Man uzreiz k]uva pavisam viegli un priecīgi. Nekad manas krūtis ieelpā necēlās tik augstu. Nezinu, kāpēc, bet man visu laiku gribējās smieties. Es sevī jutu spalvas vieglumu. Manam izklaidīgajam skatienam pavērās jūras zilgme un viegli, pavasara vēja dzīti vilnīši. Bet es pati biju viļņu šūpota laiviņa ar sniegbaltām burām. Pavasara saules staros to nesa uz salu, viscaur noaugušu ziedošiem persikiem. Neko reālu nespēju iztēloties, tikai jutu, ka peldu pavasarīgā jūrā. Nē, es nebiju iemīlējusies. Tikai sapņi par mīlestību mani iedvesmoja. Viņā es nesaskatīju neko īpašu, taču mani priecēja pirmoreiz gūtā uzvara. Pirmoreiz ziediņš izplatīja smaržu. Es it kā iegāju kādā citā pasaulē, iepazinu Visumu. Apkārt viss ieguva brīnišķīgus toņus: kalni, koki, arī puķes, ari jūra pārvērtās. Es kļuvu neparasti spēcīga, manas rokas un kājas tapa vijīgas. Aizmirsusi par savu prātu un raksturu, tapu pakļāvīga un maiga kā pūpols vītolā. Pirmais prieks ir kā pirmais pavasara lietus, to nekad nevar aizmirst. Nogāž lietus — un viss kļūst vienkāršs un dzidrs. Man šķita, ka es pati varu veidot pavasari — vēl krāšņāku. Mana dvēsele uzziedēja. Taču pēc ziedēšanas parādās augļi.
20
Viņš atrada mani un izpostīja manu sapni. Es, šķiet, iekritu putekļos kā taurenītis ar salauztiem spārniem. Taču nevēlējos palikt šajos putekļos. Sapratusi, ka viņš nevar būt man līdzvērtīgs, es neatbildēju uz viņa jūtām un bez svārstīšanās atstūmu viņu. Bet, kad viņš apkaunots piespiesti smaidīja, arī es lēnām aizvilkos, nodūrusi galvu. Es sapratu, cik esmu pievilcīga, pat mana ēna bija apburoša.
Es it kā stāvēju uz pjedestāla, biju kā svētā, kurai drīkst tikai paklanīties, nepieskaroties ar rokām. Tik skaisti, gudri un diži var būt vienīgi dievi.
21
Bet drīz jo drīz man atkal iegribējās viņu satikt. Ne tālab, ka es sapņotu par viņu un nespētu viņu aizmirst, vienkārši viņam jāatgriežas un man vēlreiz jāapliecina sava cieņa. Gadās, ka arī svētie savā mīlestībā ir līdzīgi parastajiem mirstīgajiem. Galvenais, lai viņš būtu goddevīgs. Drīz vien viņš atkal atnāca. Mana sirds atsila, bet tik viegli dāvāt viņam savu mīlu es netaisījos. Saprāts nejāva pakļauties pirmajam uzliesmojumam. Viņš pamatīgi jāpamoka, pirms es kaut ko atļauju. Mīlestība man bija laika kavēklis, un es darīju, ko gribēju. Tāpēc jau viņš man patika, ka bija laika kavēšanas iegansts. Es viņam ļāvu ieelpot no sevis plūstošo aromātu, kurš mūs šķīra kā bieza migla. Kā maza saulīte, iz- spraukusies caur miglas plīvuru, es visu apkārtni apmirdzēju ar blāvu gaismu. Taču viņam es paliku miglā, viņš nespēja sajust manu staru siltumu. Es gavilēju, priecājos par savu spēku. Es baudīju, kā zeme bauda pavasara lietu, un kā zeme paliku nekustīga. Attieksmē pret vīriešiem jutos pieredzējusi. Man likās, ka no jebkuras situācijas pratīšu rast izeju. Ne kripatiņas baiļu nebija manī. Par Liņ-Daijui es pat aizmirsu domāt. Tādu sieviešu laiks nogrimis pagājībā.
22
Es kļuvu aizvien drošāka. Nu man bija cits ideāls. Skaista rūsganmataina meitene no filmas, kaislīga,
nekautrīga, tāda, kura bez jebkādām ceremonijām var uzsaukt vīrietim, pasniegt roku, bet, ja viņš mēģinās viņu noskūpstīt, apbalvos ar pliķi. Mani nepārsteigtu aicinājumi uz kino vai restorānu vai arī kāda dāvana. Es biju bagāta un sapņoju par dievišķīgu vīraku. Es taču biju dieviete. Nevarētu sacīt, ka es nedomāju par skūpstiem. Taču man nav vajadzīgi skūpsti, jo arī mīlestībā es neesmu līdzīga citām: es neesmu parasta sieviete. Viņš mani ieveda mīlestības pasaulē, un par to es biju viņam pateicīga. Tomēr pie manām kājām, kas ir tik skaistas un slaidas, jābūt pielūdzēju pūlim.
