Es sapratu, ka tie ir nepiepildāmi sapņi. Taču, kad biju dusmīga, tad ticēju, ka tā var notikt. Ja tikai es atrastu mīlošu jaunekli, aizietu kopā ar viņu, aizmirsdama visu.
Manas domas nevilšus atgriezās pie vecajiem draugiem. Ar ko viņi tagad nodarbojas? Atcerējos savu pirmo izredzēto. Ko viņš tagad dara? Lai gan no šiem cilvēkiem sen jau biju šķīrusies, viņu tēli atmiņā atdzīvojās kā puķes pavasarī. Iegribējās viņus satikt. Viņi vismaz izkliedēs skumjas, manā dzīvē ienesīs šo to jaunu. Es domāju par viņiem kā par sen pagājušās bērnības priekiem. Ja atrastu kādu no viņiem — tūlīt justos jaunāka.
Daudz nedomājot, es sāku meklēt. Ja arī nesatikšu viņus pašus, tad vismaz atradīšu līdzīgus. Jāapgūst vēl viens dzīves slānis — vienkāršība. Greznību esmu pārēdusies.
Es uzmeklēju kādu senu draugu, un, lai arī viņš nebija laucinieks, taču pilnīgi atbilda maniem tagadējiem ideāliem. Kalpotājs ar nelielu aldziņu, toties cik sirsnīgs, jauks, maigs! Viņš itin nemaz nelīdzinājās tiem, ar kuriem man nācās tikties. Viņš mani ieveda citā pasaulē, kur viss bija tik jauns, tik interesants. Tādas jūtas iepazīst izpriecu nogurdināts cilvēks, kad pēkšņi nokļūst pie dabas krūts. Mans draugs bija ļoti pieticīgs un par tuvām attiecībām ar mani pat domāt neuzdrošinājās. Spriežot pēc visa, viņš jau tā bija pilnīgi apmierināts kā nabags, kurš atradis dažas monētas. Arī es netiecos pēc tuvības. Viņš man bija kā vienkāršs ēdiens, kuru es gribēju nogaršot, ne vairāk. O! Cik muļķīgi sanāca! Mūs ieraudzīja mans vīrs! Pat iedomāties nespēju, ka viņš varētu kļūt tik nikns. Es viņu esot apkaunojusi, viņš sacīja. Bagātie var atļauties visādas nejēdzības, bet tikai ar savu aprindu ļaudīm. Sīs aprindas ir stingri norobežotas. Es biju pieļāvusi nelabojamu kļūdu.
47
Un tā es zaudēju brīvību. Vīrs mani visur pavadīja. Vai arī ieslēdza istabā, kad es nebiju vajadzīga. Ļaudīs es joprojām biju kundze, mājās — gūstekne. Es iemācījos raudāt; nekad nebiju domājusi, ka man radīsies iemesls asarām. Bet kāda jēga raudāt! Vajadzēja izdomāt kaut ko. No jebkuras situācijas ir izeja. Vislabākais — bēgšana. Visu pamest — un bēgt uz kādu pilsētiņu vai ciemu izbaudīt brīvību, kā izbaudīja tā sieviete, kuru biju redzējusi filmā.
Bet kā es aizbraukšu? Es taču neko neprotu. Bez kalpones pat paēst nevarēšu. Ja arī man pavēlētu, es tikpat nekustētos ne no vietas.
48
Izeja atrasta. Laulības šķiršana! Vīrs apgādās mani, un tad es ne no kā nebaidīšos. Mīlēšu, ko gribēšu. Un es nekavējoties ķēros pie lietas. Man izdevās piekukuļot kalpu, kam bija uzdots mani uzraudzīt. Viņš atrada advokātu. Ak! Cik es biju stulba! Tikko mana sūdzība sasniedza augstākstāvošo instanci un tika publicēta presē, mans vīrs tūlīt zaudēja visu: viņš taču bija aizstāvējis veco morāli. Kā es to varēju aizmirst? Šķiršanās! Tas viņam bija briesmīgākais trieciens. Visi augstākstāvošie paziņas tūlīt novērsās no viņa. Un ari no manis. Mani bijušie mīļākie, no kuriem netiku dzirdējusi nevienu pārmetuma vārdiņu, tagad ienīda mani. Vai tiešām laulības šķiršana ir viss, uz ko esmu spējīga? Vecāki pārtrauca ar mani visas attiecības. Jau līdz tiesai mans vīrs kļuva par vienkāršu mirstīgo, nebija vairs vērts tiesāties. Palikdama viņa sieva, būtu zaudējusi tikai brīvību, bet saglabājusi stāvokli sabiedrībā. Tagad esmu zaudējusi visu!
