«Tas tik ir tips! Izliek mani apskatei kā savu īpašumu!» es nodomāju, bet Lielais Skorpions, negaidīdams, kamēr izteikšu savu sašutumu, jau sāka pieglaudīgi taisnoties:
— Redzi, nacionālais prestižs ir nacionālais prestižs. Ja tu svešu nacionālo prestižu sagrāb savās rokās, tas tiek uzskatīts par labdarīgu pasākumu.
Lai gan es nekonsultējos ar tevi, — Lielais Skorpions gāja ļoti ātri, taču tas viņam netraucēja izteikties aizvien maigāk un smalkāk, — es zināju, tu nepretosies tādam augsti tikumiskam solim. Tu peldies kā vienmēr, es saņemu nacionālo prestižu saujiņu, viņi paplašina savu redzesloku — un neviens necieš zaudējumus. Tas ir ļoti izdevīgs darījums!
— Bet kas atbildēs par mirušajiem?
— Tas ir sīkums, — Lielais Skorpions tusnīdams atbildēja. — Kad es kādu nositu, man pietiek, ja es lieku lietā dažas dulnuma lapas. Likumi ir tikai akmenī iecirstas zīmes, bet lapas — tas ir viss. Neviens nesāks interesēties par kaut kādu nosisto. No tevis vispār neņems nevienu dulnuma lapu, jo mūsu likumi neattiecas uz ārzemniekiem. Zēl, ka es pats neesmu ārzemnieks. Ja šeit, ciemā, tu nosit kādu, tad pamet, kur pagadās, lai baltastainās lijas varētu panašķoties, ja pilsētā — tad ieej tiesā un paziņo. Tiesneši tev laipni pateiksies.
Lielais Skorpions līdz asarām apska\Mia^mani. Arī es tik tikko nesāku raudāt, tikai citlviemesla dēļ. «Nabaga kaķcilvēki! Kas tā par dzīvi? Kur te ir taisnība?»
— Tie divi nogalinātie taču bija bagāti ļaudis. Vai tad viņu radinieki nevēlēsies atriebties?
— Protams, vēlēsies. Tieši viņi uzbruka manai birzij. Viņi jau sen izsūtījuši spiegus, lai tie izsekotu katru tavu soli. Tiklīdz tu atgāji no birztalas, viņi tūlīt tai uzklupa. Iesim ātrāk!
— Vai tiešām cilvēks ir mazvērtīgāks par dulnuma lapu?
— Mirušie ir mirušie, bet dzīvajiem vajag ēst dulnuma lapas. Ejam!
Vai nu es biju saindējies ar kaķiešu egoismu, vai arī mani uz to uzvedināja Lielā Skorpiona pēdējā frāze, taču es pēkšņi apjēdzu, ka man no viņa jāpiedzen nacionālie prestiži. Ja kādā jaukā dienā es viņu atstāšu — ar Lielo Skorpionu droši vien nekad nekļūsim draugi —, no kā gan es pārtikšu? Man ir tiesības saņemt daļu naudas, kas nopelnīta ar manu palīdzību. Citos apstākļos es nekad nespētu nonākt pie šādas atziņas, taču te viss jāparedz. «Mirušie ir mirušie, bet dzīvajiem vajag ēst dulnuma lapas.» Prātīgi!
Netālu no birztalas es apstājos un pajautāju:
— Bet cik tu nopelnīji šajās dienās?
Lielais Skorpions apstulba un izbolīja acis.
— Pavisam piecdesmit nacionālos prestižus, turklāt divi no tiem bija viltoti., Iesim ātrāk!
Es apņēmīgi pagriezos un sāku iet atpakaļ. Viņš mani panāca.
— Simt! Simt!
Kad es turpināju iet, viņš palielināja ieguvumu līdz tūkstotim. Es zināju, ka dlkaču bija gandrīz tūkstotis;-taču negribējās ar viņu kaulēties.
— Labi, dosi man piecus simtus, ja ne — paliec sveiks!
Lielais Skorpions apzinājās, ka ikviena vilcināšanās minūte maksā dulnuma lapas, un asarām acīs piekrita.
— Ja tu vēl kādreiz slepus mēģināsi ar mani naudu pelnīt, es nodedzināšu tavu birzi! — es piemetināju, uzsizdams pa sērkociņu kārbiņu.
Viņš vēlreiz piekrita.
Birzī vairs nebija neviena — droši vien laupītāji bija izlikuši novērotājus, kuri paziņojuši par manu tuvošanos. Mežmalā divi vai trīs desmiti koku stāvēja kaili. Lielais Skorpions iekliedzās un novēlās bez samaņas.
Dulnuma birztala izskatījās neparasti skaista. Lapas bija lielākas par plaukstu, biezas, tumši zaļas, ar zeltsarkanām dzīsliņām. Uz vissulīgākajām lapām atvizēja krāsaini plankumiņi, tālab birztala atgādināja milzīgu daudzkrāsainu puķu dārzu. Saules stari, lauzdamies cauri pelēkajam gaisam, krita uz lapām, un tās iezīmējās vēl spožāk un reljefāk. Sī ainava neapžilbināja, bet gan tīksmināja acis gluži kā senlaiku glezna, kuras krāsas gandrīz nav izbalējušas, taču gadu gaitā zaudējušas pārmērīgo mirdzumu.
