Šoreiz sievietes dzēra tēju neticamos vairumos, par lielām šausmām misteram Velleram senioram, kas, pilnīgi neievērodams visas Sema brīdinošās dunkas, skatījās uz visām pusēm, itin nemaz neslēpdams izbrīnu.
- Semmij, - misters Vellers pukstēja, - ja dažos no šitiem ļautiņiem rīt nebūs jāieurbj caurums, tad lai es neesu tavs tēvs, kas nu ir, tas ir. Paskat, šitā te vecā lēdija man līdzās tak grib tējā noslīcināties.
- Vai tu nevari palikt kluss! - Sems atčukstēja.
- Sem, - pēc brīža ļoti uztraukts čukstēja misters Vellers, - liec vērā manus vārdus, manu zēn. Ja tas zellis sekretārs turpinās vēl tikai piecas minūtes, viņš no grauzdētās maizes un ūdens pārsprāgs.
- Nu, lai pārsprāgst, ja viņam tas patīk, - Sems atbildēja. - Tā nav tava darīšana.
- Ja tas tā vēl turpināsies, Semmij, - misters Vellers teica tai pašā klusajā balsī, - es kā cilvēks uzskatīs par savu pienākumu celties augšā un runāt a r priekšsēdētāju. Tur tas jaunais sieviets uz trešā sola no mums ir jau izdzērs deviņarpus tases, viņa tak uzpūšas acīm redzot.
Nav šaubu, ka misters Vellers būtu nekavējoties izpildījis šo svētīgo nodomu, ja liels troksnis, kas sacēlās, kad vāca kopā tasītes un apakštasītes, laimīgā kārtā nepavēstītu, ka tējas dzeršana beigusies. Kad trauki bija novākti, galdu ar zaļo tūka galdautu iznesa pašā istabas vidū, un vakara oficiālo daļu iesāka kāds mazs, sparīgs vīriņš a r pliku galvu un īsās drapa biksēs; tas pēkšņi bija uzskrējis pa kāpnēm, riskēdams pārlauzt abas tievās, drapā tērptās kājeles, un nu sacīja:
- Lēdijas un džentlmeņi; es izvirzu par priekšsēdētāju mūsu izcilo brāli misteru Antoniju Hammu.
Pēc šī priekšlikuma lēdijas pavēdināja ar izmeklētu kabatas lakatiņu kolekciju un sparīgais vīriņš burtiski izvirzīja misteru Hammu par priekšsēdētāju, saņemdams viņu aiz pleciem un iegrūzdams mahagonija rāmī, kas kādreiz būs saucies par krēslu. Atkal sākās kabatas lakatiņu vēdināšana, un misters Hamms, gludens cilvēks ar bālu seju, kas pastāvīgi svīda, padevīgi paklanījās, par lielu sajūsmu visām sievietēm, un svinīgi apsēdās. Tad vīriņš drapa biksēs lūdza ievērot klusumu, un misters Hamms piecēlās un teica, ka ar sapulcējušos Brikleinas nodaļas brāļu un māsu atļauju sekretārs nolasīšot Brikleinas nodaļas komitejas ziņojumu; arī šo paziņojumu apsveica ar kabatas lakatiņu parādi.
Kad sekretārs bija ļoti iespaidīgi nošķaudījies un beidzās klepošana, kas vienmēr uznāk katrai sapulcei, ja gaidāms kas svarīgs, tika nolasīts šāds dokuments:
«Apvienotās lielās Ebenīzeras sātības biedrības Brikleinas nodaļas komitejas ziņojums
Mūsu komiteja pagājušajā mēnesī ir turpinājusi savu svētīgo darbu un ar neizsakāmu prieku var ziņot par sekojošiem jauniem gadījumiem, kad cilvēki pievērsušies sātībai.
H. Vokers, drēbnieks, sieva un divi bērni. Atzīst, ka labākos apstākļos viņam esot bijis paradums pastāvīgi dzert alu; saka, ka neesot gluži drošs, vai divdesmit gadu laikā divas reizes nedēļā neesot nogaršojis «suņa purnu», kas, kā mūsu komiteja apjautājoties noskaidrojusi, sastāv no silta portera, cukura, džina un muskatriekstiem (kāda vecāka sieviete novaidējās un iesaucās: «Tā tas ir!»). Tagad viņš ir bez darba un bez naudas; domā, ka pie tā vainīgs porters (piekrišanas saucieni) vai arī tas, ka viņa labā roka vairs nav lietojama; nav gluži pārliecināts, bet uzskata par ļoti iespējamu, ka viņa darba biedrs nebūtu viņam iedūris ar sarūsējušu adatu un nelaime nebūtu notikusi, ja viņš visu mūžu būtu dzēris tikai ūdeni (spēcīgi piekrišanas saucieni). Viņam nav cita nekā ko dzert kā tikai auksts ūdens, un viņš nekad nejūt slāpes (skaļi aplausi).
