Mūsu kāzu fotogrāfijas bija ievietotas visās avīzēs, mūs dēvēja par debesu sūtņiem — tikumības glābējiem. Manī ierunājās sirdsapziņa, jo es vēl pavisam nesen biju pretojusies šīm laulībām un aizstāvējusi brīvo mīlestību. Labi, ka laikus esmu atjēgusies! Citādi…
33
No laimes tapu vēl skaistāka. Es jutu, ka ikviena manas miesas šūniņa izplata jaunu aromātu. Es kļuvu mazliet dūšīgāka, taču biju daudz naskāka un kustīgāka. Biju brīnumputnam līdzīga. Ne tikvien prieks par savu skaistumu pildīja mani. Es gozējos ari sava vīra slavas staros. Es tiku uzskatīta par visdižciltīgāko, visbagātāko. Mani apskauda. Lai ko es stāstītu, vienmēr atradās pateicīgi klausītāji. Tāda goddevība jaunkundzes gados pat sapņos nerādījās. Jaunkundze — tīrs avots, kundze — līdzīga kalnam, dižam, puķēm klātam, saules staru apspīdētam, visās krāsās mirdzošam. Arī es pati sev šķitu kā tāds kalns pavasara ziedos, bet vīrs bija mana saule. Saules stari apgaismoja kalna nogāzes, bet persiku ziedi manos vaigos uzsmaidīja saules stariem. Sie stari piederēja man vienai.
34
Tomēr visvairāk priecēja gods, kas nu man pienācās. Es kā ziediņš gozējos saulē. Bet vai ziediņš zina patiesu līksmību? Tā arī mana sirds nezināja citu prieku kā tikai slavu. Un šī laimība bija trausla laiviņa, kuru skaidrā dienā pa zilganu jūru nesa vējš. Es labprāt uzturējos ļaudīs un pati uzņēmu viesus, bet, kad paliku viena, izjutu tukšumu, tuvu skumjām, baidījos no vientulības. Manas buras vienmēr bija gatavībā, un es gaidīju ceļavēju, lai dotos ceļā un kaut tā sevī noslāpētu neapmierinātību. Lai mani vienmēr redz jautru, lai apskauž mani! Tikai jābūt piesardzīgai — mans vīrs ir stingrs morāles sargs. Es viņu nedrīkstu sarūgtināt, aptraipīt godu, kuru viņš man dāvāja. Mans gods un stāvoklis sabiedrībā ir tā vērti, lai tos saglabātu. Bet kāpēc mana laime brīžiem liekas nedroša un nepastāvīga kā laiks, kas ir te skaidrs, te nomācies? Taču atpakaļceļa nav. Nožēlot ir veltīgi. Vai nebūs labāk ļauties ceļavējam un savu dzīvi nodzīvot slavas spožumā? Vējš mani vienmēr pavadīja, atlika tikai doties uz priekšu.
35
Pagātne, kā likās, pavisam pametusi mani. Es pat nevarēju nojaust, ka tas notiks tik drīz. Es it kā iegrimu saldā sapnī, bet, kad atvēru acis, visapkārt viss man šķita nepazīstams. Bet vēlāk aizvien biežāk es domās atgriezos pagātnē — un cita aiz citas kā pērles atgriezās atmiņas. Visas tās savākusi, es izjutu negaistošu prieku. Taču es neuzdrošinājos aplikt pērļu virteni vai arī vienkārši paņemt to rokā. Vīra morāles principi mainīja arī manus uzskatus — es uz visu sāku skatīties citādi. Es gandrīz jau nožēloju, ka agrāk biju atļāvusies brīvu dzīvesveidu. Kāpēc viņš, var teikt, viens no sabiedrības pīlāriem, izvēlējās par sievu tieši mani? Vai tad viņš nebūtu dzirdējis par manu uzvedību? Protams, bija dzirdējis! Arī to zināja, ka institūtā es biju «karaliene». Taču viņam bija pa prātam mūsu ģimenes stāvoklis. Bet par to es ar viņu nevarēju runāt, tālab vēl vairāk pārdzīvoju. No viņa es nebaidījos. Man tikai gribējās viņu saprast. Pret mani viņš izturējās nevainojami, taču, jāatzīstas, es viņu ne visai sapratu: viņš bija mana saule, dāvāja man savu gaismu, taču tuvumā nelaida. Ļaudīs es viņu sapratu vairāk nekā mājās. Aiz cieņas pret viņu arī pret mani visi bija goddevīgi. Bet, palikusi ar viņu divatā, es aizmirsu mūsu augsto stāvokli — un viņš man likās tāls un neizprotams. Man bija patīkami avīzēs ieraudzīt viņa uzvārdu, taču, viņam iepretim sēžot, es dažkārt piemirsu viņa dižumu. Viņš bija neparasti smalkjūtīgs un laipns. Man pat šķita, ka viņš ir mans audzinātājs, aizbildnis, vienalga, kas, tikai ne mans vīrs. Tādos mirkļos ap manu sauli savilkās tumši mākoņi.
