- Taisni tā, ser, - misters Džinkss atbildēja.
- Ļoti labi, tiesnesis noteica, lepni saslējies, - šai viņa valdījuma daļā tā pārkāpta netiks. Grammer, sadabūjiet palīgus un izpildiet šīs pavēles pēc iespējas ātrāk. Mazl!
- Jā, jūsu godība?
- Pavadiet lēdiju!
Mis Viterfīlda izgāja, dziļi apbrīnodama tiesneša zināšanas un nopietno pieeju lietai; misters Napkins devās brokastot; misters Džinkss ieslēdzās pats sevī - jo citur viņam nebija kur aiziet, ja neskaita guļvietu uz dīvāna mazajā viesistabā, ko pa dienu aizņēma viņa saimnieces ģimene, - un misters Grammers devās izpildīt savu uzdevumu, lai nomazgātu apvainojumu, kas šorīt bija nodarīts viņam un otram majestātes pārstāvim - bīdlam.
Kamēr notika šī noteiktā un apņēmīgā gatavošanās karaļa miera aizsargāšanai, misters Pikviks un viņa draugi bez mazākās nojausmas par gaidāmajiem lielajiem notikumiem mierīgi ēda pusdienas, un visi bija ļoti omulīgi un runīgi. Misters Pikviks patlaban atstāstīja savus iepriekšējās nakts piedzīvojumus, kas viņa sekotājus, sevišķi misteru Tapmenu, ļoti uzjautrināja, kad atvērās durvis un kāda draudīga seja ieskatījās istabā. Šīs draudīgās sejas acis dažas sekundes ļoti nopietni vēroja misteru Pikviku un, pēc visa spriežot, ar redzēto bija apmierinātas, jo augums, pie kura šī draudīgā seja piederēja, lēnām iespraucas istabā, un izrādījās, ka tas ir vecāks džentlmenis atloku zābakiem kājas, - lai neturētu lasītāju ilgāk neziņā, teiksim īsi, ka šīs acis bija mistera Grammera mūžam apkārtklīstošās acis un augums - tā paša džentlmeņa augums.
Mistera Grammera rīcības veids bija profesijai atbilstošs, bet tomēr īpatnējs. Viņa pirmais darbs bija aizbultēt durvis no iekšpuses, otrais - ļoti rūpīgi noslaucīt galvu un seju ar kokvilnas kabatas lakatiņu, trešais - nolikt cepuri ar kabatas lakatiņu tajā uz tuvākā krēsla un ceturtais - izvilkt no svārku krūšu kabatas īsu zizli ar misiņa kroni galā, ar ko viņš, pieņēmis nopietnu un spokainu sējas izteiksmi, pamāja misteram Pikvikam.
Misters Snodgrass bija pirmais, kas pārtrauca pārsteiguma pilno klusumu. Viņš īsu brīdi stingri uzlūkoja misteru Grammera un tad ar uzsvaru sacīja:
- Šī ir privāta istaba, ser, privāta istaba.
Misters Grammers pakratīja galvu un atbildēja:
- Reiz pārkāpts mājas slieksnis, tad viņa majestātes priekšā privātu istabu nav. Tas ir likums. Dažs labs apgalvo, ka angļa māja esmot viņa pils. Tās ir blēņas.
Pikvikieši izbrīna pilnām acīm uzlūkoja cits citu.
- Kurš būtu misters Tapmens? - misters Grammers jautāja.
Misteru Pikviku viņš bija pazinis tūliņ, iekšējas nojautas vadīts.
- Mans vārds ir Tapmens, - šis džentlmenis atsaucās.
- Mans vārds ir Likums, - misters Grammers atbildēja.
- Kā? - misters Tapmens pajautāja.
- Likums, - misters Grammers atteica, - likums, civilā vara un izpildīšanas vara; tie ir mani vārdi, un te būs mana pilnvara. «Tukša vieta3 - Tapmens, tukša vieta - Pikviks... pret mūsu valdošā kunga un karaļa mieru4... pants šitam gadījumam paredzēts un piemērots,» - un viss, kā pienākas. Es apcietinu jūs, Pikvik! Tapmenu tāpat.
- Ko šī nekaunība nozīmē? - misters Tapmens izsaucās, pielēkdams kājās. - Atstājiet šo telpu!
- Oho, - misters Grammers teica, ļoti veicīgi atkāpdamies pie durvīm un atvērdams tās pāris collu platumā. - Dablij!
- Jā, - no gaiteņa atsaucās zema balss.
- Nāk šu, Dablij, - misters Grammers aicināja.
Pēc šīs pavēles kāds vīrs ar netīru seju, vairāk nekā sešas pēdas garš un attiecīgi plats, iespraucās pa pusatvērtajām durvīm, pie kam viņa seja ļoti piesarka, un ienāca istabā.
- Vai tie citi ārā, Dablij? - misters Grammers apvaicājās.
Misters Dablijs, kas nemīlēja daudz runāt, apstiprinādams pamāja.
- Vediet iekšā, jūsu komandierēto nodaļu, Dablij! - misters Grammers norīkoja.
Misters Dablijs izdarīja, kā pavēlēts, un istabā iebruka pusducis vīru, katra apbruņojumā - īss zizlis ar misiņa kroni. Misters Grammers iebāza kabatā savu zizli un paskatījās uz misteru Dabliju; misters Dablijs iebāza kabatā savu zizli un paskatījās uz nodaļu; un nodaļa iebāza kabatās savus zižļus un paskatījās uz misteriem Tapmenu un Pikviku.