Betsija Mertina, atraitne, viens bērns un viena acs. Strādā gadījuma darbus un mazgā veļu uz dienām; nekad nav bijis vairāk par vienu aci, bet zina, ka tās māte dzērusi stipralu, un ir pārliecināta, ka tikai tādēļ viņai ir viena acs (skaļa piekrišana). Viņai neliekas neiespējami, ka viņai tagad būtu divas acis, ja viņa pati būtu vienmēr atturējusies no stipriem dzērieniem (skaļi aplausi). Agrāk viņa par savu darbu visur dabūjusi astoņpadsmit pensus, pintu portera un glāzi degvīna dienā, bet, kopš iestājusies Brikleinas nodaļā, viņa tā vietā pieprasot trīs šiliņus un sešus pensus. (Paziņojumu par šo visai interesanto faktu uzņēma ar ārkārtīgu sajūsmu.) Henrijs Bellers, daudzus gadus bijis tostu izsaucējs dažādu apvienību pusdienās, šai laikā izdzēris krietni daudz ārzemju vīna, varbūt kādreiz kādu pudeli pārnesis arī mājās; par to nav gluži pārliecināts, bet, ja ir tā darījis, tad noteikti arī izdzēris saturu. Jutas ļoti nospiests un melanholisks, stipri cieš no drudža un pastāvīgām slāpēm; doma, ka tas ir no vīna, ko viņš agrāk mēdzis dzert (piekrišanas saucieni). Pašlaik ir bez darba un ārzemju vīnu neņem ne mutē (skaļi aplausi).
Tomass Bartons, piegādā gaļu lordmēra, šerifu un dažu pilsētas padomes locekļu kaķiem (šī džentlmeņa vārda pieminēšanu uzņēma ar aizrautīgu interesi). Viņam ir koka kāja; atzīst, ka staigāšana ar koka kāju pa akmeņiem izmaksā ļoti dārgi; parasti valkājis «zem rokas» pirktas koka kājas un katru vakaru dzēris glāzi karsta groka - reizēm pat divas (smagas nopūtas). Atzinis, ka «zem rokas» pirktas koka kājas ļoti ātri plīst un trūd; ir stingri pārliecināts, ka to konstrukciju ietekmē groks (ilgstoša piekrišana). Tagad pērk jaunas koka kājas un nedzer nekā cita kā ūdeni un vāju tēju. Jaunās kājas kalpo divreiz ilgāk nekā vecās, un to viņš izskaidro tikai ar savu atturīgo dzīves veidu (triumfa saucieni).»
Tad Antonijs Hamms lika sapulcei priekšā nodziedāt dziesmu. Lai biedri gūtu kā lietderīgu, tā morālisku baudījumu, brālis Mordlins dziesmas «Kas nav dzirdējis par jautro laivinieku?» skaistos vārdus bija piemērojis simtās Dāvida dziesmas melodijai un lūdza visus dziedāt viņam līdz (skaļi aplausi). Pie reizes viņš vēlējās izteikt savu stingro pārliecību, ka nelaiķis misters Dibdins2, atzīdams savas iepriekšējās dzīves maldus, esot šo dziesmu sarakstījis, lai izceltu atturības priekšrocības.
Tā esot sātības dziesma (piekrišanas viesulis). Šī interesantā, jaunā cilvēka kārtīgais apģērbs, viņa izveicība, apskaužamais garastāvoklis, kas viņam, skaistajiem dzejnieka vārdiem runājot, ļāvis «Airēt vien, nedomāt it ne par ko,» - tas viss kopā pierādot, ka viņš bijis ūdens dzērājs (piekrišana). Ak, kāds tikumīgs prieks! (Aizrautīga piekrišana.) Un kāds bijis šī jaunā cilvēka atalgojums par to? Lai visi klātesošie jaunekļi ievērojot, ka «Meitenes labprāt tā laiviņā sēda», (Skaļa piekrišana, kam pievienojās arī lēdijas.) Kāds spožs piemērs! Māsas, meitenes, kas pulcējas ap jauno laivinieku un mudina viņu braukt pa pienākuma un sātības straumi! Bet vai tad tikai vienkāršās meitenes viņu mierinājušas, stiprinājušas un pabalstījušas? Nē! «Pat lēdijas viņu par airnieku lūdza.» (Ārkārtīga piekrišana.) Maigais dzimums kā viens vīrs - viņš lūdzot piedošanu: kā viena sieviete - pulcējies ap jauno laivinieku un ar riebumu novērsies no stipru dzērienu lietotājiem (piekrišana). Brikleinas nodaļas brāļi esot laivinieki (piekrišanas saucieni un smiekli). Šī istaba esot viņu laiva, klātesošie esot šīs meitenes, un viņš (misters Antonijs Hamms), lai gan tā necienīgs, esot šis iecienītais «airinieks». (nevaldāmi aplausi).