1 - Tas ir tuvu Gaijam. - Tā dēvēja Londonas slimnīcu, ko XVIII gadsimta sākumā dibinājis tirgonis Tomass Gaijs.
XXXI NODAĻA
Dažādos Tempļa kaktos un nostūros ir izkaisītas dažādas tumšas un netīras telpas, kur tiesu brīvdienu laikā visu rīta cēlienu, bet sesiju laikā arī līdz pat vakaram redz gandrīz nepārtrauktā rindā pastāvīgi steidzamies iekšā un ārā advokātu klerkus ar papīru vīstokļiem. padusēs un kabatās. Ir dažādas advokātu klerku pakāpes. Ir klerks māceklis, kas, samaksājis mācību naudu, dienās cer kļūt atornejs; viņam i r rēķins pie drēbnieka, viņu ielūdz viesībās, viņš saietas ar kādu ģimeni Gauerstrītā un kādu citu Tevistokskvērā, garajās brīvdienās viņš vienmēr izbrauc no pilsētas apmeklēt tēvu, kam pieder neskaitāms daudzums dzīvu zirgu; īsi sakot, tas ir īsts klerku aristokrāts. Ir klerks, kuram maksā algu, - viņš dzīvo vai nu turpat kantorī, vai ārpus tā, kā kuro reizi gadās, - kurš lielāko daļu no saviem trīsdesmit šiliņiem, ko saņem nedēļā, veltī savām personiskajām izpriecām un garderobei, kurš vismaz trīs reizes nedēļā iet par puscenu Edelfijas teātrī1, pēc tam majestātiski izklaidējas sidra pagrabiņos un ir nejēdzīga karikatūra modei, kas beigusies pirms pusgada. Ir klerks pārrakstītājs, pusmūža gados, ar lielu ģimeni, vienmēr noplīsis un bieži piedzēries. Un ir kantora puikas, kas pirmo reizi uzvilkuši virssvārkus. Viņi izjūt pienācīgu nicināšanu pret zēniem, kas apmeklē dienas skolu; vakaros, mājās ejot, viņi samet naudu desām un porterim un domā, ka neesot nekā labāka par «dzīvi». Ir vēl citi šīs dzimtas paveidi, pārāk daudzi, lai tos varētu uzskaitīt, bet, lai cik daudz to arī būtu, zināmajās dienesta stundās tos visus var redzēt steidzamies iekšā un ārā iepriekš minētajās vietās.
Šie nomaļie stūrīši ir advokātu kantori, kur izsniedz tiesu pavēles, apstiprina spriedumus, ievada sūdzības un laiž darbā daudz citu viltīgu izdomājumu viņa majestātes uzticamo pavalstnieku mocīšanai un spīdzināšanai un likuma kalpu labklājības veicināšanai. Pa lielākajai daļai tās ir piesmakušas telpas a r zemiem griestiem, kurās neskaitāmi pergamenta vīstokļi, pelēdami tur jau simtu gadu, izplata patīkamu smaržu, kam dienu piejaucas sausa trūdu dvaka, bet nakti dažādi izgarojumi, kas ceļas no mitriem mēteļiem, slapjiem lietussargiem un vissliktākajām tauku svecēm.
Kādas desmit dienas vai divas nedēļas pēc mistera Pikvika un viņa draugu atgriešanās Londonā ap pusastoņiem vakarā vienā no šiem kantoriem iesteidzās kāds cilvēks brūnos svārkos a r misiņa pogām. Viņa garie mati bija rūpīgi uzgriezti augšup, līdz pat nonēsātās cepures apmalei, un notraipītās drapa bikses bija tik cieši uzvilktas uz Blīhera zābakiem, ka ceļi katru brīdi draudēja izlauzties no savas paslēptuves. Viņš izvilka no svārku kabatas garu un šauru pergamenta strēmeli, uz kuras dežurējošais darbinieks uzspieda nesalasāmu, melnu zīmogu. Tad viņš izvilka četras līdzīgu izmēru papīra strēmeles, no kurām katra bija šīs pergamenta strēmeles iespiesta kopija a r tukšu vietu, kur ierakstīt vārdu. Tukšās vietas aizpildījis, viņš iebāza visus piecus dokumentus kabatā un aizsteidzās.
Vīrs brūnajos svārkos ar kabalistiskajiem dokumentiem kabatās nebija neviens cits kā mūsu vecais paziņa misters Džeksons no Dodsona un Foga kantora Kornhilas Frīmenskortā. Viņš tomēr neatgriezās kantorī, no kura bija nācis, bet devās tieši uz Sankortu un, iegājis viesnīcā «Džordžs un Vanags», vēlējās zināt, vai tāds misters Pikviks esot mājās.
- Pasauciet mistera Pikvika sulaini, Tom! - teica «Džordža un Vanaga» bufetniece.
