Jautrība bija sasniegusi augstāko pakāpi, slidināšanās noritēja visstraujākajā tempā, smiekli skanēja pašā skaļumā, kad atskanēja spalgs brīkšķis. Visi metās uz krastu, lēdijas griezīgi spiedza, bet misters Tapmens iekliedzās. Liels ledus gabals bija pazudis, pāri tam burbuļoja ūdens, bet ūdenī peldēja mistera Pikvika cepure, cimdi un kabatas lakatiņš - tas bija viss, ko varēja redzēt no mistera Pikvika.
Visu sejās atspoguļojās izmisums un izbailes. Vīrieši nobālēja, sievietes ģība.
Misters Snodgrass un misters Vinkls satvēra viens otru pie rokas un neprātīgā satraukumā skatījās uz vietu, kur bija nogrimis viņu vadonis, bet misters Tapmens, gribēdams palīdzēt iespējami ātrāk un tai pašā laikā visiem, kas atrastos dzirdamības robežās, iespējami skaidrāk paziņot par notikušo katastrofu, skrēja cik ātri vien varēdams tieši pāri laukiem un kliedza visā spēkā:
- Ugunsgrēks!
Brīdī, kad vecais Vordls un Sems Vellers uzmanīgiem soļiem tuvojās āliņģim un misters Bendžemins Ellens steigšus apspriedās ar misteru Bobu Soijeru, vai visiem klātesošajiem nederētu nolaist asinis un tādā kārtā mazliet pavingrināties amatā, - tieši šai brīdī no ūdens iznira seja, galva un pleci un parādījās mistera Pikvika vaibsti un brilles.
- Turieties tikai vienu brīdi... tikai vienu brīdi! - misters Snodgrass bļāva.
- Jā, turieties, es jūs lūdzu... manis dēļ! - auroja misters Vinkls ļoti satricināts.
Šis lūgums bija diezgan nevajadzīgs, jo jādomā, ka misteram Pikvikam, ja arī viņam nepatiktos turēties kāda cita dēļ, droši vien ienāktu prātā, ka to varētu darīt pats sevis dēļ.
- Vai jūs varat aizsniegt dibenu, vecais draugs? - Vordls sauca.
- Jā, protams, - misters Pikviks atbildēja, slaucīdams ūdeni no galvas un sejas un cīnīdamies pēc elpas. - Es nokritu uz muguras. Sākumā nevarēju piecelties kājās.
Māli, kas klāja mistera Pikvika svārkus, ciktāl pēdējie bija redzami, apliecināja viņa liecības patiesīgumu, un, kad resnais puika pēkšņi atcerējās, ka ūdens šeit nekur nav dziļāks par piecām pēdām, un tādā kārtā vēl vairāk izkliedēja skatītāju izbailes, tika parādīti varonības brīnumi, lai izglābtu misteru Pikviku. Pēc lielas šļakstināšanas, brīkšķināšanas un ķepurošanās misteru Pikviku beidzot laimīgi izvilka no nepatīkamā stāvokļa, un viņš atkal stāvēja uz sauszemes.
- Ak vai, viņš saaukstēsies līdz nāvei, - Emīlija ieteicās.
- Mīļais večukiņš! - Arabella atsaucās. - Ļaujiet man aptīt jums šo šalli, mister Pikvik.
- Jā, tas ir labākais, ko jūs varat darīt, - Vordls teica, - un pēc tam skrieniet mājās, cik ātri kājas nes, un tūliņ liecieties gultā!
Acumirklī tika piedāvāts kāds ducis šaļļu. Izlasīja trīs četras biezākās, misteru Pikviku tajās ievīstīja, un viņš devās ceļā mistera Vellera pavadībā, rādīdams visai neparastu skatu: vecāks džentlmenis, pilnīgi slapjš un bez cepures, turklāt pie sāniem piesaistītām rokām, skriešus drāžas pa laukiem bez skaidri redzama mērķa ar ātrumu, kas līdzinās krietnām sešām angļu jūdzēm stundā.
Bet šādā ārkārtējā gadījumā misters Pikviks par izskatu nebēdāja un, Sema Vellera skubināts, skrēja, cik ātri jaudāja, kamēr sasniedza Menora fermas durvis. Misters Tapmens bija ieradies tur pirms minūtēm piecām un pārbiedējis veco lēdiju līdz sirdsklauvei, iedvesdams viņai negrozāmu pārliecību, ka aizdedzies virtuves skurstenis, - šī nelaime vienmēr visspilgtākajās krāsās tēlojās vecās lēdijas gara acīm, kad viņas tuvumā kāds izrādīja jel mazāko uztraukumu.
