11
Vecākajās klasēs es kļuvu drusciņ nopietnāka. Kā redzams, man izveidojās raksturs, lai arī ne tik stingrs, kā es vēlējos, bet vismaz vairs nebiju vieglprātīga. Kļuvu arī nosvērtāka. Varbūt tas notika tuvinieku ietekmē, turklāt es taču biju jau pieaugusi. Meitenei no bagātas un dižciltīgas ģimenes nepiederējās ignorēt pieklājību. Es kļuvu pieļāvīgāka, maigāka un bieži pret sevi izjutu žēlumu. Nav šaubu — man vajag piesargāties. Tiklīdz gadījās vismazākais iemesls, es paziņoju, ka esmu slima, un laiskojos gultā. Es rūpīgi kopu savu skaistumu un gribēju, lai citi to pamanītu, vēl vairāk — pret to izturētos ar cieņu. Savu spēku es apzinājos. Tagad man gribējās būt maigai un vārai. Tieši tā man pietrūka. Es vēlējos būt sieviete šā vārda vistiešākajā nozīmē — sieviete, kurai ir viss, kas sajūsmina. Skaistums — sievietes galvenais ierocis. Tā vismaz man likās. Pārspīlējot skaistuma lomu, mēs cēlām debesīs jebkuru dabas dāvanu, pat visniecīgāko. Mēs bijām spēka un dailes burvības apmātas. Sākumā mēs vienkārši jūsmojām par sevi, vēlāk, dabiski, radās vēlēšanās kādam iepatikties. Tajā laikā es vairījos no vīriešiem, es nevarēju tāpat vien kādam dāvināt savu skaistumu. Es sevi uzskatīju par nepieejamu, lepnu, cildenu — vārdu sakot, zināju sev cenu. Slepenībā sapratu, ka pienāks laiks un es kādam piederēšu, taču šī laime tiks neparastam, izcili skaistam vīrietim, un viņš mani cels vai debesīs.
12
Meitenei no bagātas ģimenes vajag būt lepnai un augstprātīgai. Ja ir nauda, to var atļauties. Tāpat notika arī ar mani. Nauda mani padarīja par lepnu sievieti. Mūsu mājās zēla netikums, taču man vajadzēja izlikties, ka neko nemanu. Godu par naudu nenopirksi. Man vajadzēja būt nevainojamai. Mūsu mājās pirka sievietes un cerēja ar manu palīdzību atgriezt ģimenei krietno reputāciju. Viņi iemina dubļos citas sievietes, taču gribēja, lai es —- viņu meita — būtu kristālskaidra, sargātu ģimenes godu. Kādas sievietes tik neveda mājās tēvs un vecākais brālis! Visas šis nejēdzības notika man acu priekšā. Es ienīdu viņus. Un tieši tāpēc viņi vēl vairāk cienīja mani. Viņiem nekas neriebās, bet man vajadzēja palikt tīrai. Es biju viņu cerība. Tajā laikā es daudz ko sapratu, atvadījos no bezrūpības un draiskulības.
13
Es it kā uztrūkos no sapņa; brīžiem manī pamodās vēlmes. Un tad es izjutu pretīgumu pret tēvu un brāli. Vai viņu dēļ man būtu sevi jāglabā kā dārgakmeni? Es sapņoju par romantiskiem piedzīvojumiem. Būdama jauna, skaista, ar daiļu augumu, es alku romantikas un glāstu. Vismazāk domāju par laulībām un citām nopietnām lietām — es vienkārši gribēju ļaut jūtām vaļu. Es atgādināju ziedu, kurš izdāļā savu smaržu, ļaujot vējam to aiznest uz svešām zemēm. Debesis man šķita gaiši zilas, pat dzidras, bet es pati biju spoža, sārta rītausma. Mājās mani apņēma tumsība, sava pārākuma izjūta nedeva mieru. Es sapņoju par baudām un tomēr biju tīrāka, cēlāka par viņiem. Man šķita, ka es klīstu mijkrēslī: diena beigusies, bet nakts vēl nav sākusies. Nodzisa manas bērnības saules gaisma.
14
Man gribējās kaut ko uzsākt, mana sirds nepazina mieru. Ar bailēm es domāju par nākotni. Ko es protu? Kā es iztikšu, ja aiziešu no ģimenes? Nekā cita, izņemot skaistumu, man nav. Un, jo vairāk es domāju, jo skaidrāk sapratu — šķirties no ģimenes nespēju. Lai nu tā būtu — vai tagad vērts par to domāt? Pagaidām es esmu bagātu vecāku meita. Es pateicos liktenim, un nākotne man šķita tikpat laimīga kā pagātne. Es ticēju, ka nekad neizlaidīšu laimi no rokām. Kāpēc gan veltīgi uztraukties? Uz- traukšanās ir vājuma pazīme. Bet es esmu dzimusi, lai uzvarētu. Un es, tāpat kā bērnībā, atkal peldējos saules staros, mans skaistums tos it kā vilināja, vilka pie sevis. Un pēkšņi es izdzirdu uzbudinošu jaunumu: mājās sāka runāt par saderināšanos.
