Pēc šī skaistā runas nobeiguma seržants Bazfazs apsēdās, bet tiesnesis Steirlijs pamodās.
- Izsauciet Elizabeti Klapinsu! - pēc minūtes piecēlies, ar jaunu sparu teica seržants Bazfazs.
Tuvākais tiesas sulainis izsauca Elizabeti Tapinsu, otrs mazliet tālāk pieprasīja Elizabeti Džapkinsu, bet trešais aizelsies izskrēja uz Kingstrīta un brēca pēc Elizabetes Mafinsas, līdz aizsmaka.
Pa to laiku misis Klapinsu ar misis Bārdlas, misis Sendersas, mistera Dodsona un mistera Foga kopējām pūlēm ievietoja liecinieku ložā, un, kad viņa bija droši tikusi līdz augšējam pakāpienam, misis Bārdla nostājās uz apakšējā, turēdama vienā rokā mutautiņu un koka pazoles5, bet otrā stikla pudeli, kurā varēja būt, apmēram ceturtdaļa pintes ožamās sāls katram gadījumam. Misis Sendersa, kas, acis nenovērsdama, skatījās tiesnesim sejā, nostājās tai cieši blakus ar lielo lietussargu rokās un, rādīdama nopietnu seju, turēja labās rokas īkšķi pie atsperes, it kā būtu pilnīgi sagatavojusies lietussargu nekavējoties atvērt.
- Misis Klapinsa, - teica seržants Bazfazs, - lūdzu, kundze, nomierinieties!
Tikko misis Klapinsu lūdza nomierināties, viņa, protams, sāka šņukstēt ar jaunu sparu un izrādīja dažādas uztraucošas pazīmes, ka gatavojas krist nesamaņā, jo, kā viņa vēlāk izteicās, šī neesot varējusi savaldīt savas jūtas.
- Vai jūs, misis Klapinsa, atceraties, - seržants Bazfazs turpināja pēc dažiem nesvarīgiem jautājumiem, - vai jūs atceraties, ka bijāt misis Bārdlas otrā stāva dibenistabā kādā pagājušā gada jūlija rītā, kad viņa slaucīja mistera Pikvika istabas?
- Jā, milord un zvērinātie, es atceros, - misis Klapinsa atbildēja.
- Man šķiet, mistera Pikvika kabinets atradās otrajā stāvā ielas pusē?
- Jā, tā bija, ser, - misis Klapinsa apstiprināja.
- Ko jūs darījāt dibenistabā, kundze? - mazais tiesnesis jautāja.
- Milord un zvērinātie, - aizkustinoši uztraukta teica misis Klapinsa,- es jūs negribu mānīt.
- Labāk nedariet gan to, kundze, - mazais tiesnesis aizrādīja.
- Es tur atrados, - misis Klapinsa turpināja, - misis Bārdlai nezinot. Es, džentlmeņi, biju izgājusi ar mazu kurvīti, lai nopirktu trīs mārciņas sarkano kartupeļu, kas trīs mārciņas maksāja divarpus pensus, un te es ieraugu, ka misis Bārdlas ielas durvis ir pusvirā.
- Kā? - mazais tiesnesis iesaucās.
- Pa pusei atvērtas, milord, - seržants Snabins paskaidroja.
- Viņa teica «pusvirā», - ar viltīgu skatienu sacīja mazais tiesnesis.
- Tas ir tas pats, milord, - seržants Snabins atbildēja. Mazais tiesnesis noskatījās aizdomīgi un teica, ka viņš to atzīmēšot.
Tad misis Klapinsa turpināja:
- Es, džentlmeņi, iegāju, lai novēlētu labu rītu, klusām uzkāpu pa trepēm un iegāju dibenistabā. Priekšistabā, džentlmeņi, bija dzirdamas balsis un...
- Un jūs, misis Klapinsa, man šķiet, klausījāties? - seržants Bazfazs sacīja.
- Lūdzu piedošanu, ser, - majestātiski atbildēja misis Klapinsa, - es šādu rīcību nicinu. Balsis, ser, bija ļoti skaļas un pašas spiedās man ausīs.
