5
Tātad jau pamatskolā es apzinājos savu vērtību. Es biju stūrgalvīga, skaista, pratu runāt. Visi apjūsmoja mani, manu gudrību, spējas un pat mazliet uzrauto degunteli. Man glaimoja, ka tiku uzskatīta par gudru un izcilu. Uzrautais deguntelis nepavisam nemazināja manu skaistumu. Es pat lepojos ar to, vērīgi sevi aplūkodama spogulī. Deguntelis man šķita apburošs. Tas it kā no augstumiem nolūkojās uz pasauli, meta izaicinājumu visam un visiem. Visskarbākie vārdi, šķiet, vispirms izspurdza no mana degunte]a un tikai pēc tam — no lūpām, kuras tajā mirklī atgādināja vakara puķes, lepnas savā daiļumā.
Nodarbības skolā mani ne visai interesēja, lika pat garlaikoties. Un skolā jau arī mūs neturēja stingrībā. Es un visas manas draudzenes nācām no bagātniekiem. Mēs tik tikko spējām tikt līdzi modei. Kur nu vēl atrast laiku mācībām! Bet skolotāji bija trūcīgi, kā jau kalpi. Mēs viņus ne par ko neuzskatījām. Viņi zināja savu vietu un nemaisījās mūsu darīšanās. Tālab necieta mūsu reputācija un mēs pret skolotājiem neizjūtām ne mīlestību, ne naidu. Droši vien neviens tik labi nepārzināja dziesmas, dejas, teātru izrādes kā mēs. Visos sarīkojumos mēs ieguvām pirmās vietas. Arī mūsu rokdarbi bija vislabākie — mēs pirkām materiālus, kurus citas nevarēja atļauties. Vispār skola mums nereti atnesa slavu.
6
Un tomēr mani skolas gadi neiztika bez mākoņiem. Daudz spēka un enerģijas prasīja strīdi ar draudzenēm, kaut gan vairumā gadījumu es paliku uzvarētāja. Visbiežāk mēs strīdējāmies par tērpiem, frizūrām un citiem sīkumiem. Tas radīja grupējumus. Man kā vadonei visu vajadzēja rūpīgi apdomāt. Pati daba man bija uzticējusi leļļu vadītājas lomu. Toreiz manas draudzenes atgādināja marionetes, kas stulbi pakļaujas. Man nācās domāt viņu vietā.
7
Gadu pirms pamatskolas beigšanas mēs jau jutāmies kā pieaugušas. Mēs ļoti iemīlējām skolu — ne jau tālab, ka būtu pamodusies interese mācīties. Mums patika skolas dotā brīvība. Sadalījušās grupās, mēs nekautrīgi tīksminājāmies par mums nepazīstamām lietām, ko nebūtu varējušas darīt mājās.
Ar mazajiem mēs vairs nenoņēmāmies. Sevi uzskatījām par viszinošām, romānu varoņu cienīgām personām. īstenībā mēs neko nezinājām, bet galvenais — negribējām zināt. Jūsmodamas par varoņiem un romānu notikumiem, mēs dalījāmies iespaidos, šajā ilūziju pasaulē ievedot vēl nepieredzējušās. Mēs pieminējām cildenas, drosmīgas jaunavas, tiklas sievietes un sievietes, kas atgriezušās uz godīga ce|a. Mūsu iemīļotākās varones bija jaunavas ar asu prātu un dedzīgu sirdi, tādas kā Liņ-Daijui*. Arī mums gribējās būt asprātīgām, dzēlīgām, gribējās, lai mūs mīlētu. Skola bija mūsu Lielās apceres dārzs [6] . Mēs gājām arī uz kino, taču tur viss bija daudz skarbāks, nekā mums šķita sapņos. Mēs bieži sačukstējāmies par mājās redzēto — par vīriešu un sieviešu attiecībām. Taču tās nelikās sevišķi romantiskas un nodarbināja mūsu prātus tikai mirkli. Mīļāko liktenis mūs nevaldzināja. Mēs sapņojām par īstu mīlestību ar tās ideāliem un cēlām jūtām, kaut gan par to mums nebija nekādas sajēgas. Mūsu domas bija tīras un tajā pašā laikā grēcīgas, tās arī mūs mudināja uz intīmām sarunām. Bet reizē ar to mums tā kārojās saglabāt bērnišķīgo nevainību un krietnumu! Piecpadsmit gadu vecumā mēs bijām līdzīgas svaigām puķēm.
