Tajā pievakarē, uz kuru misters Bobs Soijers bija ielūdzis misteru Pikviku, viņš pats pušķoja ar savu personu vienu kamīna pusi, bet misters Bens Ellens - otru. Likās, ka viss ir sagatavots viesu saņemšanai. Lietussargi, kas mēdza stāvēt gaitenī, bija sakrauti kaktiņā aiz dibenistabas durvīm; saimnieces kalpones cepure un šalle bija noņemtas no margām; uz paklāja pie ielas durvīm neatradās vairāk kā divi pāri koka pazoļu, un kāpņu telpas logā priecīgi dega virtuves svece ar ļoti garu degli. Misters Bobs Soijers pats bija iegādājies stipros dzērienus kādā Haistrītas vīna pagrabā un pavadījis nesēju līdz mājām, lai neatgadītos, ka tos nogādā neīstā vietā. Guļamistabā sarkanā bļodā jau bija sagatavots punšs; no viesistabas jau bija paņemts mazs galdiņš ar zaļu tūka pārvalku, uz kura spēlēt kārtis, un visas dzīvoklī esošās glāzes kopā ar tām, kas šim gadījumam bija aizlienētas no restorāna, bija sakārtotas uz paplātes kāpņu laukumiņā aiz durvīm.
Lai gan viss bija sagatavots ļoti apmierinošā kārtā, mistera Boba Soijera seju, kad viņš sēdēja pie kamīna, klāja tumšs mākonis. Arī mistera Bena Ellena sejā, kas bija pievērsta kamīna oglēm, atspoguļojās līdzīga izteiksme, un viņa balss skanēja melanholiski, kad viņš pēc ilgas klusēšanas teica:
- Jā, tā nu ir nelaime, ka viņai tieši tādā reizē ienācis prātā sapūsties. Viņa būtu varējusi pagaidīt vismaz līdz rītam.
- Tā ir tīrā ļaunprātība, tīrā ļaunprātība, - sparīgi atbildēja misters Bobs Soijers, - viņa saka: ja jau es spējot sarīkot viesības, tad man vajagot būt pa spēkam samaksāt arī viņas sasodīto «mazo rēķiniņu».
- Cik tad tur ir notecējis? - misters Bens Ellens jautāja.
Starp citu runājot - rēķins ir tā visneparastākā lokomotīve, kādu vien cilvēka prāts izgudrojis. Tas turpinās savu gaitu pat visgarāko cilvēka mūžu un nekad neapstāsies pats no sevis.
- Tikai par ceturksni un vēl kādu mēnesīti, - misters Bobs Soijers atbildēja.
Bens Ellens bezcerīgi noklepojās un pavērsa meklējošu skatienu pret pavarda diviem augšējiem stieņiem.
- Tā būtu nolādēti nepatīkama lieta, ja viņai ienāktu prātā sākt ārdīties, kad tie puiši būs sanākuši, vai ne? - pēdīgi sacīja misters Bens Ellens.
- Šausmīgi, - Bobs Soijers atbildēja, - šausmīgi.
Pie istabas durvīm atskanēja klusa klauvēšana. Misters Bobs Soijers izteiksmīgi paskatījās, uz savu draugu un lūdza klauvētāju nākt iekšā. Pa durvīm pabāza galvu netīra, nolaidīgi ģērbusies meitene melnās kokvilnas zeķēs, kuru varēja noturēt par ārkārtīgi veca un ļoti trūcīgos apstākļos dzīvojoša ielu slaucītāja novārtā pamesto meitu, un teica:
- Lūdzu, mister Soijer, misis Redla vēlas ar jums runāt.
Pirms misters Bobs Soijers paspēja kaut ko atbildēt, meitene ar pēkšņu rāvienu pazuda, it kā no mugurpuses kāds viņai būtu spēcīgi iebelzis. Tūliņ pēc šīs noslēpumainās pazušanas pie durvīm atkal atskanēja klauvēšana - asa un uzsvērta, kas, likās, sacīja: «Šeit esmu es, un es eju iekšā.»
Misters Bobs Soijers paskatījās uz draugu ar izbaiļu pilnu skatienu un vēlreiz iesaucās:
- Iekšā!
Šis uzaicinājums nepavisam nebija vajadzīgs, jo, pirms misters Bobs Soijers bija šo vārdu izteicis, istabā iegāzās maza, nikna sievele, trīcēdama aiz uztraukuma un bāla aiz dusmām.
