39
Man šķita, ka tas nemaz nav tik grūti. Un es nekļūdījos. Es drīz atradu to, ko meklēju. Tas bija skaists, visumā krietns cilvēks, vīrišķīgi parobusts, vārdu sakot, visai bīstams vīrietis. Tieši tāds, kāds man vajadzīgs. Viņš tūlīt pieprasīja visu. Kaislību uzliesmojumā viņš grasījās mani saplosīt. Es saņēmu visu, kā man trūka, un man atkal gribējās ar viņu sastapties. Viņš mani iemācīja pa īstam izraudāties un no sirds izsmieties. Viņš bija mežonīgs kā tīģeris, ar viņu es nepazinu mierīgus brīžus. Viņam patika, kad es, visa trīcot, biju gatava sadegt karstās liesmās. Bet, kad es atjēdzos, tīksmei tūlīt pie- jaucās klāt rūgtums. Viņš spēja mani atgrūst, tad atkal apmīļot. No mīlas reiba galva. Es biju kā pus- nesamaņā — uz dzīvības un nāves robežas. Dzīvoju kā sapnī, visa pasaule šķita piebērta sarkanām puķēm. Beidzot es sapratu, kas ir mīlestība — jutekliska, skarba, stipra, pašaizliedzīga.
40
Mīlestība man deva drosmi, un es sāku krāpt vīru. Es zināju, ka viņam ir vērīga acs, taču nebaidījos un ar īstu eleganci pratu aizslīdēt viņam gar degunu uz satikšanos. Joprojām biju viņam pateicīga par to, ka viņš man deva stāvokli sabiedrībā, taču nespēju atteikties no visa pārējā. Bet, ja es sastrīdētos ar viņu, — lai tad notiek kas notikdams! Es biju zaudējusi galvu no prieka. Bet viņš klusēja. Savādi! Viņš, liekas, lika man noprast, ka manu uzvedību atzīst par labu, it kā gribēja sacīt: «Tu rīkojies pareizi!» Neticami! Viņš taču ir tikumības sargs. Vīra godīgums drusciņ apvaldīja manu kvēli. Nav interesanti bez strīdiem un skandāliem! Taču drīz viss noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā, protams, ne jau bez mana labvēlīgā mīļākā ziņas. Un es sapratu — vīram bija tikumība, taču viņam trūka vēl augstāka stāvokļa sabiedrībā, tāpat kā man bija stāvoklis sabiedrībā, taču trūka mīlestības. Es ieguvu to, pēc kā alku, viņš tāpat — tālab arī klusēja. Mana kvēle atsala. Tas neietilpa manos plānos. Neko tamlīdzīgu es nevarēju pat paredzēt. Viņš, morālists, izrādās, neko nav zaudējis, izraudzīdams par sievu bijušo «karalieni». Viņam bija savi aprēķini. Cik zemu esmu kritusi! Izrādījās, ka esmu spēļlietiņa viņa rokās, un tagad man netikt vaļā no šausmām. Man gribējās gaisīgu flirtu, bet nācās izdabāt diviem vīriešiem. Man būtu vajadzējis tikai pamāt — un butu milzums pielūdzēju. Taču es neesmu izvir- tusi sieviete un nevaru būt rotaļlietiņa. Vīrietim jāuztur sieva, jāsagādā viņai prieks,'taču izmantot sievu savtīgos nolūkos ir vienkārši nepieklājīgi, necienīgi!
41
Es nezināju, kā man rīkoties. Ierunāties par to vīram? Bet viņš var sacīt: «Par visu to labumu, ko saņem no manis, tu taču varētu gan palīdzēt.» Vai arī sadusmosies un skarbi uzkliegs: «Nevajadzēja ar mani precēties!» Ne man viņu aizrunāt. Pamest mīļāko? Tas nav manos spēkos! Es mīlu viņu. Un negribu zaudēt prieku tāpēc vien, ka vīrs mani aizvainojis. Turklāt ja es kļūtu vēsāka pret iemīļoto, viņš pieprasītu atlīdzību par vīram parādīto labvēlību. Esmu jau pierimusi, man tikai atliek aizvērt acis un slīdēt tālāk. Labi gan, ka mans stāvoklis sabiedrībā vēl nav sašķobījies. Esmu izjutusi tās baudas, pēc kurām biju tiekusies. Tikai uz vīru niknojos: cik ļoti gan viņš mani nievāja, ja reiz spēja pasniegt kā dāvanu citam! Kā viņu sodīt? Pārdomājusi tomēr sapratu, ka notikušais man dod vēl lielāku brīvību. Ja jau viņš mani izmantoja savos nolūkos, bet es nepretojos, tad nākotnē es varu būt noteicēja par savu rīcību. Viņam nav tiesību mani saistīt. Tas būtu netaisnīgi. Es nezināju, kā viņu sodīt, un arī netaisījos to darīt. Būšu neatkarīga — un viss. Kas zina, varbūt man līdzās viņš celsies arvien augstāk? Es priecājos. Galu galā tā ir izeja! Un virs manis atkal iemirdzējās starojoša saule.