Misters Pikviks un viņa sekotāji piecēlās kā viens vīrs.
- Ko nozīmē šī rupjā ielaušanās manā privātā istabā? - teica misters Pikviks.
- Kurš uzdrošināsies mani apcietināt? - teica misters Tapmens.
- Ko jūs te meklējat, nelieši? - teica misters Snodgrass.
Misters Vinkls neteica nekā, bet pavērsa savas acis pret Grammeru un apveltīja viņu ar tādu skatienu, ka, ja šim vīram vispār būtu cilvēciskas jūtas, tas viņam būtu caururbis smadzenes. Taču, acīm redzot, tam nebija nekāda iespaida.
Kad izpildvaras pārstāvji redzēja, ka misters Pikviks un viņa draugi nolēmuši pretoties likuma autoritātei, viņi ļoti izteiksmīgi uzlocīja svārku piedurknes, it kā viņu profesijas ļaudīm būtu ļoti parasta un pati par sevi saprotama lieta bez lielas domāšanas vispirms notriekt cilvēkus zemē un pēc tam viņus atkal uzlasīt. Misters Pikviks ņēma vērā šo rīcību. Viņš īsu brīdi sačukstējās ar misteru Tapmenu un tad apliecināja savu gatavību doties uz mēra rezidenci, vienīgi lūgdams, lai klātesošie liktu vērā, ka viņš esot stingri nolēmis, līdzko atkal būs brīvībā, iesniegt sūdzību par šādu briesmīgu angļa tiesību pārkāpumu, - par ko visi klātesošie ļoti sirsnīgi nosmējās, atskaitot vienīgi misteru Grammeru, kas, kā likās, domāja, ka pat mazākās šaubas par tiesas dievišķīgajām tiesībām ir kaut kas līdzīgs dieva zaimošanai un nav ciešamas.
Bet, kad misters Pikviks bija apliecinājis gatavību pakļauties savas tēvzemes likumiem un kad sulaiņi un zirgu, puiši, un istabmeitas, un foreitori, kas bija cerējuši, ka viņa draudīgā stūrgalvība sagādās patīkamu laika kavēkli, vīlušies un neapmierināti sāka jau izklīst, radās neparedzētas grūtības. Ar visu cieņu pret likuma varu misters Pikviks noteikti iebilda pret to, ka viņam jāparādās uz ielas taisnības kalpu ielenktam un apsargātam, it kā viņš būtu parasts kriminālnoziedznieks. Misters Grammers, ievērojot iedzīvotāju satrauktos prātus (jo bija pa pusei brīvdiena un puikas vēl nebija aizgājuši mājās), tikpat noteikti atsacījās iet pa ielas otru pusi, kā arī ticēt mistera Pikvika goda vārdam, ka viņš iešot taisnā ceļā uz mēra rezidenci, un abi - kā misters Pikviks, tā misters Tapmens - tikpat nelokāmi atsacījās maksāt par pasta karieti, kas bija vienīgais pieklājīgais satiksmes līdzeklis, kuru varēja dabūt. Strīds kļuva ass, un dilemma šķita neatrisināma; taču, kad izpildu vara jau gribēja pārvarēt mistera Pikvika nevēlēšanos iet uz mēra mītni, viņu tur prastā kārtā aizstiepjot, viņi atcerējās, ka viesnīcas pagalmā atrodas vecas, slēgtas nestuves, kas kādreiz bija izgatavotas kādam ar ģikti slimojošam džentlmenim ar solīdiem ienākumiem un kas varētu uzņemt misteru Pikviku un misteru Tapmenu vismaz tikpat ērti kā mūslaiku pasta kariete. Nestuves noīrēja un ienesa vestibilā; misters Pikviks un misters Tapmens iespiedās iekšā un nolaida aizkarus; ātri sameklēja pāris nesēju, un procesija svinīgi devās ceļā. Nestuvēm abās pusēs gāja konstebli; priekšgalā triumfāli soļoja misters Grammers un misters Dablijs; aizmugurē roku rokā gāja misters Snodgrass un misters Vinkls; un gājienu noslēdza Ipsvičas nemazgātie iedzīvotāji.
Pilsētas tirgotājiem, lai gan viņiem bija ļoti neskaidra nojēga par nozieguma raksturu, šī izrāde likās ļoti pamācoša un iepriecinoša. Še bija vērojama likuma stiprā roka, kas ar divdesmit goldbīteru spēku krita uz diviem noziedzniekiem, kas bija ieradušies no pašas metropoles; turklāt šo vareno mašīnu vadīja viņu pašu mērs un apkalpoja viņu pašu policisti; un ar viņu vienotajām pūlēm, abi noziedznieki bija droši iesprostoti šaurajās nestuvēs. Daudz atzinības un apbrīnas izsaucienu apsveica misteru Grammeru, kas ar zizli rokā soļoja gājiena priekšgalā; skaļi un ilgstoši bija saucieni, kas cēlās no nemazgāto pūļa; un starp šiem nedalītajiem sabiedrības atzinības apliecinājumiem procesija lēni un majestātiski virzījās uz priekšu.