Misters Pikviks ar visdziļākajām šausmām skatījās uz aptiekāru, kad tiesas zālē bija vērojams neliels satraukums un tūliņ pēc tam pilnīgā sabrukuma stāvoklī ieveda misis Bārdlu, ko atbalstīja misis Klapinsa, un nosēdināja uz tā paša sola, uz kura sēdēja misters Pikviks, tikai otrā galā. Tad misters Dodsons viņai pasniedza milzīgu lietussargu un misters Fogs - pāri koka pazoļu. Abi šie džentlmeņi šim gadījumam bija sagatavojuši ļoti simpātiskas un melanholiskas sejas. Tad parādījās misis Sendersa, kas ieveda māsteru Bārdlu. Ieraudzījusi savu bērnu, misis Bārdla satrūkās; pēkšņi atguvusies, viņa to skūpstīja kā neprātīga, un tad, atkal ieslīgusi histēriskā neatmaņā, šī krietnā lēdija lūdza, lai kāds pasakot, kur šī atrodoties. Atbildes vietā misis Klapinsa un misis Sendersa novērsa galvas un raudāja, bet misteri Dodsons un Fogs lūdza sūdzētāju nomierināties. Seržants Bazfazs sparīgi berzēja acis ar lielu, baltu kabatas lakatiņu un zīmīgi paskatījās uz zvērinātajiem, kamēr tiesnesis bija redzami aizkustināts un daži no skatītājiem, lai savaldītu savas jūtas, sāka klepot.
- Tiešām ļoti laba izdoma, - Perkers pačukstēja misteram Pikvikam. - Šie Dodsons un Fogs ir vareni zeļļi. Lieliski izdomāts, kā izsaukt efektu, lieliski, godājamo ser.
Kamēr Perkers runāja, misis Bārdla pamazām sāka atlabt, un misis Klapinsa, rūpīgi pārbaudījusi, vai visas māstera Bārdla pogas atrodas attiecīgajos pogcaurumos, nostādīja viņu uz tiesas zāles grīdas mātei priekšā, - šajā izdevīgajā stāvoklī viņam katrā ziņā bija jāmodina tiesneša un zvērināto pilnīga līdzjūtība un simpātijas. Taču tur nostādīt viņu izdevās tikai pēc lielas pretošanās un asaru liešanas, jo jaunajam džentlmenim pašam bija slepenas aizdomas, ka šāda nostādīšana tieši tiesneša acu priekšā būšot tikai priekšspēle viņa tūlītējai aizvešanai uz soda vietu vai vismaz izsūtīšanai pāri jūrai uz visu mūžu.
- Bārdla un Pikviks! - sauca džentlmenis melnajā apģērbā, izsaukdams prāvu, kas sarakstā bija minēta kā pirmā.
- Es pārstāvu sūdzētāju, milord, - teica seržants Bazfazs.
- Kurš ir kopā ar jums, brāli Bazfaz? - tiesnesis vaicāja Misters Skimpins paklanījās, lai parādītu, ka tas ir viņš.
- Es pārstāvu apsūdzēto, milord, - teica seržants Snabins.
- Vai kāds ir kopā ar jums, brāli Snabin? - tiesnesis jautāja.
- Misters Fankijs, milord, - seržants Snabins atbildēja.
- Seržants Bazfazs un misters Skimpins par sūdzētāju, - teica tiesnesis, pierakstīdams šos vārdus piezīmju grāmatiņā un balsī tos lasīdams. - Par apsūdzēto seržants Snabins un misters Monkijs.
- Lūdzu piedošanu, milord, Fankijs.
- Ā, ļoti jauki, - tiesnesis atteica, - man vēl nekad nav bijis tas prieks dzirdēt šī džentlmeņa vārdu.
Misters Fankijs paklanījās un pasmaidīja, un arī tiesnesis paklanījās un pasmaidīja, un tad misters Fankijs, nosarcis līdz pat acu baltumiem, mēģināja izskatīties tā, it kā nezinātu, ka visi uz viņu raugās, - mēģinājums, kas vēl nevienam nav izdevies un gan laikam arī neizdosies.
- Turpiniet! - tiesnesis sacīja.
Tiesas sulaiņi atkal visus uzaicināja klusēt, un misters Skimpins «atklāja lietu»3, un, kad lieta bija atklāta, rādījās, ka tur gandrīz nekā nav iekšā, jo visu, ko viņš par to zināja, viņš paturēja pie sevis un pēc trim minūtēm apsēdās, atstādams zvērinātos tieši tikpat gudrus, cik tie bijuši pirms tam.
Tad piecēlās seržants Bazfazs ar visu cieņu un diženību, kādu prasīja lietas nopietnais raksturs, un, kaut ko pačukstējis Dodsonam un īsi apspriedies ar Fogu, savilka mantiju pār pleciem, sakārtoja parūku un uzrunāja zvērinātos.
Seržants Bazfazs iesāka ar apgalvojumu, ka nekad visā savas profesionālās karjeras laikā, - kopš pirmā brīža, kad viņš nodevies jurisprudences studijām un praksei, - nekad viņš neesot ķēries pie kādas lietas ar tik dziļu saviļņojumu un ar tik smagu atbildības sajūtu; viņš gribētu sacīt, ka nekad nebūtu uzņēmies tādu atbildību, ja viņu neiedvesmotu un neatbalstītu stipra apziņa, ko pareizāk saukt par drošu pārliecību, ka šie cēlie un inteliģentie divpadsmit vīri, ko viņš tagad redzot uz sola savā priekšā, aizstāvēšot tiesu un taisnību jeb, citiem vārdiem, smagi apvainoto un nomākto - viņa klienti.
