- Soijer! - skaļā balsī teica skorbutiskais jauneklis.
- Nu, Nodij, - misters Bobs Soijers atbildēja.
- Man ļoti negribētos, Soijer, - misters Nodijs turpināja, - sacelt nepatikšanas pie kāda drauga galda un vismazāk pie jūsu galda, Soijer, ļoti negribētos, bet man jāizmanto šis gadījums un jāpaziņo misteram Ganteram, ka viņš nav džentlmenis.
- Un man ļoti negribētos, Soijer, sacelt nekārtības ielā, kurā jūs dzīvojat, - teica misters Ganters, - bet es bīstos, ka man vajadzēs satraukt kaimiņus, izmetot pa logu to personu, kas nupat runāja.
- Ko jūs ar to gribējāt teikt, ser? - jautāja misters Nodijs.
- To, ko pateicu, ser, - atbildēja misters Ganters.
- Es, ser, gribētu redzēt, kā jūs to izdarīsit, - teica misters Nodijs.
- Pēc pusminūtes jūs to jutīsit, ser, - atbildēja misters Ganters.
- Es prasu, ser, lai jūs pasniegtu man savu karti, - teica misters Nodijs.
- Es nekā tamlīdzīga nedarīšu, ser, - atbildēja misters Ganters.
- Kāpēc ne, ser? - jautāja misters Nodijs.
- Tāpēc, ka jūs to piesliesit uz kamīna dzegas, ser, un ar to ierosināsit saviem viesiem maldīgu pārliecību, ka pie jums viesos bijis džentlmenis, - atbildēja misters Ganters.
- Rīt pie jums, ser, ieradīsies kāds no maniem draugiem, - teica misters Nodijs.
- Ser, es jums ļoti pateicos par brīdinājumu un atstāšu kalponei speciālu norādījumu ieslēgt karotes, - atbildēja misters Ganters.
Šai brīdī iejaucās pārējie viesi un pārmeta abām naidīgajām pusēm nepiedienīgo izturēšanos. Tad misters Nodijs lūdza ievērot, ka viņa tēvs esot gluži tikpat cienījams kā mistera Gantera tēvs, bet misters Ganters atbildēja, ka viņa tēvs esot pilnīgi tikpat cienījams kā mistera Nodija tēvs un ka viņa tēva dēls katrā laikā esot tikpat labs kā misters Nodijs. Tā kā šis paziņojums izklausījās pēc priekšspēles jaunam disputam, atkal iejaucās pārējie, un sekoja liela runāšana un klaigāšana, līdz misters Nodijs pamazām ļāva vaļu jūtām un atzinās, ka vienmēr izjutis sirsnīgu draudzību pret misteru Ganteru. Misters Ganters atbildēja, ka visā visumā misters Nodijs viņam patīkot labāk nekā paša brālis. Izdzirdis šo atzīšanos, misters Nodijs piecēlās no krēsla un augstsirdīgi sniedza roku misteram Ganteram. Misters Ganters to satvēra ar aizkustinošu dedzību, un visi sacīja, ka visa strīda norise darot lielu godu abām pusēm.
- Nu, Bob, - Džeks Hopkinss teica, - man liekas, ka derētu nodziedāt kādu dziesmu, lai atkal tiktu uz ceļa.
Un, spēcīgu aplausu pamudināts, tūliņ uzsāka «Dievs lai svētī karali!», dziedādams to cik skaļi varēdams, pie tam jaunā meldijā, kas bija sastādīta no «Biskajas līča» un «Vardulēna»2. Galvenā loma šai dziesmā bija korim, un, tā kā katrs džentlmenis dziedāja tai melodijā, ko viņš vislabāk zināja, iespaids bija tiešām satriecošs.
Korim dziedot pirmā panta piedziedājumu, misters Pikviks pacēla roku it kā klausīdamies un, tiklīdz iestājās klusums, teica:
- Klusu! Ludzu piedošanu, man liekas, ka no augšstāva kāds sauc.
Tūliņ iestājās dziļš klusums, un varēja novērot, ka misters Bobs Soijers nobālēja.
- Man šķiet, es dzirdu atkal, - misters Pikviks teica. - Esiet tik labi un atveriet durvis!
Tikko durvis atvērās, visas šaubas izklīda.
- Mister Soijer, mister Soijer! - trešajā stāvā spiedza kāda balss.
- Tā ir mana saimniece, - Bobs Soijers sacīja un izmisis paskatījās visapkārt. - Jā, misis Redla!
- Ko jūs gan domājat, mister Soijer? - griezīgā balss atbildēja, ātri izrunādama vārdus. - Vai nepietiek ar to, ka jūs man nemaksājat un neatdodat aizņemto naudu un ka mani nolamā un apvaino jūsu draugi, kas uzdrošinās saukties par vīriešiem? Jums vēl vajag apgriezt visu māju otrādi un pulksten divos naktī sacelt tādu troksni, ka var ierasties ugunsdzēsēji? Dzeniet tos neliešus prom!
