Šo lēmumu pusmūža lēdijai lika pieņemt dažādi apsvērumi, no kuriem galvenais bija tas, ka šāda rīcība neapstrīdami pierādītu viņas pieķeršanos misteram Pīteram Magnusam, kā arī viņas bažas par tā drošību. Viņa pārāk labi pazina tā greizsirdīgo temperamentu, lai uzdrošinātos dot kaut vismazāko mājienu par patieso iemeslu, kāpēc viņa tā uztraucās, ieraudzījusi misteru Pikviku; bez tam viņa cerēja, ka ar savu personisko iespaidu uz mazo vīriņu un pārliecināšanas spējām tā apslāpēs viņa trakojošo greizsirdību, ja misters Pikviks būtu aizgādāts prom un nevarētu izcelties jauns strīdiņš. Ar šādām pārdomām pusmūža lēdija uzlika cepuri un šalli un taisnā ceļā devās uz mēra dzīvokli.
Džordžs Napkins, eskvairs, iepriekš pieminētais galvenais tiesnesis, bija pati impozantākā persona, kādu visātrākais gājējs varētu atrast laikposmā starp saules lēktu un rietu divdesmit pirmajā jūnijā, kas, kā kalendārs apgalvo, būdama visgarākā diena visā gadā, dabiski dotu viņam visvairāk laika meklēšanai. Tieši šai rītā misters Napkins bija ārkārtīgi uztraukts un saskaities, jo pilsētā bija izcēlies dumpis; visi lielākās skolas skolnieki bija sazvērējušies izdauzīt ienīstā ābolu pārdevēja logus, izsvilpuši bīdlu un apmētājuši ar akmeņiem konsteblu - vecāku džentlmeni atloku zābakos, kas bija izsaukts, lai apspiestu nemierus, un bija jau nokalpojis par kārtības sargu vismaz pusi gadsimta. Tā nu misters Napkins sēdēja savā atzveltnes krēslā, majestātiski pieri raukdams un dusmās vārīdamies, kad viņam pieteica kādu lēdiju steidzamā, privātā un svarīgā lietā. Misters Napkins pieņēma apvaldīgi draudīgu izskatu un pavēlēja lēdiju ielaist, šo pavēli, tāpat kā visus ķeizaru, tiesnešu un citu šīs zemes vareno rīkojumus, nekavējoties izpildīja, un mis Viterfīlda valdzinoši satraukta tika ievesta istabā.
- Mazl! - tiesnesis uzsauca.
Mazls bija maza auguma sulainis ar garu ķermeņa augšdaļu un īsām kājām.
- Mazl!
- Jā, jūsu godība?
- Pasniedziet krēslu un atstājiet istabu!
- Jā, jūsu godība.
- Nu, kundze, vai jūs neizstāstīsit savu lietu? - tiesnesis teica. - Tā ir ļoti nepatīkama, ser, - mis Viterfīlda atbildēja.
- Ļoti iespējams, kundze, - tiesnesis sacīja. - Nomierinieties kundze! - To sacīdams, misters Napkins labvēlīgi uz viņu nolūkojās. - Un tad pastāstiet man, kundze, kāda likumam piekritīga lieta jūs pie manis atvedusi.
Šeit tiesnesis uzvarēja vīrieti, un viņa skatiens atkal kļuva bargs.
- Man ir ļoti nepatīkami to ziņot, - mis Viterfīlda uzsāka, - bet es baidos, ka šeit notiks divkauja.
- Šeit, kundze? - tiesnesis vaicāja. - Kur, kundze?
- Ipsvičā.
- Ipsvičā, kundze, - divkauja Ipsvičā! - tiesnesis izsaucās, šausmu pārņemts. - Neiespējami, kundze; nekas tamlīdzīgs šajā pilsētā nav iedomājams, par to esmu pārliecināts. Pasarg, dievs, kundze, vai jūs nezināt, cik vietējā pašvaldība ir aktīva? Vai jūs varbūt esat dzirdējusi, kundze, ka es nupat ceturtajā maijā ielauzos boksa ringā tikai sešdesmit izlasītu konsteblu pavadībā un, riskēdams krist par upuri satrakotā pūļa niknajām kaislībām, aizliedzu dūru cīņu starp Midlseksas Damplingu un Safolkas Bentemu? Divkauja Ipsvičā, kundze! Es neticu... es neticu, - tiesnesis sacīja, runādams pats ar sevi, - ka diviem vīriem būtu drosme izdarīt šādu miera traucējumu šai pilsētā.
- Mans ziņojums, diemžēl, ir pat pārāk patiess, - pusmūža lēdija atsacīja, - es biju klāt pie ķildas.
- Tas ir kaut kas ārkārtīgs, - pārsteigtais tiesnesis izsaucās.
- Mazl!
- Jā, jūsu godība?