Advokāti vienmēr sāk runu tādā veidā, jo tā viņi nodibina vislabākās attiecības ar zvērinātajiem un liek tiem domāt, ka šie gan esot ļoti gudri vīri. Tūliņ tika panākts acīm redzams iespaids, jo daži zvērinātie ļoti cītīgi sāka rakstīt plašas piezīmes.
- Jūs, džentlmeņi, dzirdējāt no mana mācītā drauga, - seržants Bazfazs turpināja, labi zinādams, ka no šī mācītā drauga džentlmeņi zvērinātie absolūti nekā nav dzirdējuši, - jūs, džentlmeņi, dzirdējāt no mana mācītā drauga, ka jūsu priekšā ir lieta par laulības solījuma laušanu, kurā nodarītie zaudējumi novērtēti par tūkstoš pieci simti mārciņām. Bet jūs no mana mācītā drauga nedzirdējāt, tāpēc, ka mana mācītā drauga uzdevumos neietilpa jums to pateikt, kādi ir šīs lietas fakti un apstākļi. Par šiem faktiem un apstākļiem jūs, džentlmeņi, sīkumos dzirdēsit no manis, un tos apliecinās sieviete, kam var neierobežoti ticēt un ko es vedīšu jūsu priekšā uz liecinieku sola.
Spēcīgi uzsvērdams vārdu «sola», seržants Bazfazs skaļi iebelza pa galdu un paskatījās uz Dodsonu un Fogu, kuri, ar galvām mādami, izteica seržantam savu apbrīnu un apsūdzētajam nicinošu sašutumu.
- Sūdzētāja, džentlmeņi, - seržants Bazfazs turpināja maigā un skumjā balsī, - sūdzētāja ir atraitne - jā, džentlmeņi, atraitne. Nelaiķis misters Bārdls, kas daudzus gadus baudīja sava valdnieka cieņu un uzticību kā viens no viņa karalisko ienākumu sargiem, gandrīz nemanāmi aizgāja no šīs pasaules, lai kaut kur citur meklētu mieru un atpūtu, kādu muitas nams nekad nevar sniegt.
Izsakot šo patētisko vēstījumu par mistera Bārdla nāvi, kuras kādā dzertuvē bija iesists pa galvu ar kvartas krūzi, seržanta balss iedrebējās, un viņš saviļņots turpināja:
- Neilgi pirms nāves viņš bija atstājis savu izskatu kādam mazam puisēnam. Ar šo mazo puisēnu, vienīgo ķīlu no sava nelaiķa muitnieka, misis Bārdla noslēdzās no pasaules Gosvelstrītas mierā un klusumā, un šeit viņa savas viesistabas logā izlika zīmīti, uz kurai bija rakstīts: «Izdod dzīvokli neprecētam džentlmenim. Apjautāties šeit.»
Seržants Bazfazs apklusa, kamēr daži džentlmeņi no piesēdētājiem pierakstīja šī dokumenta tekstu.
- Vai datuma nav, ser? - kāds zvērinātais jautāja.
- Datuma nav, džentlmeņi, - seržants Bazfazs atbildēja, - bet es esmu pilnvarots teikt, ka tas ticis novietots sūdzētājas viesistabas logā tieši pirms trijiem gadiem. Es lūdzu zvērinātos pievērst uzmanību šī dokumenta vārdiskajam saturam: «Izdodams dzīvoklis neprecētam džentlmenim!» Misis Bārdlas uzskati par pretējo dzimumu, džentlmeņi, dibinājās uz viņas zudušā laulātā drauga nenovērtējami labo īpašību ilgiem novērojumiem. Viņai nebija baiļu, viņai nebija aizdomu, viņai nebija šaubu - tikai uzticība un paļāvība. «Misters Bārdls,» teica atraitne, «misters Bārdls bija goda vīrs, misters Bārdls bija vīrs, kas turēja vārdu, misters Bārdls nebija krāpnieks, misters Bārdls pats kādreiz bija neprecējies džentlmenis. Pie neprecēta džentlmeņa es meklēšu aizsardzību, palīdzību, atbalstu un mierinājumu. Neprecētā džentlmenī es vienmēr redzēšu kaut ko tādu, kas man atgādinās to, kas bija misters Bārdls, kad iekaroja manu jauno un nepiedzīvojušo sirdi. Tāpēc es izīrēšu savu dzīvokli neprecētam džentlmenim.» Šī skaistā un aizkustinošā impulsa pamudināta (viens no mūsu nepilnīgās dabas labākajiem impulsiem, džentlmeņi), vientuļā un atstātā atraitne nosusināja asaras, iekārtoja pirmo stāvu, spieda savu nevainīgo zēnu pie savām mātes krūtīm un novietoja paziņojumu viesistabas logā. Vai tas palika tur ilgi? Nē. Čūska glūnēja, deglis bija pielikts, mīna sagatavota, sapieris un spridzinātājs strādāja.