No rīta līdz vakaram blakus birzij uzturējās daudz skatītāju. Tomēr par skatītājiem viņus nevarētu saukt, jo viņu acis svētlaimē bija aizvērtas. Deguni iesūca burvīgo aromātu, bet no atvērtajām mutēm gandrīz vai metra garumā stiepās siekalas. Kad sāka pūst vējš, visi turpināja nekustīgi stāvēt — izstiepās un grozījās tikai viņu kakli līdzīgi gliemežu radziņiem. Krita kāda nobriedusi lapa. Ostītāji neredzēja un nedzirdēja tās liego planēšanu, tomēr, liekas, ar degunu sajuta skaņu: momentāni atvēra acis, pakustināja lūpas, taču Lielais Skorpions vienmēr apsteidza alkstošos. Pieveldamies kā kamols, viņš pievāca savu dārgumu. Visapkārt nošalca smaga izmisuma nopūta.
Lielais Skorpions salīga piecsimt kareivjus birztalas apsargāšanai. Taču šie kareivji mājoja vairāk nekā kilometru no šejienes; ja viņi būtu tuvāk, pirmie uzsāktu birztalas izlaupīšanu. Viņus nedrīkstēja neuzaicināt, jo dulnuma lapu apsargāšana bija pati svarīgākā lieta Kaķiešu valstī. Visi saprata, ka kareivji neko nevar aizsargāt, taču atsacīšanās no viņiem nozīmētu ģenerāļu aizvainošanu, bet Lielais Skorpions godāja labvēlību un negribēja, lai par kaut ko tiktu apvainots. Lai novērstu kārdinājumu, viņš vienkārši patālāk izvietoja savu karaspēku. Kad vējš stipri pūta, turklāt uz karavīru pusi, saimnieks pavēlēja viņiem atiet vēl kādu puskilometru. Viņi nekādā ziņā nepaklausītu pavēlei un saceltos, ja tuvumā nebūtu manis. Ne velti Kaķiešu valstī ir cieņā paruna: «Ārzemnieks šķaudīs — simt karavīru kritīs».
Lielā Skorpiona karaspēku komandēja divdesmit ģenerāļi. Sie ģenerāļi bija gudri, taisnīgi, uzticīgi un tomēr, ļaujoties noskaņojumam, varēja sasiet saimnieku un arī mesties laupīt birztalu. Tikai manas klātbūtnes dēļ viņi nepaļāvās garastāvoklim, palika uzticīgi un paklausīgi. Lielajam Skorpionam rūpju bija atliku likām: jāizspiego ģenerāļi, jāseko vēja virzienam, jāatgaiņā karavīri, jāpieskata dīkdieņi. Kad pēc uzbrukuma birztalai viņš atguvās, vienā rāvienā viņam nācās apēst trīsdesmit izmētātas lapas, citādi tās ietu bojā. Runā, ka pēc četrdesmit lapām vari negulēt trīs dienas, bet ceturtajā dienā dodies pie sentēviem. Ir nu gan joks ar tām dulnuma lapām: ja ēd ar mēru, jūties lieliski, taču neko negribas darīt; ja daudz apēdīsi — gāzīsi kalnus, bet pēc tam nomirsi. Lielais Skorpions bija ļoti bailīgs, zināja, ka lapas nedrīkst pārēsties, tomēr sevi nespēja apvaldīt. Nabaga Lielais Skorpions!
Viņš apšņāpa manas vakariņas — mazākas porcijas palīdzot palikt nomodā visu nakti. Es viens faktiski sargāju viņa birztalu: skaidrs — mani var mērdēt badā. Jo cilvēkam ir izcilāki nopelni, jo viņam vairāk jācieš — tāda ir kaķiešu loģika.
Es neizturēju un sadauzīju bļodu. Nākošajā dienā mani atkal gaidīja normālas vakariņas. Tagad es zināju, kā jāizturas pret kaķcilvēkiem, tomēr izjutu sirdsapziņas pārmetumus.
Augām dienām pūta vējš. Līdz šim uz Marsa netiku piedzīvojis tādu laiku, jo parasti sacēlās lēns vējiņš, bet ne jau uz visu dienu. Dulnuma lapas tik tikko sāka sārtoties, vējā tās drebēja un laistījās visās varavīksnes krāsās. Naktī birztalas vidū Lielais Skorpions ar ģenerāļiem uzcēla kaut kādu koka karkasu, izrādījās — man domātu sargtorni. Viņš paskaidroja, ka dulnuma vējš solot laika pārmaiņas. Kaķiešu valstī ir tikai divi gadalaiki. Gada pirmā puse — mierīgā sezona, bet otrā — vētrainā, ar vēju un lietu.