- Es domāju, jūs taču esat dzirdējis, kas notiek, mister Veller, - misis Bārdla sacīja.
- Kauc ko dzirdējs es ir gan, - Sems atbildēja.
- Tas ir briesmīgi, mister Veller, ja tādas lietas jāiznes sabiedrības priekšā, - misis Bārdla teica, - bet tagad es redzu, ka tas ir vienīgais, ko man atlika darīt, un mani advokāti misters Dodsons un Fogs man saka, ka ar mūsu rīcībā esošiem pierādījumiem mums jāuzvar. Es nezinu, mister Veller, ko es darītu, ja tā nenotiktu.
Jau vienīgi iedoma par to, ka misis Bārdla varētu prāvu zaudēt, tik dziļi satrauca misis Sendersu, ka viņa bija spiesta nekavējoties piepildīt un iztukšot savu glāzi.
Vēlāk viņa sacīja, - ja šai nebūtu pieticis apķērības to izdarīt, šī būtu paģībusi.
- Kad ta gaidāma tiesa? - Sems apjautājās.
- Vai nu februārī, vai martā, - misis Bārdla atbildēja.
- Cik daudz gan tur būs liecinieku, vai ne? - misis Klapinsa teica.
- Ak, kā nu ne! - misis Sendersa attrauca.
- Un vai misters Dodsons un Fogs nebūs briesmīgi nikni, ja sūdzētāja neuzvarēs? - misis Klapinsa piemetināja. - Viņi taču visu dara uz savu risku!
- Ā, kā nu ne! - misis Sendersa atsaucās.
- Bet sūdzētājai jāuzvar, - misis Klapinsa turpināja.
- Es ceru gan, - misis Bārdla sacīja.
- O, par to nevar būt nekādu šaubu, - misis Sendersa piebilda.
- Labi, - teica Sems pieceldamies un nolika savu glāzi. - Es var teikt tikai to, ka es vēlas, kaut jūs to varētu.
- Pateicos, mister Veller, - dedzīgi attrauca misis Bārdla.
- Un par šitiem abiem - Dodsonu un Fogu, kas štādas lietas dara uz savu risku, - misters Vellers turpināja, - tāpat kā par citiem cēliem un laipniem ļautiņiem no tās pašas profesijas, kuri salaiž cilvēkus matos par brīvu, bez maksas un par neko un liek darbā savus klerkus, lai uzostu mazus ķīviņus kaimiņu un paziņu starpā, kas vēlāk jāizšķir tiesas ceļā, - viss, ko es var teikt par tiem, ir tas: es vēlas, kaut viņi saņemtu to atmaksu, ko es viņiem būtu devs.
- Ak, es vēlētos, kaut viņi saņemtu to atmaksu, ko viņiem gribētu dot katra cēla un laipna sirds! - iepriecinātā misis Bārdla teica.
- Āmen, - Sems atbildēja, - un lai viņi no tā būtu paēduši laimīgi! Novēlu jums labu naktij lēdijas.
Par lielu sirds atvieglojumu misis Sendersai, saimniece atļāva Semam aiziet, pat nepieminēdama cūku kājiņas un cepto sieru, ko lēdijas ar jauneklīgā māstera Bārdla palīdzību drīz pēc tam pienācīgi pagodināja, un viņu nopietno pūliņu priekšā šis ēdamais pilnīgi pazuda.
Misters Vellers devās atpakaļ uz «Džordžu un Vanagu» un patiesīgi atstāstīja savam kungam norādījumus par Dodšona un Foga enerģisko rīcību, kurus viņam bija izdevies iegūt, apmeklējot misis Bārdlu. Saruna ar misteru Perkeru nākošajā dienā pilnīgi apstiprināja mistera Vellera apgalvojumus; un misteram Pikvikam bija jāsagatavojas savam ziemassvētku apciemojumam Dinglijdellā ar patīkamo sajūtu, ka pēc diviem trim mēnešiem Vispārējo Sūdzību tiesā publiski iztiesās sūdzību pret viņu - par laulības solījuma laušanas dēļ nodarītajiem zaudējumiem; un sūdzētājai būs visas tās priekšrocības, ko dod ne tikai apstākļu vara, bet arī Dodsona un Foga enerģiskā rīcība.