- Labi, misis Klapinsa, jūs neklausījāties, bet jūs dzirdējāt balsis. Vai viena no tām nebija mistera Pikvika balss?
- Jā, tā bija, ser.
Un misis Klapinsa, nepārprotami paziņojusi, ka misters Pikviks sarunājies ar misis Bārdlu, pamazām vien un ar daudzu jautājumu palīdzību atkārtoja sarunu, kas mūsu lasītājiem jau zināma.
Zvērinātie kļuva domīgi, bet seržants Bazfazs pasmaidīja un apsēdās. Zvērināto izskats kļuva tiešām draudīgs, kad seržants Snabins paziņoja, ka viņš no savas puses liecinieci nenopratināšot, jo misters Pikviks uzskatot par savu pienākumu paziņot, ka viņas liecība pēc būtības esot pareiza.
Misis Klapinsa, reiz salauzusi ledu, nodomāja, ka tagad esot ļoti laba izdevība nolasīt īsu apcerējumu par savām pašas mājas lietām, tāpēc viņa nekavējoties pasteidzās informēt tiesu, ka patlaban viņa esot astoņu bērnu māte un ka šai esot slepenas cerības pēc apmēram sešiem mēnešiem dāvāt misteram Klapinsam devīto.
Šajā interesantajā vietā mazais tiesnesis, ļoti saskaities, viņu pārtrauca, un sekas bija tādas, ka šo cienījamo lēdiju līdz ar misis Sendersu bez tālākām runām mistera Džeksona pavadībā laipnā kārtā izvadīja no tiesas zāles.
- Nataniēls Vinkls! - misters Skimpins teica.
- Šeit, - atbildēja kāda vāja balss.
Misters Vinkls iegāja liecinieku ložā un, pienācīgi nozvērināts, visai pieklājīgi paklanījās pret tiesnesi.
- Neskatieties uz mani, ser! - atbildot uz sveicienu, asi teica tiesnesis. - Skatieties uz zvērinātajiem!
Misters Vinkls paklausīja pavēlei un skatījās uz vietu, kur, pēc viņa domām, vajadzētu atrasties zvērinātajiem, jo par to, ka viņš savā uztraukumā spētu kaut ko saredzēt, nevarēja būt ne runas.
Misteru Vinklu nopratināja misters Skimpins, kas, būdams daudzsološs jauns cilvēks četrdesmit trīs gadu vecumā, protams, visiem spēkiem centās samulsināt liecinieku, kas, acīm redzot, bija noskaņots par labu pretējai pusei.
- Nu, ser, - misters Skimpins teica, - esiet tik labs un pasakiet milordam un zvērinātajiem savu vārdu.
Un misters Skimpins nolieca galvu uz sāniem, lai ļoti uzmanīgi noklausītos atbildi, bet tajā pašā laikā skatījās uz zvērinātajiem, it kā likdams saprast, ka, pēc viņa domām, mistera Vinkla iedzimtā tieksme dot nepatiesas liecības pavedinās to nosaukt vārdu, kas viņam nepieder.
- Vinkls, - atbildēja liecinieks.
- Kāds jūsu kristītais vārds, ser? - dusmīgi jautāja mazais tiesnesis.
- Nataniēls, ser.
- Deniēls - un kā vēl?
- Nataniēls, ser... es gribēju teikt - milord.
- Nataniēls Deniēls vai Deniēls Nataniēls?
- Nē, milord, tikai Nataniēls... Deniēla nemaz nav.
- Kāpēc tad jūs man nupat teicāt Deniēls? - tiesnesis jautāja.
- Es tā neteicu, milord, - misters Vinkls atbildēja.
- Jūs tā teicāt, ser! - tiesnesis atbildēja, bargi saraukdams uzacis. - Kā es būtu varējis pierakstīt Deniēlu, ja jūs man tā nebūtu teicis, ser?
Uz šo argumentu, protams, neko nevarēja atbildēt.
- Misteram Vinklam ir diezgan vāja atmiņa, milord, - iejaucās misters Skimpins, atkal paskatīdamies uz zvērinātajiem. - Uzdrošinos sacīt, ka mēs atradīsim līdzekļus, kā to atsvaidzināt, pirms vēl būsim beiguši ar viņu nodarboties.