49
Bet ar to nekas nebeidzās. Vīrs bija pilnīgi iznīcināts. Visi iesniedza sūdzības tiesā, apvainoja viņu nekrietnā rīcībā. Bagātie glūnēja uz viņu ar aukstu smīniņu, neviens nepalīdzēja. Tiesas izdevumos izplēnēja visi mūsu ietaupījumi. Kā dzīvošu tālāk?
Man taču vēl nav pat trīsdesmit gadu. Nekad pār mani neuzlēks saule. Tāda skaista, tāda gudra — un tā pagrimusi! Kurš varēja tam ticēt? Kurš varēja to gaidīt?
SATURS
Piezīmes par kaķiešu pilsētu. Romāns 5
Stāsti Mēness sirpis 161
Saules gaisma 195
Lao Se
PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU
Redaktore M. Cielēna Mākslinieciskais redaktors I. Zvagūzis Tehniskā redaktore S. Mazversīte Korektore I. Kalniņa Nodota salikšanai 12.09.84. Parakstīta iespiešanai 19.09.85. Formāts 70X100/32. Tipogrāfijas papīrs N» 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 9,35 uzsk. iespiedi.; 10,03 uzsk. krāsu nov.; 10,22 izdevn. 1. Metiens 10 000 eks. Pašūt. JVb 1326-3. Cena 1 rbl. 20 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ns 74/32000/D-998. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa iela 38/40.
Lao Še
Se 001 Piezīmes par Kaķiešu pilsētu: Romāns un stāsti / Sast. un no kr. vai. tulk. Ē. Strods; II. I. Helmūts. — R.: Liesma, 1986. — 229 lpp., il.
PASKAIDROJUMI
[1] ironiskā norāde uz ķīniešu bargajām tikumības tradīciju normām, starp citu, attiecināta uz senā filozofa Menczi (3. gs. p. m. ē.) frāzi: «Ja vīrietis un sieviete saietas, viens otram netuvodamies, tas atbilst ceremonijai.»
[2] norādījums uz leģendu par ievērojamo ķiniešu karavadoni Cžuge Ļanu (3. gs.), kurš, palicis bez karaspēka, ienaidniekam atvēra pilsētas vārtus. Nobijies no lamatām, ienaidnieks atkāpās no pilsētas.
[3] parodija, adresēta neveiklai vārda «proletariāts» («pulo- letalijate») transkripcijai.
[4] Ķīnā balta krāsa ir sēru simbols.
[4] Ķīniešiem ir šāda tradīcija: uz kapa radinieki dedzina no papīra izgatavotus dzīvnieku siluetus, kā arī papīru paciņas, kas simbolizē naudu.
163
[5] sīknaudas vienība.
[5] Pirkstu uzminēšana — Ķīnā plaši izplatīta galda spēle, kurā jāuzmin, kuru pirkstu partneris parādīs. Zaudētājs izdzer glāzi vīna.
[5] Liņ-Daijui — sievietes tēls 18. gadsimta ķīniešu klasiķa Cao Sjueciņa romānā «Sapnis sarkanajā pilī».
[6] lielās apceres dārzs — parka nosaukums tajā pašā romānā.
[7] ci — mērvienība Senajā Ķīnā, aptuveni 36 cm.
[8] domāti senie ķīniešu filozofi Konfūcijs (6.—5. gs. p. m. ē.) un Mo Di (5. gs. p. m. ē.).