Grammeru tūliņ nozvērināja, bet, tā ka Grammers sāka izsacīties pārāk plaši un mistera Napkina pusdienas bija gandrīz gatavas, misters Napkins nodarīja lietu īsi un ātri, uzdodams Grammeram uzvedinošus jautājumus, uz kuriem Grammers atbildēja tik apstiprinoši, cik vien varēja. Tādā kārtā nopratināšana norisinājās gludi un ērti, tika pierādīts, ka misters Vellers divas reizes izdarījis apvainojumu ar darbiem, misters Vinkls izteicis draudus, bet misters Snodgrass uzstājies ar kūdīšanu. Un, kad viss bija izdarīts tiesnesim pa prātam, tiesnesis un misters Džinkss čukstus apspriedās.
Apmēram pēc desmit minūšu ilgas apspriedes misters Džinkss atgriezās savā galda galā, bet tiesnesis, iepriekš ieklepojies, atzvēlās krēslā un gatavojās sākt savu runu, kad iejaucās misters Pikviks.
- Lūdzu, piedodiet, ser, ka jūs pārtraucu, - misters Pikviks teica, - bet, pirms jūs izsakāt savas domas par šeit nodotām liecībām un sākat attiecīgi rīkoties, man jāpiesaka savas tiesības tikt uzklausītam, ciktāl es esmu personīgi ieinteresēts.
- Pievaldiet mēli, ser! - tiesnesis pavēloši atcirta.
- Man jums jāpadodas, ser... - misters Pikviks teica.
- Pievaldiet mēli, ser! - tiesnesis pārtrauca. - Vai arī es likšu konsteblam jūs izvest.
- Jūs varat saviem padotajiem pavēlēt, ko vien gribat, - misters Pikviks sacīja, - un, tā kā esmu redzējis, cik viņi paklausīgi, es, ser, nešaubos, ka viņi izpildīs visu, ko vien jūs pavēlēsit; bet es, ser, uzdrošinos pieteikt savas tiesības tikt uzklausītam, kamēr mani neaizvedīs ar varu.
- Pikviks un princips! - misters Vellers izsaucās visai dzirdamā balsī.
- Sem, palieciet mierā! - misters Pikviks teica.
- Mēms ka cauras bungas, ser, - Sems atbildēja.
Misters Napkins paskatījās uz misteru Pikviku, ārkārtīgi pārsteigts par šādu neparastu pārdrošību, un, acīm redzot, gatavojās dot ļoti bargu atbildi, kad misters Džinkss paraustīja viņu aiz piedurknes un kaut ko iečukstēja ausī. Uz to tiesnesis kaut ko pusbalsī atbildēja, un sačukstēšanās atjaunojās.
Džinksam, acīm redzot, bija iebildumi.
Beidzot tiesnesis, ar lielu nepatiku norijis savu nevēlēšanos vēl kaut ko dzirdēt, pavērsās pret misteru Pikviku un asi teica:
- Ko jūs gribat sacīt?
- Vispirms, - teica misters Pikviks, raidīdams caur savu briļļu stikliem tādu skatienu, no kura nodrebēja pat Napkins, - vispirms es vēlos zināt: kādēļ es un mans draugs šeit esam atvesti?
- Vai man tas viņam jāsaka? - tiesnesis čukstēja Džinksam.
- Es domāju, ser, ka labāk būs, ja pateiksit, - Džinkss tiesnesim atčukstēja.
- Man ir zem zvēresta nodota liecība, - tiesnesis teica, - ka jūs gatavojaties cīnīties divkaujā un ka šis otrs vīrs, Tapmens, ir jūsu palīgs un līdzvainīgais, tāpēc... nu, mister Džinks?
- Protams, ser.
- Tāpēc es jums abiem uzdodu... man liekas, tā ir pareizi, mister Džinks?
- Protams, ser.
- Uzdodu... uzdodu... ko tad, mister Džinks? - tiesnesis pikti vaicāja.
- Atrast galviniekus, ser.
- Jā. Tāpēc es jums abiem uzdodu - kā jau es gribēju sacīt, kad mans klerks mani pārtrauca, - atrast galviniekus.
- Uzticamus galviniekus, - misters Džinkss pačukstēja.
- Es pieprasīšu uzticamus galviniekus, - tiesnesis sacīja.
- Šīs pilsētas iedzīvotājus, - Džinkss čukstēja priekšā.
- Tiem jābūt šīs pilsētas iedzīvotājiem, - tiesnesis teica.
- No katra piecdesmit mārciņas, - Džinks čukstēja, - un, protams, namīpašniekus.
- Es pieprasīšu divas drošības, pa piecdesmit mārciņām katru, - tiesnesis teica skaļi, ar lielu cieņu, - un galviniekiem, protams, jābūt namīpašniekiem.
