Pie kāpnēm, kas veda uz mājās durvīm, kuras no abām pusēm apsargāja pa Amerikas agavei zaļos toveros, nestuves apstājās; misteru Pikviku un viņa draugus ieveda vestibilā un no turienes - pēc Mazla pieteikuma un mistera Napkina uzaicinājuma - ielaida pie šī cienījamā sabiedrības darbinieka.
Skats bija iespaidīgs un labi aprēķināts, lai iedvestu noziedznieku sirdīs šausmas un dotu tiem pienācīgu priekšstatu par likuma bargo diženību. Pie liela grāmatu skapja lielā krēslā, aiz liela galda, ar lielu grāmatu sev priekšā sēdēja misters Napkins un izskatījās divas reizes lielāks nekā jebkurš no šiem priekšmetiem, lai cik lieli tie bija.
Galdu greznoja papīru grēdas, un tā galā rēgojās mistera Džinksa galva un pleci, kurš bija aizņemts ar to, ka centās izskatīties pēc iespējas vairāk aizņemts. Kad visi bija ienākuši, Mazls rūpīgi aizvēra durvis un nostājās aiz sava kunga krēsla gatavs izpildīt viņa pavēles. Misters Napkins ar satraucošu svinīgumu atzvēlās krēslā un nopētīja sejas apmeklētājiem, kas nebija ieradušies no brīva prāta.
- Nu, Grammer, kas ir šī persona? - misters Napkins teica, norādīdams uz misteru Pikviku, kas, kā jau savu draugu runasvīrs, stāvēja, turēdams cepuri rokā un klanīdamies ar lielāko pieklājību un cieņu.
- Šitas te ir Pikviks, jūs' godīb', - Grammers atteica.
- Nu, nu, nekādus «šitas te», vecā dakts, - iejaucās misters Vellers, ar elkoņiem izlauzdamies priekšējā rindā. - Lūgtum piedošanu, ser, bet šitas te jūsu apakšnieks gumijas zābakos nekad un nekur nenopelnītu sev pieklājīgu iztiku kā ceremonijmeistars. Šitas te, ser, - misters Vellers turpināja, pagrūzdams Grammeru sāņus un uzrunādams mēru ar piemīlīgu familiaritāti, - šitas te ir S. Pikviks, eskvairs, šitas te - misters Tapmens, tas tur - misters Snodgrass un beidzot viņam blakus otrā pusē - misters Vinkls, - visi ļoti patīkami džentlmeņi, ser, ar kuriem jums būs liels prieks iepazīties; tātad, jo drīzāk jūs aizsūtīs šitos te savus policistus pārs mēnešus uz kājminamām dzirnavām1, jo drīzāk mēs visi sāks labi saprasties. Vispirms darbs, tad izprieca, kā sacīja karalis Ričards Trešais2, kad Tauerā bij nodūrs to otro karali un taisījās nožmiegt viņa bērnus.
Nobeidzis šo uzrunu, misters Vellers notīrīja ar labo elkoni savu cepuri un labvēlīgi pamāja Džinksam, kas to visu bija noklausījies ar neizsakāmām šausmām.
- Kas ir šis cilvēks, Grammer? - tiesnesis teica.
- Ļoti bīstams tips, jūs' godīb', - Grammers atbildēja. - Viņš grasījās atbrīvot apcietinātos un bruka virsū policistiem, tāpēc mēs saņēmām viņu ciet un atvedām šurp.
- Jūs darījāt pilnīgi pareizi, - tiesnesis atbildēja. - Viņš, acīm redzot, ir bīstams dauzoņa.
- Viņš ir mans sulainis, ser, - nikni sacīja misters Pikviks.
- Ahā! Viņš ir jūsu sulainis, ko? - misters Napkins izsaucās. - Sazvērestība, lai pretotos tiesas varai un noslepkavotu tas ierēdņus. Pikvika sulainis. Pierakstiet to, mister Džinks!
Misters Džinkss to izdarīja.
- Kā jūs sauc, puis? - misters Napkins nodārdināja.
- Vellers, - Sems atbildēja.
- Ļoti labs vārds Ņugeitas hronikai3, - misters Napkins piezīmēja.