8
Vidusskolā mēs atkal jutāmies kā meitenītes. Vecāko klašu skolnieces raudzījās uz mums no augšas. Un ne tikai nievājoši izturējās, pat atklāti mūs izsmēja: gadījās — noķēra kādu un sāka spēli «Līgavainis un līgava». Mēs mulsām, taču bijām apmierinātas: mums patika šī mīlestības spēle. Tagad mēs bijām līdzīgas puķēm, kuras no siltumnīcas pārdēstītas laukā. Taču sirdī iezagās trauksme. Mūs pārņēma kaut kas jauns, spēcīgs. Mēs atkal sevi uzskatījām par pieaugušām. Mūs mocīja kādas neap- jaušamas vēlēšanās, žēlums pret sevi. Mēs sākām interesēties par kino. Kinovaroņu ilgie skūpsti izraisīja neskaidrus minējumus.
9
Man tas bija zelta laiks. Mēs vairs nebijām tik naivas un drosmes ziņā pārspējām pat vecāko klašu audzēknes. Mūsu klātbūtnē mazuļi neuzdrošinājās pat iepīkstēties. Pārmantojušas no vecāko klašu skolniecēm ne vienu vien nelāgu paradumu, mēs tomēr nebaidījāmies no skolotājiem, kā tas parasti notiek ar jauniņajām, un daudz ko uzdrošinājāmies. Vecāko klašu skolnieces nebija tik pārsteidzīgas kā mēs. Mēs darījām visu, kas ienāca prātā, bijām nekaunīgas, ķildīgas, neciešamas, no rīta līdz vakaram klačojā- mies, izaicinoši smējāmies un lējām viltus asaras. Apkārtējiem par neapmierinātību es bieži zaudēju pašsavaldīšanos. Pat to, kas man patika, darīju pa roku galam, bet, ja darbs mani neinteresēja, ignorēju to, nevienam neko nepaskaidrodama. Ar gadiem es kļuvu vēl untumaināka un nekautrīgāka, droši atsaucos uz zēnu aplidošanu. Katrai no mums bija savs pielūdzējs, taču viņu parādītā uzmanība jau nieks vien bija: pielūdzēji tikai satrauca mūsu sirdis, deva vielu pārrunām, modināja mūsos interesi par mīlestības filmām. Kad mūsu mājās parādījās vīrietis — radinieks vai kāds no draugiem —, labākajā gadījumā es viņam parādīju mēli vai paraustīju piecus, nesakot ne vārda. Vai te varēja runāt par kaut ko nopietnu? Es zināju, ka uzvedos necienīgi, nepieklājīgi, taču neko nespēju darīt. Cilvēks uzreiz nekļūst nobriedis — to es sapratu pēcāk. Un tomēr tas bija laimīgs laiks. Bezrūpīgi pagāja dienas. Es dzīvoju kā koks tropu joslā, kur cauru gadu ir pavasaris.
10
Mans deguntelis joprojām lūkojās uz pasauli no augšas. Mācības? Nevar sacīt, ka es biju pēdējā skolniece, bet ne augstāk par viduvējo. Bērnībā glaimoja, kad mani uzskatīja par gudru. Bet vidusskolā, īpaši otrajā un trešajā mācību gadā, mani vairs nepriecēja skolotāju uzslavas. Visā pārējā es nezaudēju vēlmi kļūt pirmā. Tos, kuri tiecās pēc panākumiem un ieguva slavu, es neieredzēju. Es uzskatīju par vajadzīgu atklāt savas spējas skolā. Lai tur iegūtu ievērību, pietiek ar zubrīšanos, nevajag īpaša prāta. Bet vai vērts tādēļ zaudēt laiku? Ko gan var dot daži vingrinājumi vai domraksti? Maniem vecākiem nebija nekādas vajadzības pēc manas izglītības — pietiek ar to, ka esmu skaista. Avīzēs nereti parādījās manas fotogrāfijas ar parakstu: «Talantīga skolniece, skaistule». Un tālab nebija vajadzīga nekāda uzcītība. Es līdzīgi papīra pūķim lidoju augstu mākoņos, un lejā esošie varēja jūsmot par mani. Saules staru apspīdēta, es spēlējos ar pavasara vēju.