Māmiņai bija taisnība: vienā gadā mēs kļuvām vecākas par desmit gadiem. Pagāja divi trīs gadi, un es jutu, ka esmu mainījusies. Mana āda kļuva raupja, lūpas tapa pelēcīgas, apdzisušajās acīs parādījās sarkanas dzīsliņas. Es cēlos vēlu, taču jutos kā sadauzīta. Es sapratu, ka apmeklētāji to ievēro — viņi tak nav akli; viņu pakāpeniski kļuva arvien mazāk. Es vēl vairāk centos izdabāt vīriešiem un vēl vairāk neieredzēju viņus, dažreiz to pat nespēju noslēpt. Es noliesēju, muldēju niekus, pārstāju sevi apzināties. Mana mute pati no sevis melsa blēņas, it kā bez tā nevarētu dzīvot. Tagad tikai daži no izglītotajiem pievērsa man uzmanību, jo es biju zaudējusi to valdzinājumu un bezrūpību, kuru dēļ viņi mani sauca par Putniņu — tas bija vienīgais poētiskais vārds, ko es dzirdēju no viņiem. Man vajadzēja tik raibi ģērbties, ka es drīzāk atgādināju fazānu nekā cilvēku — tikai tādā veidā varēju piesaistīt vīriešus. Es mālēju lūpas asinssarkanā krāsā un kodu viesiem — tas viņos izraisīja sajūsmu.
Reizēm man šķita — es redzu savu nāvi. Ar katru saņemto juaņu manī kaut kas atmira. Nauda veicina dzīves pagarināšanu, taču paņēmiens, ar kuru es to ieguvu, gluži otrādi, saīsina dzīvi. Es redzēju savu nāvi, es to gaidīju. Domas par nāvi aizēnoja visu pārējo. Un par ko gan, taisnību sakot, domāt, ja reiz dzīve diendienā bija tāda? Māmiņa, lūk, ir mana ēna; labākajā gadījumā es kļūšu tāda pati kā viņa. Iztirgojusi savu miesu, es iegūšu vien sirmu matu ērkuli un melnu, krunkainu ādu. Tāds ir mans liktenis.
40
Es piespiedu kārtā smaidīju, piespiedu kārtā plosījos; manas bēdas ar asarām neizraudāsi. Manā dzīvē nebija ko nožēlot, bet galu galā tā bija dzīve, un es negribēju nolaist rokas. Turklāt tas, ko es darīju, nepavisam nebija manas vainas dēļ. Nāve tikai tad ir briesmīga, kad dzīve ir skaista. Pie tam mani nebaidīja nāves mokas — manas ciešanas jau sen bija pārsniegušas visu, ko spēj sagādāt nāve. Es mīlu dzīvi, taču ne jau tādu. Es sapņoju par ideālu dzīvi, līdzīgu sapnim: šis sapnis izgaist, un realitāte mani vēl spēcīgāk spiež izjust visas bēdas. Sī pasaule nav sapnis, bet īsta elle. Māmiņa, redzēdama manas ciešanas, centās pierunāt, lai es precos: tad mah būs ēdiens, bet viņai bezrūpīgas, nodrošinātas vecumdienas. Es esot viņas cerība. Bet kas mani precēs?
Sastapdamās ar tik daudziem vīriešiem, es biju aizmirsusi, kas ir mīlestība. Es nespēju mīlēt pat sevi, kur nu vēl citu cilvēku! Cerot iziet pie vīra,
man jātēlo, ka mīlu, jāapgalvo, ka ar viņu gribu būt kopā visu mūžu. To es sacīju daudziem un pat zvērēju, taču neviens mani neņēma par sievu. Tur, kur valda nauda, ļaudis kļūst ļoti apdomīgi. Viņu acīs netikle ir sliktāka par zagli: zagšana taču ienes naudu. Ja es neprasītu naudu, viņi būtu ar mieru sacīt, ka mīl mani.
42
Tieši šajā laikā mani notvēra policija. Jaunā pilsētas valdīšana daudz spriedelēja par morāli un nolēma tikt vaļā no netiklības. Oficiālās prostitūtas joprojām nodarbojās ar savu arodu, jo viņas at- pirkās; naudas devējas uzskatīja par pāraudzinātām un tikumīgām sievietēm. Mani ievietoja labošanas darbu namā un sāka mācīt strādāt. Mazgāt, šūt un adīt — es pratu visu. Ja no tā varētu izdzīvot, es nekad nebūtu ķērusies pie sava mokpilnā aroda. Es visiem to teicu, taču man neticēja, mani uzskatīja par neglābjami samaitātu. Man mācīja strādāt un iegalvoja, ka jāmīl darbs, tad nākotnē varēšot nopelnīt iztiku vai apprecēties. Sie cilvēki bija optimisma pilni, bet es neticēju nekam. Par savu vislielāko pienākumu viņi uzskatīja to, ka vairāk nekā desmit sieviešu pēc labošanas darbu nama bija apprecējušās. Divas juaņas darbvedības izdevumiem, kā arī vienas rekomendācijas sameklēšana — lūk, visas rūpes par šeit nokļuvušajām sievietēm. Uzskatīja, ka tas esot lēti. Man šī procedūra šķita kā ņirgāšanās. Runas par labošanos neiedarbojās uz mani. Kad pie mums uz pārbaudi ieradās kāds svarīgs ierēdnis, es viņam iespļāvu sejā. Pēc tam mani neuzdrošinājās izlaist brīvībā — es biju bīstama. Mani arī pāraudzināt negribēja. Un es nonācu cietumā.