Misters Pikviks nerimās ne mirkli, līdz nebija ērti iekārtojies gultā. Sems Vellers iekūra istabā gaišu uguni un atnesa viņam pusdienas. Vēlāk uznesa punša trauku un sarīkoja lielas dzīres par godu mistera Pikvika izglābšanai. Vecais Vordls negribēja ne dzirdēt par to, ka viņš celtos augšā, tāpēc gultu pārvērta par priekšsēdētāja krēslu, un misters Pikviks prezidēja. Punšu atnesa vēl otru un trešo reizi, un, kad misters Pikviks otrā rītā pamodās, no reimatisma nebija ne zīmēs. Kā misters Bobs Soijers ļoti pareizi izsacījās, tas pierāda, ka tādos gadījumos nekas nav labāks par karstu punšu, un, ja arī karsts punšs kādreiz nav līdzējis, tad tikai tādēļ, ka pacients izdarījis rupju kļūdu un iedzēris to par maz.
Otrā rītā jautrā sabiedrība šķīrās. Skolas dienās izklīst pa mājām ir ļoti patīkami, bet vēlākā dzīvē šī gaita ir diezgan sāpīga. Nāve, patmīlība un likteņa pārmaiņas katru dienu šķir daudz laimīgu draugu pulciņu un izkaisa tos tālumā, un zēni un meitenes vairs nekad neatgriežas. Mēs negribam teikt, ka tieši tā bija arī šai gadījumā; viss, ko gribam pavēstīt lasītājam, ir tas, ka viesi devās katrs uz savām mājām; ka misters Pikviks un viņa draugi atkal ieņēma vietas uz Magltonas karietes jumta un ka Arabella Ellena devās uz savu ceļa mērķi, lai nu kur tas bija, - uzdrīkstamies sacīt, ka misters Vinkls to zināja, bet atzīstamies, ka mēs to nezinām, - sava brāļa Bendžemina un viņa vistuvākā un vissirsnīgākā drauga mistera Boba Soijera uzraudzībā un apsardzībā.
Tomēr pirms šķiršanās minētais džentlmenis un misters Bendžemins Ellens ar diezgan noslēpumainu izteiksmi pavilka misteru Pikviku sāņus, un misters Bobs Soijers, iegrūzdams rādītāja pirkstu starp divām mistera Pikvika ribām un tādā kārtā vienlaikus parādīdams gan savu iedzimto jautro garu, gan savas cilvēka ķermeņa anatomijas zināšanas, jautāja:
- Paklau, veco zēn, kur jūs esat iemitinājies?
Misters Pikviks atbildēja, ka patlaban dzīvojot pie «Džordža un Vanaga».
- Es gribētu, ka jūs ierastos pie manis ciemos, - Bobs Soijers teica.
- Nekas man nesagādātu lielāku prieku, - misters Pikviks atbildēja.
- Te ir mana adrese, - misters Bobs Soijers teica, izvilkdams vizītkarti, - Lentstrītā, Boro. Tas ir tuvu Gaijam1 un man, zināt, ļoti izdevīgi. Mazu gabaliņu aiz svētā Džordža baznīcas nogriezieties no Haistrītas pa labo roku.
- Es atradīšu gan, - misters Pikviks atsacīja.
- Ierodieties pēcnākamu ceturtdienu un paņemiet līdzi pārējos puišus, - misters Bobs Soijers teica, - pie manis tad būs daži mediķi, Misters Pikviks apgalvoja, ka viņam būšot liels prieks satikties ar mediķiem, un, kad misters Bobs Soijers bija paziņojis, ka, pēc viņa domām, būšot ļoti omulīgi un ka viens no viesiem būšot viņa draugs Bens, viņi sadevās rokām un šķīrās.
Mēs jūtam, ka šai vietā mums var jautāt, vai pa šīs īsās sarunas laiku misters Vinkls nesačukstējās ar Arabellu Ellenu, un, ja tā bija, ko tad viņš teica. Un tālāk - vai misters Snodgrass slepus nesarunājās ar Emīliju Vordlu, un, ja tā bija, ko tad viņš teica. Uz to mēs atbildam, ka, lai nu ko viņi būtu teikuši šīm lēdijām, misteram Pikvikam vai misteram Tapmenam viņi divdesmit astoņas jūdzes neteica ne vārda, bet ļoti bieži nopūtās, atteicās no alus un degvīna un izskatījās sadrūmuši. Ja mūsu uzmanīgās lasītājas no šiem faktiem var kaut ko secināt, mēs viņas lūdzam katrā ziņā to darīt.