- Satikt seržantu Snabinu! Cienījamo ser! - Perkers iesaucās ārkārtīgi pārsteigts. - Nē, nē, cienījamo ser, tas nav iespējams. Satikt seržantu Snabinu! Lai dievs jūs pasargā, cienījamo ser! Vēl nekad nav dzirdēts, ka viņš kādu pieņemtu, ja par to nav iepriekš samaksāts un pieņemšanai noteikts laiks. To nevar izdarīt, cienījamo ser, to nevar izdarīt.
Misters Pikviks tomēr bija ieņēmis galvā, ka to ne tikai var izdarīt, bet ka tas arī jāizdara, un sekas bija tādas, ka desmit minūtes pēc tam, kad viņam bija apgalvots, ka šī lieta nav iespējama, viņš sava advokāta pavadībā iegāja pašā dižā seržanta Snabina kantora priekšistabā.
Tā bija diezgan liela telpa bez grīdsegas. Pie kamīna atradās liels rakstāmgalds, kura vilnas drēbe jau sen bija zaudējusi visas tiesības saukties par zaļu un pamazām kļuvusi pelēka no putekļiem un vecuma, izņemot vietas, kur tās dabisko krāsu bez pēdām bija iznīcinājuši tintes traipi. Uz galda atradās daudz mazu, ar sarkanu lentīti5 pārsietu papīra paciņu, un aiz tā sēdēja kāds vecāks klerks, kura gludenais izskats un smagā zelta pulksteņķēde iespaidīgi liecināja par seržanta Snabina plašo un ienesīgo praksi.
- Vai seržants ir savā istabā, mister Mellerd? - Perkers jautāja, izmeklēti pieklājīgi piedāvādams savu tabakas dozi.
- Jā, ir gan, - skanēja atbilde. - bet viņš ir ļoti aizņemts. Paskatieties, par visām šīm lietām vēl nav dots slēdziens, un par visām jau ir samaksāts.
To pasacījis, klerks pasmaidīja un iešņauca tabaku ar tādu aizrautību, kurā, likās, apvienojās kāre pēc šņaucamās tabakas un tieksme pēc honorāriem.
- Tā, lūk, ir prakse, - Perkers sacīja.
- Jā, - advokāta klerks atsaucās, izvilkdams pats savu tabakas dozi un to ļoti laipni piedāvādams. - Un vislabākais ir tas, ka neviens cilvēks, izņemot mani, nevar izlasīt seržanta rokrakstu. Tāpēc viņi ir spiesti gaidīt slēdzienus, ko viņš jau devis, kamēr es tos pārrakstu. Ha, ha, ha!
- Mēs gan zinām, kas no tā nopelna, ja neskaita seržantu, un kas izspiež no klientiem vēl mazāk šo to - e? - Perkers teica. - Ha, ha, ha!
Arī seržanta klerks atkal pasmējās - ne skaļus un skanīgus smieklus, bet klusi, iekšēji nogrudzinādams, ko misteram Pikvikam nepavisam nepatika dzirdēt. Ja kāds cilvēks iekšēji asiņo, tas ir bīstami viņam pašam, bet, ja viņš iekšēji smejas, tas nesola nekā laba citiem cilvēkiem.
- Vai jūs neesat sastādījuši sarakstiņu par honorāriem, ko es jums esmu parādā? - Perkers apvaicājās.
- Nē, neesmu, - klerks atbildēja.
- Es gribētu jūs lūgt to izdarīt, - Perkers turpināja. - Iedodiet man to, un es jums atsūtīšu čeku. Bet laikam jūs gan esat pārāk aizņemti ar skaidras naudas saņemšanu, lai domātu par parādniekiem, ko? Ha, ha, ha!
Šis joks, šķiet, klerkam lieliski glaimoja, un viņš atkal klusi pie sevis nosmējās.
- Bet, mister Mellerd, mans dārgais draugs, - teica Perkers, pēkšņi atkal kļūdams nopietns un ievilkdams lielā vīra lielo vīru aiz svārku atloka kādā kaktā, - jums, jāpierunā seržants, lai viņš pieņem mani un šo manu klientu.
- Ko jūs, ko jūs! - klerks attrauca. - Ko vēl neizdomāsit! Satikties ar seržantu!
Klausieties, tas taču ir absurds.
Neskatoties uz to, ka šis priekšlikums bija absurds, klerks tomēr laipni atļāva, ka viņu aizvelk tik tālu, lai misters Pikviks nevarētu noklausīties, un pēc īsas sačukstēšanās klusi izgāja mazā, tumšā gaitenītī, nozuzdams jurisprudences spīdekļa vissvētākajā vietā. Drīz viņš no turienes atgriezās uz pirkstgaliem un paziņoja misteram Perkeram un misteram Pikvikam, ka seržants ļāvies pierunāties un, neskatoties uz vispāratzītajiem noteikumiem un parašām, pieņems viņus nekavējoties.