- Nepūlieties, - misters Džeksons atsaucās, - esmu ieradies darīšanās. Ja jūs man parādītu mistera Pikvika istabu, es uzietu augšā pats.
- Kāds jūsu vārds, ser? - apkalpotājs vaicāja.
- Džeksons, - klerks atbildēja.
Apkalpotājs devās augšā, lai pieteiktu misteru Džeksonu, bet misters Džeksons viņam šīs pūles aiztaupīja, sekodams cieši uz pēdām un ieiedams istabā, pirms viņš paspēja izteikt kaut balsienu.
Misters Pikviks todien bija ielūdzis savus trīs draugus pusdienās. Visi bija sasēdušies ap kamīnu un dzēra vīnu, kad minētajā veidā ieradās misters Džeksons.
- Kā klājas, ser? - misters Džeksons noteica, pamādams misteram Pikvikam ar galvu.
Šis džentlmenis paklanījās un izskatījās mazliet pārsteigts, jo mistera Džeksona seja viņa atmiņā nebija saglabājusies.
- Es esmu ieradies no Dodsona un Foga, - misters Džeksons paskaidrodams teica.
Šos vārdus dzirdot, misters Pikviks uztraucās.
- Ejiet pie mana advokāta, ser, - mistera Perkera Greizinnā! - viņš teica. -
Apkalpotāj, pavadiet šo džentlmeni ārā!
- Lūdzu piedošanu, mister Pikvik! - Džeksons sacīja, mierīgi nolikdams savu cepuri uz grīdas un izvilkdams no kabatas pergamenta strēmeli, - bet tādos gadījumos klerka vai aģenta pakalpojumi, jūs saprotat, mister Pikvik... piesardzība vienmēr vietā, ser, visam jānotiek pēc likuma, vai ne?
Misters Džeksons uzmeta acis pergamentam un, atspiezdamies ar rokām uz galda un paskatīdamies apkārt ar patīkamu un pievilcīgu smaidu, teica:
- Paklausieties, netērēsim vārdus par tādiem sīkumiem. Kurš no jums, džentlmeņi, ir Snodgrass?
Šī jautājuma misters Snodgrass tik nepārprotami un acīm redzami satrūkās, ka citas atbildes vairs nevajadzēja.
- Ahā, tā jau es domāju! - misters Džeksons noteica vēl laipnāk. - Man jūs, ser, mazliet jāapgrūtina.
- Mani! - misters Snodgrass iesaucās.
- Tas ir tikai uzaicinājums ierasties Bārdlas un Pikvika lietā kā sūdzētājas lieciniekam, - Džeksons atbildēja, izmeklēdams vienu no papīra strēmelēm un izvilkdams no vestes kabatas šiliņu. - To iztiesās sesijas sākumā, kā mēs sagaidām, - četrpadsmitajā februāri. Mēs to esam atzinuši par lietu, kas jāiztiesā speciālai žūrijai2, un tā ir pēc saraksta desmitā. Šī ir jūsējā, mister Snodgras.
To teikdams, Džeksons parādīja misteram Snodgrasam pergamentu u n ielika viņa rokā papīru un šiliņu.
Misters Tapmens bija klusā izbrīnā vērojis notiekošo, kad Džeksons, strauji pret viņu pagriezies, teica:
- Man šķiet, es nekļūdos, sacīdams, ka jūsu vārds ir Tapmens, vai ne?
Misters Tapmens paskatījās uz misteru Pikviku, bet, neieraudzīdams šī džentlmeņa plaši atvērtajās acīs pamudinājumu noliegt savu vārdu, teica:
- Jā, ser, mans vārds ir Tapmens.
- Un tas otrais džentlmenis, man šķiet, ir misters Vinkls, - Džeksons turpināja.
Misters Vinkls stomīdamies deva apstiprinošu atbildi, un abi džentlmeņi tūliņ saņēma no izveicīgā mistera Džeksona pa papīra strēmelei un šiliņam.
- Nu, - Džeksons teica, - es bīstos, ka jūs mani uzskatīsit par diezgan uzbāzīgu, bet, ja tas jums nesagādā pārāk lielas neērtības, man vajadzīgs vēl viens. Man, mister Pikvik, šeit nu ir pierakstīts Semjuela Vellera vārds.
- Apkalpotāj, atsūtiet manu sulaini! - misters Pikviks sacīja.
Apkalpotājs, stipri izbrīnījies, izgāja, un misters Pikviks norādīja Džeksonam uz krēslu.
Sekoja nepatīkama pauze, ko beidzot pārtrauca nevainīgais apsūdzētais.
- Man liekas, ser, - uzsāka misters Pikviks, kas runādams arvien vairāk sadusmojās, - man liekas, ser, ka jūsu darba devēju nodoms ir apvainot mani uz manu paša draugu liecību pamata.