Cietums ir brīnišķīga vieta, kura tev palīdz galīgi izjust dzīves bezjēdzību; pat sapnī nekad neesmu redzējusi tik pretīgu farsu. Nokļuvusi cietumā, es vairs nedomāju par laukā izkļūšanu; no savas pieredzes zināju, ka brīvībā nav daudz vieglāk. Es negribētu mirt, ja no šejienes varētu nonākt labākā vietā, taču īstenībā tādas vietas nav, tālab — vai nav vienalga, kur nomirt? Seit, tieši šeit es atkal ieraudzīju savu labāko draugu — mēness sirpi. Cik ilgi to nebiju redzējusi! Un ko dara māmiņa? Es visu atceros.
..
SAULES GAISMA
1
Kad atceros bērnību, man prātā puķe — liels, skaists pumpurs uz tieva stiebriņa. Siltajos pavasara saules staros tā atver savas brīnišķīgās sārtās ziedlapiņas, atsegdama zeltītu viducīti. Sis zieds esmu es pati. Dažkārt es skumu, taču skumjas bija gaisīgas kā rītausma. Ausma ir daiļa kā saule, taču ne tik spoža. Manas bērnības mākoņainās dienas es atceros neskaidri. Jā, debesis reizēm satumsa — un sāka līt. Taču arī no šiem mirkļiem man atmiņā palikušas burvīgas varavīksnes, sienāži, kuri lēkā pa ūdeni, un pērlainām lāsēm klāti ziedi. Būdama vēl bērns, es apjautu savu daiļumu un pievilcību. Es biju gudrāka par vienaudžiem, pareizāk sakot, man bija dota iespēja būt gudrākai. Neko īpašu darīt es nemācēju, un kālab gan man vajadzētu to mācīties? Tomēr tiku daudzināta par gudru. Jādomā, tāpēc, ka manā vietā visu darīja citi, man atlika tikai vārdu bilst. Man pietika prāta, lai citus piespiestu strādāt
savā labā, bet pēc tam plūktu sveša darba augļus. Man apkārt bija par mani zemākas kārtas ļaudis, tāpēc visi man pakļāvās un šķita dumjāki par mani — ko gan es varēju no viņiem gaidīt? Pārākums ieņemamajā stāvoklī deva apziņu ari par prāta pārākumu. Taču es nevēlējos par to domāt: es ticēju, ka tik tiešām esmu ļoti gudra. Es ne vien gozējos saules gaismā. Es pati biju kā maza saulīte, kas izstaro burvīgus, siltus starus. Es pati radīju spozmi.
2
Mani vecāki un brāļi bija par citiem gudrāki un pārāki. Bet ari viņi nespēja man līdzināties. Tēvam bija tikai viena tāda meita, brāļiem bija tikai viena tāda māsa. Viņi mani uzskatīja par dārgumu, ko sūtījušas debesis. Pat vecākiem bija man jāpakļaujas. Man vienmēr izrādījās taisnība. Un, ja es pēkšņi paklupu līdzenā vietā, viņi tūlīt gribēja sodīt vainīgo — zemi. Man tikai vajadzēja pasacīt, ka ābols man iekodis lūpā, lai viņi tūdaļ korī sāktu lamāt draņķīgo augli. Taču es neizjutu nekādu pateicību — visiem vajadzēja mani klausīt. Sajā pasaulē visam bija jābūt tā, kā es gribēju.
3
Manās atmiņās bērnība saistās ar maigu saules gaismu; tā ir vējā līgojošs daudzkrāsains zieds. Atceros, reiz es saslimu, nebija jau nekas nopietns. Bet slimības dēļ mani vēl vairāk lutināja. Slimība man sagādāja vieglas, saldkairas ciešanas un apkārtējo īpašu mīlestību. Līdz šim laikam atceros caurspīdīgās ledenītes, kas rūgto mikstūru padarīja gandrīz vai patīkamu. Slimības laikā mani loloja kā siltumnīcas stādu, kurš ir sevišķi burvīgs savā traus- lumā.
Iestāšanās skolā ir visai nozīmīgs notikums cilvēka dzīvē. Skolas gados var būt skaudri brīži, taču vecāki mani tā mīlēja un skolotāji lutināja, ka es atceros tikai savas uzvaras. Jau pamatskolā es apzinājos savu pārākumu. Nejuzdama biklumu, svešu cilvēku klātbūtnē es dziedāju, dejoju. Mani tērpi bija visskaistākie, mani panākumi — visspožākie. Reizēm es nevarēju tikt galā ar kādu uzdevumu, tad, protams, to paveica kāds no mājiniekiem, un pati augstākā atzīme tika man. Par panākumiem mācībās es pastāvīgi saņēmu uzslavas ne tikai no vecākiem, bet ari no pazīstamiem. Bieži vien man bija tas gods nest līgavas šķidrautu vai grozu ar ziediem. Es iemācījos kustēties nesteidzīgi, skatīdamās uz kurpju purngaliem, tā izjūtot, kā tvīkst mani jau tā sārtie vaigi. Gan manas rotaļlietas, gan rakstāmpiederumi — viss liecināja par to, ka es dzīvoju bagātībā. Es biju pārlieku lepna, taču, starp citu, tas mani netraucēja būt devīgai — pasniegt dāvanu tam, ko ļoti mīlēju. Dusmās es spēju izsvaidīt un sadauzīt, vienalga, ko, — lai visi zina manu dabu.