atmiņas par tīkamiem mirkļiem viņiem neļāva nākt un celt troksni? Mēs nebaidījāmies no aizgājušajiem — viņi baidījās no mums.
39