- Tātadiņās šovakar visa māja virtuvē rīkos rotaļas, mīļā, vai ne? - Sems jautāja Emmai.
- Jā, mister Veller, - Emma atbildēja, - mēs vienmēr ziemassvētku vakarā ejam rotaļās. Kungs nekādā ziņā no tā neatteiksies.
- Jūsu kungam, mīļā, ir varen glauni uzskati par izpriecāšanos, - teica misters Vellers. - Es vēl nav redzējs tik sapratīgu cilvēku kā viņš, šitik kārtīgu džentelmeni.
- Jā, tāds viņš ir, - teica resnais puika, piebiedrodamies sarunai. - Cik treknas cūkas viņš izaudzē!
Un resnais jauneklis pa pusei kanibāliski pameta ar aci misteram Velleram, domādams par ceptajām cūku kājiņām ar mērci.
- Ak jūs beigās ir pamodies? - Sems ieteicās.
Resnais puika pamāja ar galvu.
- Es jums kaut ko teiks, jaunā žņaudzējčūska, - iespaidīgi sacīja misters Vellers, - ja jūs negulēs drusku mazāk un nekustēsies drusku vairāk, tad, izaudzs par vīru, jūs piedzīvos tādas pašas nepatikšanas, kādas piedzīvoja vecais džentelmens ar bizīti.
- Ko tad ar viņu darīja? - resnais puika jautāja drebošā balsī.
- To es jums pastāstīs, - misters Vellers atbildēja. - Tas nu bij no tiem prāvākajiem izlaidumiem, kādi vien parādījšies... nudien resnulis, četrdesmit un piecus gadus pats savas kurpes nebij redzējs.
- Ak kungs! - Emma iesaucās.
- Jā, mana mīlā, nebij redzējs, - misters Vellers apliecināja, - un, ja jūs būtu nolikuši uz pusdienu galda šim priekšā paša kāju precīzu modeli, šis tās nebūtu pazins. Nu labi. Viņš vienādiņ iet uz savu kantori ar dikti smuku zelta pulksteņķēdi, kas karājas ārā vairāk nekā pēdu, un zelta pulkstens bikšu pulksteņkabatā maksāja... man bail teikt, cik daudz, bet tik, cik nu pulkstens vispār var maksāt... tāds liels, smags, apaļš fabrikāts - tikpat pamatīgs pulkstens, cik pamatīgs bij vīrs, un ar attiecīgi lielu ciparnīcu. «Labāk nenēsājiet šo pulksteni,» saka vecā džentelmeņa draugi, «jums to nozags,» viņi saka. «Ak nozags?» viņš saka. «Jā, nozags,» viņi saka. «Nu,» viņš saka, «es gribētu redzēt to zagli, kas varētu izvilkt šito pulksteni, jo, lai mani pērkons sasper, ja es pats to var izdarīt, tik cieši tas ir iespīlēts,» viņš saka, «un ikreiz, kad es grib zināt, cik pulkstens, man jāskatās maiznīcu logos,» viņš saka. Tad viņš tik sirsnīgi nosmejas, ka gandrīz vai pārplīst, un iet vien atkal ar savu pūderēto galvu un bizīti, un aizveļas pa Strendu, un ķēde karājas ārā vēl tālāk, un lielais, apaļais pulkstens tepat vai plēš pušu pelēkās kašmira bikses. Visā Londonā gan nebij tāda kabatzagļa, kas nebūtu paraustījis šito ķēdi, bet ķēde nekad nepārtrūka un pulkstens nekad ārā nenāca, tādēļ tiem drīz apnika vilkt pa ielu tādu smagu, vecu džentelmeni, bet viņš gāja mājās un tik smējās tā ka bizīte mētājās kā holandiešu pulksteņa pendels.
Beidzot kādu dienu vecais džentelmens vēlās pa ielu un ierauga, ka kāds kabatzaglis, ko viņš pazīst pēc izskata, nāk roku rokā ar mazu puiku, kam ļoti liela galva. «Nu būs joki,» saka vecais džentelmens pie sevis, «tie grib vēlreiz pamēģināt, bet nekas neiznāks!» Un viņš sāk no visas sirds smieties. Bet gluži negaidot mazais puika palaiž vaļā kabatzagļa roku un, galvu nodūris, metas taisni pret vecā džentelmeņa vēderu, tā ka šis uz brīdi aiz sāpēm saliecas divkāršus. «Slepkava!» sauc vecais džentelmens. «Viss kārtībā, ser,» teic kabatzaglis, čukstēdams viņam ausī.
Un, kad viņš atkal atliecas taisns, pulkstens un ķēde bij prom, un, kas vēl ļaunāk, no tā laika vecā džentelmeņa vēders vairs nebij kārtībā līdz pat viņa mūža pēdējai dienai.
Tādēļ uzmanās, jauno cilvēk, un parūpējas, ka jūs nekļūst pārāk resns.
