25
Es lepojos ar sevi, ar savu dzīves pieredzi un tomēr apskaudu citus; mani nomāca tukšums. Draudzenes te cieta, te priecājās par panākumiem, te smējās, te raudāja. Bet es, uzskatīdama sevi par gudrāku un pārāku par citām, nemācēju just. Pratu tikai izlikties. Katrā manā izdarībā izpaudās kun- dzene. Manī nebija nekā sava. Un šis nedabiskums parādījās visur: manierē vilkt vārdus, žiperīgajā gaitā, mākslotajos smieklos. Ikvienai lietai ir sava vieta. Es nezināju, kur ir manējā. Es centos dot jūtām vaļu, būt drusciņ dumjāka, lai varētu pa īstam gan raudāt, gan smieties. Viss veltīgi! Vai bija vērts liet asaras, ja jebkura mana vēlēšanās tika izpildīta? Taču nebija arī par ko priecāties. Neesmu jau trīsgadīgs bērns, kurš, ieraudzījis rotaļlietu, lēkā aiz priekiem. Arī vecākos viss šķita liekuļots — gan skumjas, gan prieki. Nekas zem saules nespēj skumdināt, kad ir nauda, jo tad ikvienu vēlēšanos viegli apmierināt, tālab arī nekas nespēj iepriecēt. Vecāki nesmējās, tikai smaidīja, demonstrējot labo toni un izsmalcinātību. Es vēl biju jauna un kaut reizi varēju izdarīt kādu muļķību. Tomēr es pret visu izturējos vēsi, pilnīgi vienaldzīgi. Sāku vīt intrigas,
lai atriebtos draudzenēm par to, ka viņas spēja gan raudāt, gan smieties, bet es — ne. Es ķildojos ar viņām, atkantēju pielūdzējus — centos kaut tā sevi sapurināt. Rezultātā draudzenes mani sāka ienīst. Bet arī tas mani atstāja vienaldzīgu, joprojām sevi uzskatīju par visgudrāko, visizglītotāko. Es vienkārši biju par to pārliecināta. Kad gan mana sirds atvērsies? Kad es izbaudīšu īstas jūtas?
26
Es zaudēju mieru. Varbūt, neko nedomājot, aizvērt acis un lēkt ūdenī? Taču apstākļi mainījās — un es pavisam apjuku. Jauni ļaudis vairs neiekļuva manos tīklos, pret mani izturējās ar zināmu vēsumu. Viņi baidījās no manis. Kā gan tad var izbaudīt patiesas jūtas? Es vēl stiprāk uztraucos un gandrīz vai raudāju. Un par ko tieši? Redz, draudzenes neraudāja ne no šā, ne no tā. Taču manas asaras laikam gan izraisītu nevis līdzjūtību, bet ņirgas. Vēl tikai vajadzēja krist kaunā! Labāk pamest mācības, lai vairs nav jāsatiek tās nelāgās skuķes!
27
Tuvojās mana kāzu diena. Es biju jaunkundze. Un man kā jaunkundzei vajadzēja padomāt par savu nākotni. Kāda tā būs? Nāksies aizmirst daudzus jaunos cilvēkus. Neviens no viņiem taču nespēja man dot to, par ko es sapņoju. Manai nākotnei jābūt tikpat skaistai kā tagadnei. Sajā ziņā līgavainis, kuru sameklēja vecāki, atbilda visām prasībām; šīs laulības man nodrošinātu spožu nākotni. Tikai — kā ar mīlestību? Te nu draudzenes varēja man dot simt punktu priekšā, kaut gan citur man netika līdzi. Vai tiešām es biju sliktāka? Ak, kā viņas mani sāktu ienīst, ja uzzinātu, ka mani izprecinājuši vecāki! Un patiesi — kas gan tur labs? Ja jau tas tā, ir vērts krietni padomāt: pēkšņi var gadīties cilvēks, kuru es spētu iemīlēt, turklāt bagāts. Bet vai pie trūcīga es ietu? Jā, es upurēšu savu stāvokli ar visu dzīves labklājību. Mīlestība man aizstās visu — kaut arī es esmu kundzene, taču jauna laikmeta kundzene. Tā beidzot ir izeja. Bet kā pret to izturēsies ģimene, ja es atteikšos no vīra, kuru man paredzējuši? Vajag cīnīties! Visādā ziņā cīnīties!
28
Un es uzsāku cīņu. Es biju nepiekāpīga. Es turējos pretim, ka kļuva žēl pašai sevis. Mājinieki arī nepadevās — tādu stingrību no viņiem negaidīju. Manas pozīcijas mājā sašķobījās. Agrāk es taču biju īsta vētra; kas gan noticis? Visticamākais — viņi vienkārši neņem mani nopietni. Balsstiesības man bija dotas sīkos jautājumos, bet svarīgas lietas izlēma bez manis. Es traki sadusmojos. O! Tagad viss ir skaidrs. Viņi nemaz mani tik augstu nevērtē, kā šķita agrāk. Mana saule aptumšojās. Viss iegrima tumsā.