15
Es tikko biju sasniegusi deviņpadsmit gadu vecumu. Precības. Tās mani nemaz nebaidīja. Jau sen es jutos pieaugusi un biju pārliecināta, ka mācēšu sevi aizstāvēt. Bet, kad precības kļuva par īstenību, kas varēja piepildīties kuru katru brīdi, es iedomājos savu vecumu — un man kļuva baismi. Laikam gan nav vērts tik agri iziet pie vīra, bet, ja tam tā jānotiek, tad labāk pašai atrast savu sapņu princi. Kura no manām draudzenēm nedomāja par to? Un es taču biju visgudrākā. Slepus uzzināju — mans līgavainis ir respektabls, bagāts, ietekmīgs. Man kļuva jautrāk. Ne tālab, pats par sevi saprotams, ka no manis grib tikt vaļā, bet es vienkārši uzzināju savu vērtību. Lai būtu kā būdams, ja jau mani taisījās izprecināt, tad noteikti bagātam princim, tādam kā mani brāļi. Esmu pieradusi pie ērtībām un neparko nebūtu nabaga sieva. Saules stariem vienmēr jāglāsta mani. Es jau iztēlojos sevi kundzes lomā, man bija viss: nauda, stāvoklis sabiedrībā, tērpi, kalpi. Es kaunējos par savām domām un tomēr nespēju nesapņot par kaut ko nezināmu, tīkamu.
Sapņi par laulībām tikai uz mirkli saistīja manu iztēli. Labi padomājusi, es nolēmu tik viegli nepiekāpties. Vispirms man gribējās izbaudīt mīlestības jūtas, tālab jāaizmirst, ka es esmu jaunkundze. Pēkšņi es iedomājos par brīvību. Brīvība balstās uz vienlīdzību. Bet kas notiks, ja es iemīlēšu nabagu? Es taču vienmēr biju sapņojusi par cēlu mīlestību. Tā man vismaz likās. Bet vai es varētu iemīlēt nabagu? Nē, nevarētu. Ne tikvien nabagu, bet arī parastu cilvēku, kaut kādu ierēdni vai skolotāju. Viņi varbūt nespētu mani uzturēt. Bet trūkumu jau nu es ciest neietu — tas ir vienīgais, par ko es biju droša. Es piedzimu kā ziediņš, bet ziediņš nav radīts darbam. Ziediņam ir piemērots tikai burvīgs, devīgs pavasaris. Ziediņš ir skaists un smaržīgs. Man grezni jāģērbjas, lai radītu iespaidu. Manā rīcībā jābūt naudai, ko es varētu tērēt pēc saviem ieskatiem. Un vēl man ir vajadzīga mīlestība. Tie nav godkārīgi sapņi. Vienkārši tāda esmu piedzimusi. Man jānobauda visi dzīves labumi. Bet, ja būs tikai mīlestība, es nevarēšu izprast, kur slēpjas tās burvība. Jau no bērnības es biju smalkmanīga. Tagad man vajadzēja līdz sīkumiem apsvērt situāciju. Un es domāju. Domāju, līdz galva sāka sāpēt.
17
Nemiers mani mudināja darboties. Es nespēju kā lauku naivule sēdēt rokas klēpī salikusi un gaidīt, kamēr mani izdos pie vīra. Nespēju. Kaut gan nemieram, kā likās, nebija iemesla. Vecāki pēc iespējas drīzāk gribēja tikt no manis vaļā, domājams, baidīdamies no tā, ka es viņus varētu iegrūst kaunā.
Viņi centās mani agrāk izvadīt no mājām, lai tādā veidā saglabātu savu reputāciju un atkratītos no nastas. Iespējams, savā ziņā viņiem bija taisnība, taču es nespēju to paciest. Es taču arī esmu cilvēks! Turklāt likteņa lutināts. Man jāizdara kaut kas neparasts, jāiepazīst mīlas jūtas, neapkaunojot savu vārdu. Galu galā es esmu jaunā laika sieviete. Es zinu savu vērtību!
18
Tāds gadījums radās. Kāzās es biju līgavas māsa un pievērsu uzmanību līgavaiņa vedējam. Nekā īpaša viņā nebija, taču toreiz viņš man likās neparasti jauks. Kāzas vienmēr izraisa satraukumu: līgavaini un līgavu, līgavas māsu, līgavaiņa vedēju — visus pārņēmusi līksma trauksme, ikvienam gribas būt labākam un skaistākam. Tādā brīdī mīlestība, līdzīga vējam, valda gaisā un viss ir tās varā. Man arī gribējās izbaudīt mīlestības valdzinājumu. Patiesību sakot, es tur biju visskaistākā. Lai nu kuram, bet man jau nu gan mīlestība nevarēja paiet garām — tāda netaisnība nebija iespējama! Visskaistākais no jauniešiem bija līgavaiņa vedējs. Ja jau es kādu mēģinātu savaldzināt, tad, protams, tas varētu būt tikai viņš. Tā es domāju, taču neko neuzdrošinājos iesākt. Jaunkundze ir un paliek jaunkundze. Reizēm es biju drosmīga, bet, kad sastapos ar mīlestību, uzskatīju, ka labāk ir palikt jaunkundzei. Ja viņš paskatīsies uz mani pirmais — kāda man daļa, mans labais vārds necietīs! Viņam vajag mani ievērot. Tā es biju iecerējusi. Varbūt viņš nolasīja manas domas un uz tām atsaucās. Un, ja nu reiz viņš izpildīja manu vēlēšanos, vai bija vairs vērts pretoties sev pašai?