Misters seržants Snabins bija apmēram četrdesmit piecus vai - kā parasti raksta romānos -- varbūt arī piecdesmit gadus vecs vīrs ar iekritušiem vaigiem un dzeltenīgu seju. Viņam bija tās nespodrās, izdzisušās acis, kādas tik bieži ir cilvēkiem, kas daudzus gadus nodevušies nogurdinošām un grūtām studijām, un pietika tās uzskatīt, lai svešinieks, nemaz neņemot vērā lorneti, kas platā, melnā lentā karājās viņam kaklā, saprastu, ka viņš bija ļoti tuvredzīgs. Mati viņam bija reti un plāni, pa daļai tādēļ, ka viņš nekad nebija ziedojis daudz laika to kopšanai, un pa daļai tādēļ, ka viņš divdesmit piecus gadus bija valkājis advokāta parūku, kas karājās turpat blakus uz statīva. Pūdera paliekas uz svārku apkakles un slikti izmazgātais un vēl sliktāk apsietais baltais kaklauts rādīja, ka viņam nav atlicis laika pēc tiesas sēdes pārmainīt uzvalku, taču pārējo apģērba piederumu nevīžīgais izskats liecināja, ka viņa āriene nebūtu kļuvusi labāka arī tad, ja viņam laiks būtu bijis. Uz galda bija izmētātas juridiskas grāmatas, papīru kaudzes un atvērtas vēstules, kuras, acīm redzot, neviens nebija mēģinājis sakārtot. Visa istabas iekārta bija veca un izļodzījusies, grāmatu skapja durvis tikko turējās virās, no grīdsegas pie katra soļa mazos mākonīšos pacēlās putekļi; aizkari bija nodzeltējuši aiz vecuma un netīrības, un viss šai istabā skaidri un nepārprotami liecināja, ka seržants Snabins ir pārāk aizņemts ar savām amata darīšanām, lai daudz rūpētos par savām personīgajām ērtībām.
Seržants patlaban rakstīja, kad ienāca viņa klienti. Viņš izklaidīgi paklanījās, kad advokāts stādīja priekšā misteru Pikviku, lūdza tos apsēsties, rūpīgi ielika spalvu tintnīcā, pašūpoja savu kreiso kāju un gaidīja, lai viņu uzrunā.
- Misters Pikviks ir apsūdzētais Bārdlas un Pikvika lietā, seržant Snabin, - teica Perkers.
- Vai es tajā uzstājos? - seržants vaicāja.
- Ja, ser, - Perkers atbildēja.
Seržants pamāja ar galvu un gaidīja turpmāko. - Misters Pikviks ļoti gribēja jūs satikt, seržant Snabin, - Perkers turpināja, - lai, pirms jūs ar šo lietu sākat darboties, paziņotu jums: viņš noliedz, ka sūdzībai pret viņu būtu jel kāds pamats vai iemesls, un viņš vispār neierastos tiesā, ja nevarētu to darīt ar tīrām rokam un ja pēc vislabākās sirdsapziņas nebūtu pārliecināts, ka viņam ir tiesības noraidīt sūdzētājas prasību. Man šķiet, ka es pareizi apgaismoju jūsu viedokli, cienījamo ser, vai ne? - mazais vīriņš sacīja, pievērsdamies misteram Pikvikam.
- Pilnīgi pareizi, - šis džentlmenis apliecināja.
Seržants Snabins atvāza savu lorneti, pacēla to pie acīm, tad, misteru Pikviku dažas sekundes ļoti ziņkārīgi uzlūkojis, pievērsās misteram Perkeram un, viegli smaidīdams, teica:
- Vai mistera Pikvika izredzes ir drošas?
Advokāts paraustīja plecus.
- Vai jūs gribat izsaukt lieciniekus?
- Nē.
Smaids seržanta sejā iezīmējas skaidrāk, viņš vēl sparīgāk pašūpoja kāju un, atgāzdamies atzveltnes krēslā, mazticīgi ieklepojās.
Šie mājieni, kas ļāva noprast seržanta domas par lietas izredzēm, bija gan neuzkrītoši, tomēr misters Pikviks tos pamanīja. Viņš ciešāk nostiprināja uz deguna brilles, caur kurām bija uzmanīgi novērojis seržanta jūtu izpausmes, kādas tas bija atļāvies izrādīt, un ļoti sparīgi, pilnīgi neievērodams visus mistera Perkera brīdinošos mājienus un saraukto pieri, teica:
- Mana vēlēšanās tāda iemesla dēļ apmeklēt jūs, ser, bez šaubām, liksies ļoti neparasta džentlmenim, kas šādās lietās pieredzējis tik daudz kā jūs.
Seržants mēģināja nopietni skatīties ugunī, bet viņa sejā atkal atgriezās smaids.
- Jūsu profesijas džentlmeņi, ser, - misters Pikviks turpināja, - redz cilvēku dabas sliktāko pusi, jo visi viņu strīdi, visi niknie novēlējumi un viss ļaunums atklājas jūsu priekšā. No saviem piedzīvojumiem ar zvērinātajiem (es nedomāju nosodīt ne jūs, ne viņus) jūs zināt, cik daudz kas atkarīgs no efekta; un jums ir tieksme pierakstīt citiem vēlēšanos negodīgos un egoistiskos nolūkos lietot tos pašus ieročus, ar kuru īpašībām un vērtību jūs tik labi esat iepazinušies, paši tos pastāvīgi lietodami visgodīgākajos un cienījamākajos nolūkos un ar slavējamu vēlēšanos darīt visu iespējamo jūsu klientu labā. Es tiešām domāju - šim apstāklim jāpateicas par vulgāro, bet ļoti izplatīto uzskatu, ka jūsu profesijas cilvēki visi kā viens esot aizdomīgi, neuzticīgi un pārāk piesardzīgi. Pilnīgi apzinādamies, ser, cik neizdevīgi man pašreizējos apstākļos jums ko tādu sacīt, es tomēr esmu šeit ieradies tādēļ, ka gribu, lai jūs skaidri saprastu to, ko jau mans draugs misters Perkers teica: es esmu nevainīgs vārda laušanā, par ko mani apsūdz, un, lai gan es ļoti labi apzinos, ser, cik nenovērtējama būtu jūsu palīdzība, man tomēr jāpiebilst, ka, ja jūs man neticat, es labāk iztieku bez jūsu talanta atbalsta nekā to izmantoju.