Tas bija joks, tāpēc Džinksam, Grammeram, Dablijam, visiem konstebliem un Mazlam uzbruka piecas minūtes ilga smieklu lēkme.
- Pierakstiet viņa vārdu, mister Džinks! - tiesnesis pavēlēja.
- Ar divi «l», veco zēn, - Sems aizrādīja.
Te kāds nelaimīgs konstebls atkal iesmējās, par ko tiesnesis piedraudēja to uz vietas arestēt. Šādos gadījumos ir bīstami neturēt vērā, kura jokam smieties.
- Kur jūs dzīvojat? - tiesnesis vaicāja.
- Kur gadās, - Sems atbildēja.
- Pierakstiet to, mister Džinks! - teica tiesnesis, kura dusmas ātri auga.
- Pastrīpojiet ar! - Sems papildināja.
- Viņš ir klaidonis, mister Džinks, - tiesnesis sacīja. - Viņš ir klaidonis, pēc paša izteicieniem, vai ne, mister Džinks?
- Protams, ser.
- Tad es viņu apcietināšu... uz šī pamata apcietināšu, - misters Napkins izlēma.
- Šai zemē gan ir taisnīgas tiesas, - Sems noteica. - Te tiesneši klaidoņiem tic vairāk nekā godīgiem cilvēkiem.
Par šo izlēcienu kāds konstebls atkal iesmējās un tad mēģināja izskatīties tik pārdabiski nopietns, ka tiesnesis viņu tūliņ atklāja.
- Grammer, - teica misters Napkins, aiz dusmām piesarkdams, - kā jūs uzdrošināties izraudzīt par konsteblu tādu nekur nederīgu un necienīgu personu kā šo vīru? Kā jūs uzdrošināties to darīt, ser?
- Man ļoti žēl, jūs' godīb', - Grammers stostījās.
- Ļoti žēl! - tiesnesis pārskaities kliedza. - Jūs nožēlosit šo nevērību pret saviem pienākumiem, mister Grammer; jūs saņemsit sodu. Atņemiet tam vīram zizli! Viņš ir piedzēries. Jūs esat piedzēries, cilvēk.
- Es neesmu piedzēries, jūsu godība, - vainīgais taisnojās.
- Jūs esat piedzēries, - tiesnesis atbildēja. - Kā jūs, ser, uzdrošināties teikt, ka neesat piedzēries, ja es saku, ka esat? Vai viņš neož pēc degvīna, Grammer?
- Šausmīgi, jūs' godīb', - atbildēja Grammers, kam bija gan tāda sajūta, ka te kaut kur ostu pēc ruma.
- Es zināju, ka tā ir, - misters Napkins teica. - Līdzko viņš ienāca istabā, es no viņa raibajām acīm vien redzēju, ka viņš ir piedzēries. Vai jūs ievērojāt, kādas viņam raibas acis, mister Džinks?
- Protams, ser.
- Es šorīt neesmu ņēmis mutē ne lāsītes, - teica apvainotais, būdams tik skaidrs, cik vien cilvēkam iespējams.
- Kā jūs uzdrīkstaties teikt man nepatiesību? - misters Napkins atsaucās. - Vai viņš šai brīdī nav piedzēries, mister Džinks?
- Protams, ser, - Džinkss atbildēja.
- Mister Džinks, - tiesnesis sacīja, - es šo vīru apcietināšu par necieņas izrādīšanu.
Uzrakstiet apcietināšanas pavēli, mister Džinks!
Un šis konstebls būtu apcietināts, taču Džinkss, kas bija tiesneša padomdevējs (jo trīs gadus bija mācījies likumus kāda provinces advokāta kantorī) pačukstēja tiesnesim, ka, pēc viņa domām, tā nevajadzētu darīt, tādēļ tiesnesis teica runu un paziņoja, ka, ņemot vērā konstebla ģimenes apstākļus, viņš tam tikai izteikšot rājienu un to atlaidīšot. Saskaņā ar sacīto konsteblu ceturtdaļstundu nepārtraukti apveltīja ar spēcīgiem izteicieniem un atlaida, lai iet, bet Grammers, Dablijs, Mazls un visi pārējie konstebli čukstus izsacīja savu apbrīnu par mistera Napkina augstsirdību.
- Nu, mister Džinks, - tiesnesis teica, - nozvēriniet Grammeru!