Vīģeskoku biju redzējusi tikai gleznā. Un uzreiz nospriedu: ja jau tas tiešām ir tāds, esmu tam līdzīga. No katra zara var izaugt kociņš, kurš nezaudē saikni ar veco sakni. Es biju precēta sieva, taču bezgala kuplināju, tā teikt, galveno un rezerves paziņu pulku. Es visur izlaidu saknes, it kā pārvērzdamās mīlestības kokā. Reizēm vīru uzaicināja nolasīt lekciju par tikumību — es sēdēju līdzās. Viņš noņēmās ar morāli, bet es apcerēju savus plānus. Tas man šķita visai jocīgi. Sabiedrībā zināja par manām gaitām, bet vīru joprojām uzskatīja par morāles sargātāju. Pret viņu izturējās ar cieņu, pret mani — ar skaudību. Nekas, ja vien būs stāvoklis un nauda — viss tiks piedots. Sajā pasaulē nav zināms, kas ir labs, kas — ļauns. To es biju teicami iegaumējusi.
43
Ja arī turpmāk viss ritēs tāpat kā tagad, man ies tīri labi, es domāju. Bet īstenība vienmēr atšķiras no sapņiem, tā neļauj cilvēkiem saglabāt ideālus. Es neieredzēju šo pasauli — pasauli, kura bija nolaupījusi manus ideālus. Mans vīrs bija atvedis mājās mīļāko. Morāles sargātājam ir tiesības atvest mīļāko, palaistuvi. Lai tikai nebūtu brīvās laulības un laulību šķiršanu, pārējais nav pretrunā ar morāli. To es jau sen sapratu un neieredzēju vīru. Taču mani uztrauca kas cits — sāka pūst citi vēji. Es ripoju pa slīpu nogāzi. Viņš nebija paņēmis mīļāko, tāpēc ka viņam vajadzīga sieviete. Viņam kaut kas bija padomā. Droši vien. Tagad vairs nebiju vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību var iegūt kārtējo dienesta paaugstinājumu un kļūt vēl bagātāks. Ja šī sieviete aizstās mani, es aiziešu bojā. Es nevarēju strīdēties ar viņu. Viss, ko viņš darīja, bija visaugstākajā mērā pieklājīgi un taisnīgi. Pat mīļākā. Labāk nesaērcināt viņu, citādi viņš man liegs brīvību. Es viņam vairs neesmu vajadzīga. Bērnībā es sapņoju iekarot pasauli, taču nebiju aprēķinājusi spēkus. Es visu sapratu un negribēju nepatikšanu. Mēs gluži vienkārši vairs viens otru neievērojām. Tā bija vislabākā izeja. Lai izkliedētu garlaicību, tagad es stundām nerādījos mājās, klaiņoju pa ielām.
44
Man nekas neveicās. Kā gan nenoticēt liktenim? Mans izredzētais bija atradis sev citu mīļāko. Šoreiz es biju vairāk satriekta nekā tad, kad uzzināju par vīra palaistuvi. Es nespēju, kā atklājās, izpatikt nevienam vīrietim. Visus šos gadus es ticēju savam prātam, savai sievišķības burvībai. Slava, stāvoklis sabiedrībā, mīlestība, nauda, bauda — viss man bija. Bija un izbija. Vai sāku novecot? Nepavisam ne! Es biju pārliecināta par savu skaistumu un joprojām paliku modes noteicēja. Varbūt man trūkst pieredzes, prasmes? Arī ne. Man taču vienmēr bijuši panākumi. Tas ir liktenis! Sauli ari klāj mākoņi. Tikai nezaudēt dūšu! Apbruņoties ar pacietību un pievārēt ļauno likteni, bet pēc tam — redzēsim. Ar zaudējumu es nesamierināšos. Galvenais — neapmulst un saglabāt skaidru galvu. Tad visādā ziņā atradīsies izeja.
45
Viss beidzās ar to, ka es pieļāvu nepiedodamu muļķību. Vientulībā prātodama, es, kā redzams, biju zaudējusi pašsavaldīšanos. Pēkšņi es atcerējos kādu
kinofilmu: meitene no bagātas ģimenes pēc daudziem mīlas piedzīvojumiem apprecējās ar lauku puisi un kļuva laimīga. Netālu 110 ciema, kur viņi dzīvoja, slējās kalni, apauguši ar kokiem, kuru lapas bija vieglas kā pūciņas un trīsuļoja vējā. Mājiņas logi bija pavērsti pret kalniem, pagalmā ziedēja rozes. Jaunā sieviete bieži, paņēmusi šuvekli, apsēdās zem rozēm; balts, garspalvains kaķis, uzmanīgi vērodams saimnieces darbu, gulēja līdzās. Vīrs devās kalnos apstrādāt zemi, viņa laiku pa laikam nolika malā šuvekli, piecēlās un raudzījās uz to pusi, kur strādāja mīļotais. Bet, kad viņš atgriezās, viņa pasniedza pieticīgu ēdienu, kaķis nosēdās blakām un gaidīja pienu vai gaļu. Viņi runāja maz, toties acīs mirdzēja prieks. Atcerēdamās šo idilli, es domāju par sevi. Man šķita, ka esmu nobriedusi pamest visu — gan dvēseles nemieru, gan greznos tērpus — un aizbraukt uz kādu nostūri, lai no jauna sāktu dzīvi, vienkāršu un skaistu.