Misters Pikviks tūdaļ nekavējoties pazvanīja, un, kad piebrauca kariete, četri pikvikieši un misters Perkers iekāpa tajā un brauca uz Gildhollu1; Sems Vellers, misters Lautens un zilā soma viņiem sekoja ormaņa ratos.
- Lauten, - Perkers teica, kad viņi bija sasnieguši tiesas vestibilu, - novietojiet mistera Pikvika draugus studentu ložā! Misteram Pikvikam pašam vislabāk sēdēt blakus man. Nāciet šeit, godājamo ser, nāciet šeit!
Un, saņēmis misteru Pikviku aiz svārku piedurknes, mazais vīriņš viņu aizveda pie zema sēdekļa tieši zem karalisko juriskonsultu soliem; šis sēdeklis ir ierīkots atornejiem, jo no šīs vietas tiem ērti iečukstēt juriskonsultam ausī paskaidrojumus, kas lietas gaitā varētu izrādīties nepieciešami. Lielākajai skatītāju daļai uz šī sola sēdošie nav redzami, jo viņi sēž daudz zemāk kā par aizstāvjiem, tā par publiku, kuras sēdekļi atrodas uz paaugstinājuma. Viņi sēž ar muguru pret aizstāvjiem un publiku un ar sejām pret tiesnesi.
- Tā ir liecinieku loža, man šķiet? - misters Pikviks teica, norādīdams sev pa kreisi uz kaut ko līdzīgu kancelei ar misiņa margām.
- Tā ir liecinieku loža, godājamo ser, - Perkers atbildēja, izņemdams lielu daudzumu papīru no zilās somas, ko Lautens tikko bija nolicis viņam pie kājām.
- Un tur, - misters Pikviks turpināja, norādīdams uz pāri iežogotu solu sev pa labi, - tur sēž zvērinātie, vai ne?
- Tā ir tā vieta, godājamo ser, - Perkers atbildēja, sizdams pa savas šņaucamās dozes vāku.
Misters Pikviks ļoti uztraukts piecēlās un aplūkoja tiesas zāli. Galerijā jau sēdēja krietni daudz skatītāju un aizstāvju solos paprāvs skaits džentlmeņu parūkās, kuri visi kopā sastādīja skaistu un daudzveidīgu degunu un vaigbārdu kolekciju, ar kādām pelnīti var lepoties Anglijas aizstāvju sols. Tie džentlmeņi, kam bija klāt aktis, turēja tās tik uzkrītoši, cik vien tas bija iespējams, un laiku pa laikam pakasīja ar tām degunu, lai vēl vairāk pievērstu tām skatītāju uzmanību. Citi džentlmeņi, kas nevarēja parādīt aktis, turēja padusēs biezus oktāvas2 sējumus ar sarkanām zīmītēm mugurpusē, iesietus sadegušas maizes garozas krāsas vākos, kuru tehniskais apzīmējums ir «juristu teļāda». Citi, kam nebija ne aktu, ne grāmatu, turēja rokas kabatās un rādīja tik gudru izskatu, cik vien iespējams, un vēl citi ļoti nemierīgi un nopietni staigāja šurpu turpu, lai kaut tādā veidā izraisītu nepiedzīvojušo skatītāju apbrīnošanu. Misteram Pikvikam par lielu izbrīnu, visi bija sadalījušies nelielās grupās un pavisam mierīgā garā pļāpāja un apsprieda dienas jaunumus - it kā nekāda tiesas sēde nebūtu sagaidāma.
Tad mistera Pikvika uzmanību piesaistīja misters Fankijs, kas ienācis viņam paklanījās un apsēdās aiz karaļa juriskonsultiem paredzētā sola. Tikko misters Pikviks bija atbildējis uz sveicienu, parādījās seržants Snabins, tam sekoja misters Mellerds, kas pa pusei aizsedza seržantu, nolikdams uz tā galda lielu, sarkanu somu. Paspiedis roku Perkeram, misters Mellerds izgāja. Tad ienāca vēl divi vai trīs seržanti, un viens no viņiem, ar resnu vēderu un sarkanu seju, draudzīgi pamāja seržantam Snabinam un teica, ka esot jauks rīts.
- Kas ir tas vīrs ar sarkano seju, kas teica, ka esot jauks rīts un pamāja mūsu aizstāvim? - misters Pikviks čukstēja.
- Seržants Bazfazs, - Perkers atbildēja. - Viņš ir pret mums, viņš vada otru pusi.
Džentlmenis aiz viņa ir misters Skimpins, viņa palīgs.