Kad misters Vellers bija pabeidzis šo pamācošo stāstu, kas, kā likās, uz resno puiku atstāja lielu iespaidu, viņi visi trīs devās uz lielo virtuvi, kur šobrīd bija sapulcējusies visa saime saskaņā ar ziemassvētku vakara paradumu, ko vecā Vordla priekšteči bija ievērojuši kopš neatminamiem laikiem.
Šīs virtuves griestu vidū vecais Vordls nupat bija pašrocīgi pakāris lielu āmuļa zaru, un šis āmuļa zars tūliņ sacēla vispārēju un ļoti patīkamu burzmu un sajukumu, un tā vidū misters Pikviks tik galanti, ka tas būtu darījis godu pašas lēdijas Tolimgloveres pēctecim, paņēma veco lēdiju pie rokas, paveda zem mistiskā zara un noskūpstīja ar visu goddevību un pieklājību. Vecā lēdija pakļāvās šim praktiskās pieklājības aktam ar visu cieņu, kas pienācās tik svarīgam un nopietnam rituālam, bet jaunākās lēdijas, kas nebija tā piesātinātas ar māņticīgu ierašu godināšanu vai arī domāja, ka skūpsta vērtība ļoti pieaug, ja tā iegūšana prasa mazliet pūļu, spiedza un pretojās, un bēga kaktos, un draudēja, un protestēja, un darīja visu ko, tikai no virtuves ārā negāja, līdz daži no mazāk uzņēmīgajiem džentlmeņiem jau gribēja mest mieru, un tad visas tūliņ atzina, ka ilgāk pretoties nav nozīmes, un žēlīgi atļāva sevi noskūpstīt. Misters Vinkls noskūpstīja jauno lēdiju ar melnajām acīm, un misters Snodgrass noskūpstīja Emīliju, bet misters Vellers, daudz neievērodams noteikumu, ka jāatrodas zem āmuļa, noskūpstīja Emmu un pārējās kalpones turpat, kur katru noķēra. Kas attiecas uz nabaga radiniekiem, tad tie skūpstīja visas, pat visneglītākās jaunās lēdijas, kuras ārkārtīgi apjukušas, pašas to nemaz nezinādamas, paskrēja tieši zem āmuļa, tikko tas bija uzkārts. Vordls stāvēja ar muguru pie kamīna un ārkārtīgi apmierināts vēroja visu šo ainu, bet resnais puika izmantoja izdevību piesavināties savam vajadzībām un nekavējoties aprīt sevišķi garšīgu gaļas pīrāgu, kas bija rūpīgi noglabāts kādam citam.
Tad spiegšana aprima, sejas kvēloja, un matu sprogas bija izjukušas, bet misters Pikviks, noskūpstījis veco lēdiju, kā iepriekš minēts, stāvēja zem āmuļa ar visai priecīgu seju, skatīdamies uz visu, kas notika ap viņu, Šai brīdī jaunā lēdija ar melnajām acīm, mazliet sačukstējusies ar citām jaunajām lēdijām, piepeši metās uz priekšu un, aplikusi roku misteram Pikvikam ap kaklu, mīļi noskūpstīja viņu uz kreisā vaiga; un, pirms misters Pikviks skaidri aptvēra, kas, notiek, viņu aplenca viss bars un visas viņu nomutēja.
Bija patīkami redzēt šīs grupas centrā misteru Pikviku, ko brīžam vilka uz vienu pusi un tad uz otru un vispirms noskūpstīja uz zoda un tad uz deguna, un tad uz brillēm, un dzirdēt smieklu šaltis, kas skanēja no visām pusēm, bet vēl daudz patīkamāk bija redzēt, kā misters Pikviks, kam drīz pēc tam aizsēja acis ar zīda kabatas lakatiņu, atdūrās pret sienām un taustījās pa kaktiem, un izbaudīja visas vistiņu ķeršanas mistērijas, nododamies spēlei ar vislielāko sajūsmu, līdz, pēdīgi noķēra vienu no nabaga radiniekiem, un tad viņam pašam bija jābēg no ķērāja, ko viņš darīja tik veikli un izveicīgi, ka izraisīja visu skatītāju apbrīnu un aplausus. Nabaga radinieki ķēra tikai tos, kuriem, pēc viņu domām, tas bija patīkami, un, kad rotaļā iestājās atslābums, paši ļāvās noķerties. Kad vistiņas visiem bija apnikušas, sākās rozīņu zvejošana no aizdedzināta konjaka, un, kad pirksti bija pietiekoši apsvilināti un rozīņu vairs nebija, visi nosēdās pie milzīgas uguns, kurā liesmoja veseli bluķi, un ķērās pie pamatīgām vakariņām un varena siltalus4 trauka, kurš bija drusku mazāks par parastu veļas mazgātavas katlu un kurā šņāca un burbuļoja karsti āboli, tik patīkami acīm un ausīm, ka šim vilinājumam nebija iespējams pretoties.