- Nu, mister Soijer, - mazā, niknā sievele teica un mēģināja izskatīties ļoti mierīga.
- Ja jūs būtu tik laipns un nokārtotu manu mazo rēķiniņu, es jums būtu pateicīga, tāpēc, ka šodien man pašai jāmaksā īre un mans saimnieks pašlaik apakšā gaida.
To sacīdama, mazā sievele berzēja rokas un ar nekustīgu skatienu vērās pāri mistera Boba Soijera galvai sienā.
- Man, misis Redla, ļoti žēl, ka sagādāju jums neērtības, - godbijīgi sacīja Bobs Soijers, - bet...
- O, tās nav nekādas neērtības, - mazā sievele atbildēja, spalgi iesmiedamās. - Līdz šai dienai man tās naudas sevišķi nevajadzēja, un, tā kā tā bija domāta ko samaksāt manam saimniekam, tā tikpat labi varēja stāvēt pie jums kā pie manis. Jūs, mister Soijer, apsolījāt man šodien samaksāt, un visi džentlmeņi, ser, kas še jebkad dzīvojuši, ir savu vārdu turējuši, un tā, protams, dara katrs, kas sevi sauc par džentlmeni.
Un misis Redla kratīja galvu, kodīja lūpas, berzēja rokas vēl stiprāk un skatījās uz sienu vēl ciešāk. Kā misters Bobs Soijers vēlāk austrumu alegoriju stilā izteicās kādā piemērotā gadījumā, bija skaidri redzams, ka viņa «paceļ tvaiku».
- Man ļoti žēl, misis Redla, - Bobs Soijers teica cik vien spēdams pazemīgi, - bet lieta tāda, ka šodien man Sitijā iznāca vilšanās.
Šī Sitija ir ļoti savāda vieta. Mēs pazīstam apbrīnojami daudz tādu cilvēku, kam šai vietā vienmēr iznāk vilties.
- Nu labi, mister Soijer, - misis Redla atbildēja, stingri nostādamās uz purpursarkana puķukāposta Kiderminsteras paklājā1, - bet kas man tur par daļu, ser?
- Es... es... nešaubos, misis Redla, - Bobs Soijers turpināja, izvairīdamies atbildēt uz pēdējo jautājumu, - ka līdz nākošās nedēļas vidum mēs savus rēķinus varēsim pilnīgi nolīdzināt un uz priekšu ievērot labāku kārtību.
Tas bija viss, ko misis Redlai vajadzēja. Viņa bija ielauzusies nelaimīgā Boba Soijera dzīvoklī ar tik dedzīgu vēlēšanos sarīkot traci, ka par samaksu viņa laikam gan nebūtu priecājusies, bet drīzāk izjutusi vilšanos. Uz šāda veida mazu izklaidēšanos viņa bija lieliski sagatavota, jo nupat kā bija virtuvē izmainījusi dažus pieklājības apliecinājumus ar misteru Redlu.
- Vai jūs, mister Soijer, domājat, - misis Redla teica, paceldama balsi tā, lai varētu dzirdēt arī kaimiņi, - vai jūs domājat, ka es arī uz priekšu atļaušu savu dzīvokli aizņemt tādam zellim, kas nedomā maksāt īri, ne arī atdot pat to naudu, kas samaksāta par svaigo sviestu un graudu cukuru viņa brokastīm, un pat ne par pienu, ko priekš viņa noliek pie ielas durvīm? Vai jūs domājat, ka sievietei, kas grūti strādā un kas mīl darbu, un kas ir nodzīvojusi šai ielā divdesmit gadus (desmit gadus viņpus ielas un deviņus gadus un deviņus mēnešus šai pašā mājā), nav nekā cita ko darīt kā nostrādāties līdz nāvei sliņķu bandas dēļ, kas vienmēr smēķē un dzer, un blandās apkārt, kad viņiem vajadzētu būt priecīgiem par iespēju pielikt kaut kur rokas un nopelnīt naudu, ar ko samaksāt savus rēķinus? Vai jūs...
- Mīļā sirds, - mierinādams iejaucās misters Bendžemins Ellens.
- Esiet tik labs, ser, un paturiet savas piezīmes pie sevis, es jūs lūdzu, - teica misis Redla, piepeši apturēdama savas valodas ātro tecējumu un uzsvērti lēni un svinīgi uzrunādama trešo. - Es, ser, neesmu pārliecināta par to, ka jums būtu jebkādas tiesības mani uzrunāt. Man liekas, ser, ka šo dzīvokli es neesmu jums izīrējusi.