Misters Pikviks, izjuzdams dziļu riebumu pret šī cilvēka aukstasinīgo neģēlību, pašlaik gribēja jautāt, kā seržants Bazfazs, pretējās puses aizstāvis, uzdrīkstoties teikt seržantam Snabinam, viņa aizstāvim, ka esot jauks rīts, kad visi aizstāvji piecēlās kājās un tiesas sulaiņi skaļi iesaucās: «Klusu!» Paskatīdamies visapkārt, viņš redzēja, ka ienācis tiesnesis.
Tiesnesis Steirlijs (kas vadīja sēdes pa galvenā tiesneša slimības laiku) bija ārkārtīgi maza auguma un tik resns, ka likās sastāvam tikai no sejas un vestes. Viņš ievēlās zālē uz divām īsām, līkām kājiņām un, cienīgi pamājis ar galvu aizstāvjiem, kas tikpat cienīgi pamāja viņam, novietoja savas īsās kājiņas zem galda, bet savu mazo trīsstūraino cepuri uz tā; un, kad tiesnesis Steirlijs to bija izdarījis, no viņa varēja redzēt tikai divas mazas, aizdomu pilnas actiņas, platu, sārtu seju un apmēram pusi no lielas un ļoti komiskas parūkas.
Tikko tiesnesis bija apsēdies, tiesas sulainis zālē pavēlošā balsī iesaucās: «Klusu!» - kam atsaucoties kāds cits sulainis galerijā nikni uzsauca: «Klusu!» - un pēc tam vēl trīs vai četri sulaiņi sauca: «Klusu!» - balsī, kas izteica sašutuma pilnu brīdinājumu.
Kad tas bija padarīts, kāds melni ģērbies džentlmenis, kas sēdēja zemāk par tiesnesi, sāka izsaukt zvērināto vārdus, un pēc lielas klaigāšanas noskaidrojās, ka ieradušies tikai desmit speciālie zvērinātie. Tad seržants Bazfazs lūdza nozīmēt atvietotājus.
Džentlmenis melnajā apģērbā sāka meklēt speciālajam zvērināto sastāvam divus no parastajiem zvērinātajiem un tūliņ noķēra kādu sakņu tirgotāju un kādu aptiekāru.
- Atsaucieties, džentlmeņi, lai jūs varētu nozvērināt! - teica džentlmenis melnajā apģērbā. - Ričards Apvičs!
- Šeit, - teica sakņu tirgotājs.
- Tomass Grofins!
- Šeit, - teica aptiekārs.
- Paņemiet grāmatu, džentlmeņi! Jums būs tiesāt pareizi un patiesīgi...
- Es lūdzu tiesas piedošanu, - teica aptiekārs, garš, tievs vīrs ar dzeltenu seju, - bet es ceru, ka tiesa mani atvainos.
- Uz kāda pamata, šer? - tiesnesis Steirlijs vaicāja.
- Man nav palīga, milord, - aptiekārs atteica.
- Tur es nekā nevaru darīt, ser, - tiesnesis Steirlijs atbildēja. - Jums būtu vajadzējis kādu pieņemt.
- Es to nevaru atļauties, milord, - aptiekārs iebilda.
- Jums to vajag varēt, - tiesnesis atsaucās piesarkdams, jo tiesnesis Steirlijs bija viegli sakaitināms un pretī runāšanu necieta.
- Es zinu, ka man to vajadzētu varēt, milord, ja man klātos tik labi, kā es to esmu pelnījis, bet man neklājas tik labi, - aptiekārs atbildēja.
- Nozvēriniet šo džentlmeni! - pavēloši teica tiesnesis.
Tiesas sulainis nebija paspējis izteikt vairāk kā: «Jums būs tiesāt pareizi un patiesīgi,» - kad aptiekārs viņu atkal pārtrauca.
- Vai mani patiešām nozvērinās, milord? - aptiekārs vaicāja.
- Protams, ser, - atbildēja mazais, īgnais tiesnesis.
- Labi, milord, - rezignēti atsaucās aptiekārs. - Tad, pirms vēl šī tiesas sēde būs beigusies, notiks slepkavība. Tas ir viss. Lūdzu, nozvēriniet mani, ser!
Un, pirms tiesnesis bija atradis vārdus, ko sacīt, aptiekārs bija nozvērināts.
- Es gribu teikt tikai to, milord, - aptiekārs sacīja, ļoti mierīgi apsēzdamies, - ka manā veikalā ir palicis vienīgi izsūtāmais zēns. Viņš, milord, ir ļoti jauks zēns, bet zāles visai labi nepazīst, un es zinu, ka viņš ir stingri pārliecināts, ka angļu sāls nozīmē oksālskābi un sennas sīrups - miega zāles. Tas ir viss, milord.
To pasacījis, garais aptiekārs ērti ierīkojās sēdeklī un, rādīdams apmierinātu sejas izteiksmi, likās sagatavojies uz visļaunāko.