XXVII NODAĻA
Tā kā bija atlikušas vēl divas dienas līdz nolemtajam pikvikiešu braucienam uz Dinglijdellu, misters Vellers, agri paēdis pusdienas, apsēdās kādā «Džordža un Vanaga» sētas puses istabā, lai pārdomātu, kā vislabāk izlietot savu brīvo laiku. Bija neparasti jauka diena, un viņš šo lietu nebija apsvēris vēl ne desmit minūtes, kad viņu pēkšņi sagrāba dēla mīlestības un maiguma jūtas un viņš tik stipri izjuta nepieciešamību apmeklēt tēvu un izpildīt savu pienākumu pret pamāti, ka pats bija ļoti izbrīnījies par savu nevērību, jo agrāk ne reizes nebija padomājis par šo morālisko pienākumu. Gribēdams nekavējoties izlabot savu līdzšinējo nevērību, viņš tūliņ devās augšā pie mistera Pikvika un lūdza atvaļinājumu šī slavējamā nodoma izpildīšanai.
- Protams, Sem, protams, - misters Pikviks atsaucās, un viņa acis mirdzēja no prieka par šo viņa kalpotāja dēla mīlestības jūtu izpausmi, - protams, Sem.
Misters Vellers pateikdamies paklanījās.
- Es ļoti priecājos, Sem, ka jums ir tik augsta dēla pienākuma apziņa, - misters Pikviks sacīja.
- Tā man vienmēr bijse, ser, - misters Vellers atbildēja.
- Tā ir ļoti patīkama īpašība, - misters Pikviks atzinīgi teica.
- Ļoti, ser, - misters Vellers atbildēja, - ja man kādreiz kauč ko no mana tēva vajdzējās, es to vienmēr ļoti godbijīgi un pieklājīgi palūdzu. Ja viņš man to nedeva, es paņēmu pats, bīdamies krist kārdināšanā izdarīt ko nelāgu, ja man tā nebūtu. Tādā ceļā, ser, es viņam aiztaupīju ļoti daudz rūpju.
- Ne jau nu gluži to es gribēju sacīt, Sem, - misters Pikviks teica, ar vieglu smaidu pakratīdams galvu.
- Viss no labām jūtām, ser, - ar vislabākajiem nodomiem, kā teica džentelmens, kad viņš aizbēga no sievas, jo viņam likās, ka tā ar viņu esmot nelaimīga, - misters Vellers atbildēja.
- Jūs varat iet, Sem, - misters Pikviks sacīja.
- Paldiesiņ, ser, - misters Vellers atbildēja un, paklanījies cik vien labi mācēdams un uzvilcis savu vislabāko uzvalku, uzrāpās uz Erandelas1 karietes jumta un devās ceļā uz Dorkingu.
«Grenbijas Marķīzs» misis Velleres laikā bija labākās šķiras ceļmalas krodziņu īstens paraugs - pietiekoši liels, lai būtu ērts, un pietiekoši mazs, lai būtu omulīgs.
Ceļa otrā pusē pie augsta staba atradās liela izkārtne, kas attēloja kāda apoplektiska izskata džentlmeņa galvu un plecus sarkanos svārkos ar tumši ziliem atlokiem, un virs viņa trīsstūrainās cepures bija tās pašas zilās krāsas triepums, kam vajadzēja attēlot debesis. Virs visa tā atradās pāris karogu, bet zem viņa svārku pēdējās pogas - pāris lielgabalu; tas viss kopā bija slavenā Grenbijas marķīza izteiksmīgs un neapšaubāms portrets.
Bufetes istabas logā atradās izmeklēta ģerāniju kolekcija un spodri noslaucīti stipru dzērienu trauki. Uz atvērtajiem slēģiem bija dažāda satura zeltīti uzraksti, kas daiļrunīgi stāstīja par mīkstām gultām un labiem vīniem; un izmeklētā zemnieku un, zirgu puišu grupa, kas slaistījās pie staļļa durvīm un zirgu siles, jau iepriekš liecināja, ka iekšā pārdod sevišķa labuma alu un degvīnu. Sems Vellers, nokāpis no karietes, apstājās, lai ar piedzīvojuša ceļotāja aci aplūkotu visas šīs mazās pazīmes, kas liecināja par uzņēmuma zelšanu, un, to izdarījis, tūliņ gāja iekšā, ļoti apmierināts ar visu redzēto.
- Kas tad nu! - izsaucās spalga sievietes balss, tikko Sems pabāza galvu pa durvīm. - Kas jums vajadzīgs, jauno cilvēk?
Sems paskatījās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss. Tā nāca no brangi resnas omulīga izskata lēdijas, kas sēdēja bufetes istabā pie kamīna un uzpūta uguni, lai uzvārītu tējas katliņu. Viņa nebija viena, jo otrā pusē kamīnam krēslā ar augstu atzveltni taisns kā bulta; sēdēja kāds vīrs, ģērbies apdilušā melnā uzvalkā, ar gandrīz tikpat garu un stīvu muguru kā krēsla atzveltne. Sems viņam tūliņ pievērsa sevišķu uzmanību.