— Kāpēc tad jūs turpināt koku stādīšanu? — es jautāju. Pareizā kaķiešu valodā šī frāze būtu jāizsaka tā: jāpagriež galva pa kreisi (tas nozīmē — «tad»), jāpiebaksta ar pirkstu sarunu biedram («jūs»), divreiz jāizbola acis («kāpēc») un divreiz jāatkārto vārds «koks» (pirmajā gadījumā tas pildīs darbības vārda lomu). Vārds «turpināt» tiek izlaists kā nevajadzīgs.
Lielais Skorpions aizvēra muti. Kaķiešiem mute parasti ir vaļā, un, kad viņi to uz brīdi aiztaisa, tas nozīmē apmierinājumu vai dziļas pārdomas. Viņš atbildēja, ka tagad dulnuma kokus stādot tikai daži desmiti cilvēku — vienīgi šis pasaules varenie: politiski darbinieki, militārpersonas un dzejnieki, kuri vienlaikus ir muižnieku kārtā. Viņi nevar nestādīt dulnuma kokus, jo citādi var zaudēt savu varu. Politiskajiem darbiniekiem dulnuma koki ir vienīgais veids, kas palīdz ieraudzīt ķeizaru, militāristi tos izmanto kā armijas proviantu, bet dzejniekiem tie dod iespēju sapņot vaļējām acīm. Vispār dulnuma lapas ir visvarenas — visu dzīvi var ālēties. Vārds «ālēties» no augstākstāvošo kaķiešu lūpām skan kā visizsmalcinātākais teiciens.
Dulnuma birztalu sargāšana ir Lielā Skorpiona un citu muižnieku dzīves galvenā funkcija. Savai armijai viņi neuzticas — kaķiešu kareivji, patiesas brīvības piekritēji, apēd dulnuma lapas un nesaprot, ko nozīmē pakļauties pavēlei. Karavīri nereti aplaupa savus saimniekus; no kaķiešu viedokļa tā ir loģiska rīcība. Lielais Skorpions domāja tieši tā. Bet kas tad apsargā dulnuma birzis? Ārzemnieki.-Katrs muižnieks ir spiests uzturēt ārzemju algotņus. Bailes no ārzemniekiem — viena no mūžsenām kaķiskā rakstura īpatnībām. Brīvības mīlestība neļauj kaķiešu kareivjiem pat trīs dienas nodzīvot bez slepkavošanas, bet karš ar ārzemniekiem viņu izpratnē ir pilnīgi neiespējama padarīšana. Lielais Skorpions apmierinātībā piebilda, ka «savstarpējās slaktēšanas iespējas diendienā pieaug un slepkavošanas metodes kļuvušas tikpat elegantas kā dzejoļu vārsmošanas likumi».
— Slekavības kļuvušas par īpatnēju mākslu, — es piebalsoju. Kaķiešu valodā nebija vārda «māksla», no maniem ilgajiem paskaidrojumiem viņš neko nesaprata, tomēr iegaumēja ķīniešu vārdu.
Senatnē kaķieši karoja ar ārzemniekiem, reizēm pat uzvarēja, bet pēdējos piecsimt gados savstarpējās slaktēšanas rezultātā to aizmirsa, visas pūles veltīja iekšējām ķildām un tāpēc sāka ļoti baidīties no ārzemniekiem, ja nebūtu arvaistu atbalsta, ķeizars nesaņemtu savam galdam nevienu dulnuma lapu.
* * *
Pirms trim gadiem uz Kaķiešu valsti jau bija atlidojis viens gaisa kuģis. No kurienes — iedzīvotāji nezināja, taču iegaumēja, ka pasaulē eksistē lieli, bezspalvaini putni.
Kad atlidoja mūsu kuģis, kaķieši bija pārliecināti par ārzemnieku ierašanos, arī mani uzskatīja par marsieti: viņi nespēja iztēloties, ka viņu planēta nav vienīgā zem saules.
Lielais Skorpions ar saviem draugiem muižniekiem tūlīt skrēja uz kuģa nolaišanās vietu, lai iegūtu ārzemniekus dulnuma birztalu apsardzei. Daudzi ārzemnieki nez kāpēc bija atgriezušies savā dzimtenē, un steidzīgi vajadzēja vervēt jaunus sargus.
Muižnieki vienojās mani pēc kārtas nodot cits citam, jo pēdējā laikā bija ļoti grūti nolīgt ārzemniekus. Ieraudzījuši, ka mana fizionomija neizskatās ka- ķiska, viņi briesmīgi pārbijās. Iepazinuši manu naivumu, nolēma mani neaicināt dienestā, bet vienkārši sagūstīt. Būdami īsteni Kaķiešu valsts pilsoņi, viņi bija viltīgi un nepieciešamības gadījumā pat spējīgi riskēt. Tagad es saprotu: ja es pirmais būtu lietojis spēku, viņi tūlīt aizmuktu kur kurais, bet nekādā ziņā neatmestu savus centienus. Turklāt es nevarētu atrast neko ēdamu. Vispār es esmu apmierināts, ka toreiz neizšāvu. Bet, no otras puses, mani sagrābdami, viņi zaudēja cieņu pret mani, kaut gan turpināja baidīties. Lielais Skorpions un citi muižnieki tūlīt nojauta, kādu labumu var iegūt no mana naivuma: ar mani nevajag vienoties par kaut kādiem noteikumiem, pietiek ar to, ja iedod nedaudz pārtikas. Vienlaikus mainījās arī sabiedroto spēku samērs: no sabiedriskā īpašuma es pārvērtos par privātīpašumu. Lielais Skorpions bija neparasti lepns uz saviem panākumiem, jo viņu izpratnē nodevība ietilpst brīvības jēdzienā.