- Jums vajadzētu kaunēties, - teica mistera Redla balss, kas, kā likās, nāca no segas apakšas.
- Kaunēties! - misis Redla atsaucās. - Kāpēc tu neej lejā un nenosvied visus pēc kārtas pa trepēm? Ja tu būtu vīrietis, tu to izdarītu.
- Es to izdarītu, mana dārgā, ja es būtu ducis vīriešu, - miermīlīgi atbildēja misters Redls. - Bet viņi, mana dārgā, ir diezgan lielā skaitliskā pārsvarā.
- Ak tu gļēvuli! - ārkārtīgi nicinoši atbildēja misis Redla. - Vai jūs, mister Soijer, dzīsit tos neliešus prom vai ne?
- Viņi jau iet, misis Redla, viņi jau iet, - teica nelaimīgais Bobs. - Man šķiet, ka jums labāk vajadzētu iet, - misters Bobs Soijers sacīja saviem draugiem. - Man jau likās, ka jūs saceļat pārāk lielu troksni.
- Tas ir ļoti nepatīkami, - teica švītīgais cilvēks. - Mēs tikko sākām justies omulīgi!
Lieta tāda, ka švītīgais cilvēks nupat kā sāka neskaidri atcerēties stāstu, ko bija aizmirsis.
- Tas ir grūti paciešams, - švītīgais cilvēks teica, skatīdamies apkārt. - Grūti paciešams, vai ne?
- To nevar ciest, - Džeks Hopkinss atbildēja. - Nākošo pantu Bob! Nu, lai iet!
- Nē, nē, Džek, nevajag! - Bobs Soijers izsaucās. - Tā ir lieliska dziesma, bet man liekas, ka otro pantu dziedāt labāk nevajadzētu. Šai mājā ir ļoti varmācīgi cilvēki.
- Vai man neuzkāpt augšā un neiekaustīt saimnieku? - jautāja Hopkinss. - Vai varbūt sākt zvanīt vai iziet uz kāpnēm un bļaut? Tu, Bob, izrīko, ko man darīt.
- Es tev, Hopkins, ļoti pateicos par draudzību un labo sirdi, - nomocītais misters Bobs Soijers sacīja, - bet man liekas, ka labākais ceļš, kā izvairīties no turpmākajām ķildām, ir tūliņ izbeigt.
- Nu, mister Soijer! - spiedza misis Redlas griezīgā balss. - Vai tie lopi iet prom?
- Viņi tikai meklē cepures, misis Redla, - Bobs atsaucās. - Viņi tūliņ ies.
- Ies! - misis Redla teica un pabāza savu naktscepuri pār margām tai brīdī, kad misters Pikviks, kam sekoja misters Tapmens, iznāca no istabas. - Ies! Kāpēc viņiem vispār vajadzēja atnākt?
- Dārgā kundze... - misters Pikviks iebilda, paskatīdamies augšup.
- Taisieties, kā pazūdat, vecais nelieti! - misis Redla atbildēja, ātri atraudama no margām naktscepuri. - Tik vecs, ka varētu būt viņam vectētiņš, jūs neģēli! Jūs esat sliktāks par viņiem visiem.
Misters Pikviks redzēja, ka velti mēģināt pierādīt savu nevainību, tādēļ steidzās lejā pa kāpnēm un ārā uz ielas, bet misters Tapmens, misters Vinkls un misters Snodgrass viņam cieši sekoja. Misters Bens Ellens, uz kuru garīgie dzērieni un uztraukumi bija atstājuši nomācošu iespaidu, pavadīja viņus līdz pat Londonas tiltam un iedams uzticēja misteram Vinklam, kā jau cilvēkam, kas vislabāk prot glabāt noslēpumus, savu apņemšanos pārgriezt rīkli katram džentlmenim, atskaitot misteru Bobu Soijeru, kas uzdrošināsies cerēt uz viņa māsas Arabellas mīlestību. Ar pienācīgu stingrību izteicis savu lēmumu izpildīt šo nepatīkamo brāļa pienākumu, viņš sāka raudāt, uzrāva cepuri pār acīm un, mēģinādams atrast ceļu uz mājām, dauzījās pie kādām durvīm Boro tirgus laukumā un pārmaiņus snauda uz kāpnēm līdz pat rītam, būdams stingri pārliecināts, ka viņš tur dzīvo, tikai aizmirsis atslēgu.
Kad visi viesi, paklausot misis Redlas diezgan neatlaidīgajai prasībai, bija izklīduši, nelaimīgais misters Bobs Soijers palika viens un pārdomāja šī vakara priekus un varbūtējos notikumus nākamajā rītā.
1 - Kiderminsteras paklājs - lēts īpaša izstrādājuma paklājs, ko gatavoja Kiderminsteras pilsētā.