36
Kad saule slēpjas, pat pavasara dienas šķiet drūmas. Mans prieks pakāpeniski apdzisa. Kāda vērtība slavai, pat vīra amatam, ja līdzās nav īsta vīrieša? Vīrietis… Kaut arī viņš būtu rupjš, kaut arī sistu, lamātu, skūpstītu līdz sāpēm. Bet man ir tikai eleganti ģērbies vīrs, kurš prot smalki runāt un ir pats pieklājības iemiesojums, līdzīgs Janam Silanam vai kādam citam aktierim grezni izšūdinātā tērpā. Ikviena viņa kustība, ikviens vārds bija izsmalcināti kā aktierim. Un tas visai dzīvei! Kaut ko tūlīt grozīt es nevarēju. Manā stāvoklī tas nav tik vienkārši. Taču citādi es netiku vaļā no tukšuma. Dzīve! Cik grūti to iekārtot"! Tagad vecāku namā pret mani izturējās ar tādu cieņu, ka nebija ko domāt kaut vārdiņu ieminēties, kur nu vēl žēloties. Viņi lepojās ar mani. Es pat izraudāties nevarēju kā jebkura cita sieviete, man visu vajadzēja paciest klusībā. No jaunkundzes es pārtapu kundzē. Bet kundzes raksturam jābūt vēl stingrākam. Mātei es neko nevarēju teikt, jo viņa mani uzņēma kā viešņu, bet vīra mājās jau nebija neviena, kam izkratīt sirdi. Kundze taču neielaidīsies sarunās ar kalpieml Nācās klusēt. Ja es ierunātos, mani tūlīt apsmietu. Pašai jātiek ar savām bēdām galā. Varbūt riskēt un uzmeklēt savu mīlestību? Nu, bet kas notiks ar vīru, vecākiem? Lai gan — kāda man da]a par viņiem? Bet kam gan citam, ja ne viņiem, man jāpateicas par stāvokli sabiedrībā un greznību, kādā es dzīvoju? Tāpēc jau sākumā pak]āvos viņiem, bet to nožēlot būtu vienkārši necienīgi. Vienīgais, kas man atlika, — būt labai sievai un izmest visas iekāres no galvas. Tad mans ceļš vienmēr būs saules staru apmirdzēts.
37
Cilvēks ir veidots no miesas. Esmu jauna, skaista, brīva no rūpēm, man jāienirst juteklisku prieku pasaulē. Ir muļķīgi aplūkot sevi spogulī, katru reizi ieraugot, kā vīsti no aukstuma un garlaicības. Dzīve jāpiepilda līdz malām — es neesmu māla lelle. Sls domas aizēnoja visas pārējās. Galvenais — piesardzība, un es savu sasniegšu. Esmu taču gudriniece! Vīrs sargās manu stāvokli sabiedrībā, bet es iegūšu to, ko viņš man nespēj dot. Esmu taču pati pilnība! Esmu kundze. Romantika, bauda — viss ir mans, visam jābūt manam. Vēl ilgāk gaidīt nozīmētu sevi necienīt. Jau tā esmu upuris; briesmas draud tikai man pašai. Lai kas notiktu, cietīšu es — zaudēšu stāvokli sabiedrībā. Ne vecākiem, ne vīram nekas nenotiks. Pats par sevi saprotams — stāvokli zaudēt negribētos. Kālab apsteigt notikumus un domāt par sliktāko? Vienkārši stulbi, ka esmu spiesta vienmēr šaubīties. No bada velns pat mušas ēd.
Jūras līmeni atkal klāja ziedlapiņas. Tālās zvaigznes atgādināja par pavasari. Kā pirmais taurenītis meklēju ziediņu, pati nezinādama, kādu. Prātā ienāca studiju gadu brīvība, toreizējās īsās aizraušanās. Bet tagad esmu kļuvusi kaislīgāka. Es visu esmu sasniegusi, trūkst tikai mīlestības. Sis robs jāaizpilda. Visu vajag izbaudīt. Es zināju, kā alkst mana miesa. Ziediņam jāatveras, kaut ari pēc tam to sasitīs krusa, kaut tas zaudēs savu smaržu, tikai tas nedrīkst novīst tumsā. Taču stāvoklis sabiedrībā noteica, ka jāatrod augstāka ranga cilvēks nekā mans vīrs. Lai izjustu īstu prieku, jāpaceļas vēl par vienu pakāpienu augstāk. Es sapņoju baudīt mīlu kristāla pilī; ziediņi ir vāri. Manai mīlestībai ir vajadzīgs vēl lielāks gods — es neesmu vientiesīte.