Viņi mani, važās sakaltu, iesēdināja laivā, bet paši, no ūdens nobijušies, pa taciņu aizskrēja uz būdu. Ja pusceļā laiva apgāztos, vainīgs, protams, būtu mans liktenis. Laivai pašai vajadzēja uzskriet uz sēkļa, kura tuvumā atradās būda.
Mani iespundējuši būdā, viņi izklīda pa mājām, lai ēstu dulnuma lapas. Ārkārtīgi bīstami nēsāt tādu dārgumu sev līdzi, tāpēc kaķieši lapu ēšanu vislabprātāk dara mājas apstākļos. Uzsāktais ceļojums jau tā bija muižnieku liela pašuzupurēšanās.
Kaut gan improvizētajam cietumam Lielā Skorpiona birztala atradās tuvāk nekā pārējās, viņš tūlīt neatgriezās. Pēc dulnuma lapu baudīšanas mazliet jānosnaužas. Lielais Skorpions nedomāja, ka sāncenši ieradīsies tik drīz, tāpēc viņu parādīšanās bija liels pārsteigums. — Labi, ka šī māksla palīdzēja! — viņš paziņoja, ar sajūsmu norādīdams uz manu pistoli. Tagad viņš jebkuru neizprotamu priekšmetu dēvēja par mākslu.
No kā gan bija izgatavotas važas, es pajautāju. Viņš paraustīja plecus un teica, ka tās atvestas no ārzemēm.
— Ārzemēs ir ļoti daudz- derīgu mantu, taču to atdarināšana mums nepiestāv, jo mūsu valsts ir vissenākā. — Lielais Skorpions uz mirkli apmierināti aizvēra muti. — Starp citu, kad dodies ceļā, nav par skādi paķert līdzi roku un kāju važas.
Es nesapratu — viņš zobojas par mani vai runā nopietni. Šobrīd mani interesēja, kur viņš pavadījis pagājušo nakti, jo tuvumā nebija saskatāmas citas būdas. Acīmredzot viņš nevēlējās atbildēt uz manu jautājumu, palūdza man kādu «mākslu», lai to varētu parādīt ķeizaram. Es viņam iedevu sērkociņu, nodomādams, ka brīvajā sabiedrībā katram vajadzētu piederēt kādam noslēpumam, un tikai pajautāju, vai viņam ir ģimene. Viņš pamāja ar galvu.
— Lūk, savāksim dulnuma lapas un brauksim pie manis uz mājām.
— Bet kur ir tavas mājas?
— Galvaspilsētā. Tur dzīvo ķeizars un daudz ārzemnieku. Tu varēsi satikt savus draugus.
— Es atlidoju no Zemes un uz Marsa nevienu nepazīstu!
— Vienalga, tu esi ārzemnieks. Un viņi savā starpā vienmēr draudzējas.
Izskaidrošanos turpināt bija veltīgi. Labāk sagaidīt lapu novākšanas beigas un drīzāk doties ceļā, lai savām acīm aplūkotu Kaķiešu pilsētu.
7
Es uzskatīju, ka nekad nevarēšu sadraudzēties ar Lielo Skorpionu. Tā es uzskatīju, bet viņš, pilnīgi iespējams, sirsnīgi vēlējās draudzēties, taču viņa sirsnība, kā jau visiem kaķiešiem, bija pārāk ierobežota. Viņš draudzējās tikai ar tiem, kurus gatavojās izmantot savās interesēs. Trīs vai četrus mēnešus manī ne brīdi nenorima vēlēšanās atrast kaut jel ko no mana bojā gājušā drauga mirstīgajām atliekām, taču Lielais Skorpions mani visvisādi aizkavēja. Būdams egoists, viņš iztēlojās, ka viņa dulnuma koku sargāšana ir vienīgais mērķis, kura dēļ esmu atlidojis uz Marsu. Par draudzību un pienākumu kaķiešiem, bez šaubām, nebija nekāda priekšstata. Lielais Skorpions man visu laiku skandināja: «Tavs paziņa ir miris, kāpēc gan uz viņu jāskatās?» Viņš slēpa no manis vietu, kur nokrita kuģis, un visu laiku mani izsekoja. Es paklusām meklēju ceļu, prātodams, ka tas ir ļoti vienkārši: man tikai jāiet gar upes krastu — un es atradīšu kuģa atliekas, taču ik reizi, kad es iznācu no birztalas, diezin no kurienes manā tuvumā iznira Lielais Skorpions. Viņš nekad necentās piespiest mani atgriezties, toties ar savām žēlabām un vaimanām prata mani aizkustināt kā raudulīga atraitne. Es nopratu — sirds dziļumos viņš smejas par mani, uzskata mani par muļķi —, taču neko nevarēju darīt. Es biju noskaņots viņu gandrīz vai cienīt. Protams, ne visai ticēju viņa žēlabām un par visu gribēju pats pārliecināties, taču arī šo apstākli viņš bija paredzējis. Dulnuma birzī dzīvoja vēl kādas būtnes, bet, tiklīdz es tās tālumā ieraudzīju un tām tuvojos, tūlīt pazuda — droši vien pēc Lielā Skorpiona pavēles.