23
Pa to laiku mājās notika gatavošanās kāzām. Es pie sevis pasmējos par mājiniekiem. Gaidīju. Paskatīsimies, kas notiks. Es vēl parādīšu, jābūt gatavai uz visu. Nebūs par |aunu pataupīt vienu no pielūdzējiem, gadījumā ja sastrīdos ar vecākiem. Nekautrējoties es sapazinos ar vīriešiem, un skolā daudzas mani par to apskauda. Meitenes nereti staigāja ap- sārtušām, saraudātām acīm. Kā nu ne! Ja tev ir tikai viens izredzētais, no viņa jāpacieš viss. Kā tur lai neraud? Bet es neraudāju. Es biju gatava uz visu. Tādas meitenes es nicināju: viņas zaudēja sievietes godu un ar asarām acīs izlūdzās mīlestību. Tādu mīlestību es nevēlējos. Un vai tad šīs meičas vispār varēja salīdzināt ar mani! Prāta viņām nebija daudz, un bieži vien viņas tika piekrāptas. Bet pēc tam caurām dienām kopmītnē gaudoja, taču neizraisīja manu līdzjūtību. Tā viņām vajadzēja! Es peldējos mīlas jūrā, bet viņas aizvērtām acīm metās netīrā ūdenī. Nabaga radījumi!
Pabeigusi vidusskolu, es izrādīju vēlmi iestāties institūtā. Man nebija īpašas centības mācīties. Vienkārši gribējās biežāk būt ļaudīs. Un kādēļ gan, taisnību sakot, man vajadzētu mācīties? Manu veļu mazgā veļas mazgātājas, ēdienu gatavo pavāri, šuj šuvējas, skolā manā rīcībā ir skolotāji, uz ielas — mašīnas. Bet institūtā es iestājos, lai neatpaliktu no citiem. Un vēl es cerēju nokļūt aizjūras zemēs!
Institūts neatstāja uz mani nekādu sevišķu iespaidu. Atceros tikai, kā klaudzēja mani papēži uz grīdas un cementētajiem celiņiem… Dīvaini tīkama skaņa! Kopmītnes istaba, kas jau tā bija grezna, man šķita jo izsmalcinātāka tajā valdošā haosa dēļ. Zem gultas mētājās savi desmit pāri apavu, kurus es nekad neapkopu. Jo lielāka nekārtība, jo istaba ir elegantāka. Es uzposos un izlēcu uz ielas kā varde no dīķa — kam gan ienāks prātā, ka dīķa dibenā ir dūņas? Vairāk nekā pusstundu nācās ziedot, lai nokrāsotu uzacis. Kad gan es varētu kopties? Lietainās dienās es tīšuprāt devos vizītē pie tīriņajām un, lai viņas kaitinātu, uz grīdas atstāju netīras pēdas. Taču viņas neuzdrošinājās man aizrādīt.
Drīz pēc iestāšanās institūtā mani ievēlēja par skaistuma karalieni. Es nebiju visskaistākā, bet manas sāncenses piedzīvoja zaudējumu, jo viņām trūka prāta un izveicības. Savus skolas laika pielūdzējus es pametu, pat līgavaiņa vedēju patriecu. Es pacēlos vēl augstāk. Arī pieredzes uzkrājās vairāk. Karalienes izredzētā lomā iederas tikai karalis. Atraidītie jaunie cilvēki man reizēm atsūtīja vēstules, sūdzējās, ka lejot asaras. Un lai! Kas man daļas par viņiem? Viņi pārmeta man cietsirdību. Kāpēc? Es esmu skaista! Dižciltīga. Man ir savi ideāli. Mīlestībā ir tāpat kā dzīvē: jo lielāka pieredze, jo labāk. Gudra
mīlestība ir intelektuāla. Kad mīlestības dēļ zaudē galvu, tas beidzas traģiski. Par to es pārliecinājos, ņemot vērā citu pieredzi. Es nedrīkstu iepīties mīlas tīklos. Pēc manis ievēlēšanas par karalieni manu draugu pulks daudzkārt pieauga. Es jokoju, zobojos par viņiem. Viņi bija paklausīgi kā auni, arī naivi. Taču tas nedeva man prieku. Viņus nevajadzēja pakļaut, viņi padevās paši — bez kaujas. Kas teica, ka vīrieši esot stipri? Es nevienu tādu neesmu satikusi.