29
Ko gan darīt? Es taču esmu jaunkundze. Lai arī jauna laikmeta jaunkundze. Cik viss ir sarežģīti! Es nespēju darboties, itin kā būtu iemūrēta sienā. Stāvoklis sabiedrībā, protams, nav mazsvarīga lieta, taču bez mīlestības arī nevar iztikt. Bet, ja būtu jāizvēlas, ko tad? Kam es dotu priekšroku? Nekad nebiju tā uztraukusies. Visu laiku nācās atcerēties — esmu jaunkundze, nevis parasta meitene. Nav cienīgi aizmirst savu stāvokli. Jābūt kategoriskai, taču es nedrīkstu pārrēķināties un pakļaut sevi briesmām. Vai gan mīlestības apliecinājumi ir ko vērti, ja neviens no maniem pielūdzējiem man nespēj dot to, pie kā esmu pieradusi? Pārsvarā tie ir studenti, bet studenti paši nezina, kas viņus gaida nākotnē. Tiesa gan, starp maniem draugiem ir arī asistenti. Bet ko man dod tāds asistentiņš? Profesori taču arī ir nabagi. Bet man vienmēr jāpaliek virsotnē, jāatrod sev visspožākā, viscienīgākā vieta dzīvē.
30
Es ilgi pretojos, tad nolēmu izbeigt cīņu. Līgavainis pilnīgi atbilda manam ideālam. Tikai trūka mīlestības, viss pārējais mani apmierināja. Bet, kāda ir mīlestības cena, kas to lai zina! Ar prieku es pametu institūtu. Labāk nesatikt draudzenes, kuras nomoka ar zobgalībām. Viņas jau iepazinušas mīlestību, taču tā viņas padarījusi netīras. Taču es neesmu tik stulba. Es atkal kļuvu jautrāka, salabu ar vecākiem. Sāku kārtot kāzu tērpu, to slepus pielaikot. Uzkāru kaklarotu, uzvilku gredzenu ar briljantiem. To priekšā taču nenoturēsies neviens — vai nav tiesa? Es lepojos ar savu sapratīgumu un biju neizsakāmi laimīga, ka esmu tik gudri izrīkojusies ar savu likteni. Nav laimīgākas līgavas. Lai visi mani apskauž! Kas gan notiktu ar mani, ja es būtu iemīlējusies kādā plikadīdā? Matos — papīra puķīte, pirkstā — vara gredzentiņš, bet plīvurs drusciņ garāks par či [7] . Es no kauna nomirtu!
31
Un tomēr nekādi nespēju atsacīties no domas, ka pasaulē eksistē tāda dīvaini tīkama, kaut arī nederīga lieta kā mīlestība. Bet ko te varēja mainīt? Kļūt par upuri? Es tak kopš bērnības neko netiku upurējusi; atliek vienīgi nedomājot aizmest šo nekam nevajadzīgo lietu — mīlestību. Un vai gan vajadzīgs upurēt? Ir cits pašapliecināšanās veids — nauda. Mani tērpi, kurpes, frizūra — ar to pietiek, lai es ieņemtu pirmo vietu vienaudžu vidū. Jā, galvenais — nauda. Es varu dejot, uzsākt romāniņus, apmeklēt visinteresantākās un ļaužu pārpilnās vietas. Nauda dod cilvēkam stāvokli sabiedrībā, izraisa interesi par dzīvi — vārdu sakot, dod jūtamu labumu. Es iztēlojos, cik jautras un tajā pašā laikā respektablas būs manas kāzas, kādu laimi un prieku iepazīšu laulībā. Mana nākotne ir saules staru apmirdzēta, to neaizsedz neviens mākonītis. Es kļuvu pat māņticīga. Man likās, ka vecāki tikai aiz mīlestības pret mani izvēlējušies tik laimīgu dienu manām kāzām. Kaut gan kāzu ceremonija tagad notiek jauno tradīciju garā, nepavisam nebija ko iebilst pret laimīgās dienas izvēli. Viņi tā cenšas manā labā! Man jau sagatavota sarkanā jaciņa, kuru es uzģērbšu kāzu dienā.
32
Protams, es rīkojos pareizi! Mans vīrs ir dižciltīgs, bagāts, cienījams, ar augstiem morāles kritērijiem. Turklāt viņš ir gudrs un pieredzējis ne jau vecuma dēļ. Viņš neatzīst brīvās laulības. Darījumos — jaunā piekritējs, bet morāli grib saglabāt seno. Laulībām, pēc viņa uzskatiem, jānotiek pēc vecāku gribas un ar precinieku starpniecību. Viņš vēlējās demonstrēt paraugu vieglprātīgajiem jaunajiem ļaudīm, lai sabiedrību glābtu no tikumības pagrimuma. Viņš bija divdesmitā gadsimta Kunczi un Menczi [8] .