- Bet, žēlīgais dievs, ser, - izsaucās misters Pikviks, kas, tāpat ka misters Tapmens, bija vislielākā mērā pārsteigts un sašutis, - mēs šai pilsētā esam pilnīgi svešinieki! Es tikpat maz pazīstu šejienes namīpašniekus, cik maz es ar kādu vēlos cīnīties divkaujā.
- Tad es teikšu, - tiesnesis atbildēja, - es teikšu... nu, kā, mister Džinks?
- Protams, ser.
- Vai jums ir vēl kas ko teikt? - tiesnesis jautāja.
Misteram Pikvikam bija vēl ļoti daudz ko teikt, un to viņš, bez šaubām, būtu pateicis, kaut arī ne sev par labu vai tiesnesim par patikšanu, ja tai brīdī, kad viņš bija beidzis runāt, viņa piedurkni nebūtu paraustījis misters Vellers, ar kuru viņam tūliņ iesakās tik nopietna saruna, ka viņš tiesneša jautājumu palaida garam pilnīgi neievērotu. Napkins nebija tas vīrs, kas šādus jautājumus atkārtotu; un tāpēc, vēlreiz noklepojies, viņš, konstebliem goddevībā un apbrīnā klusējot, sāka pasludināt savu lēmumu.
Viņš sodot Velleru ar divām mārciņām par pirmo apvainojumu ar darbiem un ar trim mārciņām par otro. Viņš sodot Vinklu ar divām mārciņām un Snodgrasu ar vienu, turklāt pieprasot no abiem apliecinājumu, ka viņi neaizskars nevienu viņa majestātes pavalstnieku un sevišķi viņa uzticamo kalpu Denielu Grammeru. Pikvikam un Tapmenam jau bija uzdots atrast galviniekus.
Tikko tiesnesis bija beidzis runāt, misters Pikviks ar smaidu sejā, kas atkal bija labsirdīga, iznāca priekšā un sacīja:
- Es lūdzu tiesnesi atvainot, bet vai man būtu atļautas dažas minūtes privātai sarunai par lietu, kas viņam ir ļoti nozīmīga?
- Kas? - tiesnesis izsaucās.
Misters Pikviks atkārtoja savu lūgumu.
- Tas ir ļoti neparasts lūgums, - tiesnesis sacīja. - Privātu sarunu!
- Privātu sarunu, - noteikti atbildēja misters Pikviks, - bet, tā kā daļa no tām ziņām, kurās es jums vēlētos sniegt, iegūtas no mana sulaiņa, es gribētu, lai arī viņš būtu klāt.
Tiesnesis paskatījās uz misteru Džinksu, misters Džinkss paskatījās uz tiesnesi, un policisti pārsteigti paskatījās cits uz citu. Misters Napkins pēkšņi nobālēja. Vai šis vīrs Vellers, sirdsapziņas mocīts, būtu izpaudis par kādu slepenu sazvērestību, kuras mērķis ir viņu noslepkavot? Tā bija briesmīga doma. Viņš bija sabiedrisks darbinieks, un, iedomādamies Jūliju Cēzaru un misteru Persivelu4, viņš nobālēja vēl vairāk.
Tiesnesis atkal paskatījās uz misteru Pikviku un pieaicināja misteru Džinksu.
- Ko jūs domājat par šo lūgumu, mister Džinks? - misters Napkins čukstēja.
Misters Džinkss, kurš skaidri nezināja, ko par to domāt, un baidījās izsacīt kaut ko aplamu, nedroši pasmaidīja un, savilkdams mutes kaktiņus, lēni pašūpoja galvu.
- Mister Džinks, - tiesnesis svinīgi teica, - jūs esat ēzelis.
Atbildot šim vērtējumam, misters Džinkss atkal pasmaidīja - vēl mazliet nedrošāk nekā iepriekš - un soli pa solītim atvilkās savā kaktā.
Misters Napkins dažus acumirkļus šo lietu pārdomāja un tad, piecēlies no krēsla un pavēlējis misteram Pikvikam un Semam viņam sekot, iegāja mazā istabiņā blakus tiesas istabai. Uzaicinājis misteru Pikviku aiziet uz mazās istabiņas otru galu un uzlicis roku uz puspievērto durvju roktura, lai nekavējoties varētu izbēgt gadījumā, ja izpaustos kaut mazākā tieksme uzsākt naidīgu darbību, misters Napkins izteica gatavību uzklausīt ziņojumu, lai kāds tas būtu.
- Es tūdaļ uz vietas ķeršos pie galvenā, ser, - misters Pikviks teica, - tas būtiski aizskar jūs un jūsu labo vārdu. Man ir pietiekams pamats domāt, ka jūs, ser, uzņemat savā mājā nekaunīgu blēdi!
- Divus, - Sems pārtrauca. - Mīkleņu vīrs ar apvaino visu dzīvo radību - gan ar savām asarām, gan ar bezgodību!
- Sem, - misters Pikviks aizrādīja, - ja es gribu, lai šis džentlmenis mani saprastu, man jālūdz, lai jūs apvaldāt savas jūtas.