- Atsūtiet šurp misteru Džinksu, tūliņ! Nekavējoties!
- Jā, jūsu godība.
Mazls izgāja, un istabā ienāca kāds bāls klerks vidējos gados, ar asu degunu, pa pusei badā aizmiris un brangi noplucis.
- Misters Džinkss, - teica tiesnesis. - Mister Džinks!
- Ser? - misters Džinkss atsaucās.
- Šī lēdija, mister Džinks, ir ieradusies, lai paziņotu, ka ir nodoms sarīkot mūsu pilsētā divkauju.
Misters Džinkss, skaidri nezinādams, ko darīt, padevīgi smaidīja.
- Par ko jūs smejaties, mister Džinkss? - tiesnesis noprasīja.
Misters Džinkss tūliņ kļuva nopietns.
- Mister Džinks, - tiesnesis uzsauca, - jūs esat muļķis, ser.
Misters Džinkss pazemīgi skatījās uz lielo vīru un kodīja spalvas galu.
- Jūs varbūt redzat kaut ko ļoti smieklīgu šai paziņojumā, ser, bet es jums varu pateikt to, mister Džinks, ka te ir maz par ko smieties, - tiesnesis turpināja.
Badā aizmirušais Džinkss nopūtās, it kā būtu pilnīgi pārliecināts, ka viņam tiešam ir ļoti maz par ko priecāties; un, saņēmis pavēli pierakstīt lēdijas ziņojumu, piešļūca pie krēsla un sāka rakstīt.
- Šis vīrs, Pikviks, ir duelants, cik saprotu, - teica tiesnesis, kad ziņojums bija uzrakstīts.
- Tā ir, - pusmūža lēdija atbildēja.
- Un otrs skandālists - kāds viņa vārds, mister Džinks?
- Tapmens, ser.
- Tapmens ir sekundants?
- Jā.
- Otrs duelants, jūs sakāt, kundze, ir paslēpies?
- Jā, - mis Viterfīlda atbildēja, īsi ieklepodamās.
- Ļoti labi, - tiesnesis noteica. - Tie ir divi Londonas rīkļurāvēji, kas šeit ieradušies iznīcināt viņa majestātes pavalstniekus, domādami, ka tik tālu no galvaspilsētas likuma roka ir vāja un nespēcīga. Viņi dabūs mācību. Mister Džinks, uzrakstiet apcietināšanas pavēles. Mazl!
- Jā, jūsu godība?
- Vai Grammers apakšā?
- Jā, jūsu godība.
- Sūtiet viņu augšā!
Padevīgais Mazls izgāja un tūliņ atgriezās, ievezdams vecāku džentlmeni atloku zābakiem kājās, kura galvenās pazīmes bija izblīdis deguns, aizsmakusi balss, tabakas krāsas virssvārki un klīstošs skatiens.
- Grammer, - teica tiesnesis.
- Jūs' godīb'?
- Vai pilsēta tagad mierīga?
- Puslīdz mierīga, jūs' godīb', - Grammers atbildēja. - Ļautiņu prāti bišķīt rāmāki tapuši, tāpēc ka puik's aizgāj' sist bumbu.
- Šais laikos palīdz tikai enerģiski soļi, Grammer, - tiesnesis noteikti sacīja. - Ja karaļa ierēdņu autoritāti netur cieņā, mums jānolasa likums par dumpošanos1. Ja civilā vara nespēj šos logus aizsargāt, Grammer, tad militārajai varai jāapsargā civilā vara un līdz ar to logi. Es domāju, mister Džinks, ka tas ir konstitūcijas pamatlikums.
- Protams, ser, - Džinkss atteica.
- Ļoti labi, - tiesnesis norūca, parakstīdams aresta pavēles.
- Grammer, jūs atvedīsit šīs personas pie manis šo pēcpusdienu! Jūs viņas atradīsit «Lielā Baltā Zirga» viesnīcā. Jūs atminaties, Grammer, gadījumu ar Midlseksas Damplingu un Safokas Bentemu?
Misters Grammers ar retrospektīvu galvas mājienu darīja zināmu, ka to viņš nekad neaizmirsīšot, - un tiešām nebija ticams, ka viņš varētu to aizmirst, tāpēc ka viņam to katru dienu atgādināja.
- Šis gadījums ir vēl pretlikumīgāks, - tiesnesis trauca tālāk, - tas ir pat vēl lielāks kārtības traucējums un vēl smagāks viņa majestātes prerogatīvu pārkāpums. Es domāju, mister Džinks, ka divkaujas ir viena no visneapšaubāmākajām prerogatīvām.
- Par to ir sevišķi pieminēts Lielajā Hartā2, ser, - misters Džinkss apliecināja.
- Viens no britu kroņa spožākajiem dārgakmeņiem, ko viņa majestātei atņēma baroni, man šķiet, mister Džinks, - tiesnesis runāja.