- Jā, man ir divas acis, - Sems atsacīja, - un tas ar ir viss. Ja tās bijšas pāris patentētu īpaši spēcīgu gāzes mikerskopu6, kas palielina divi miljoni reižu, tad, kazi, es būtu varējs redzēt cauri kāpnēm un dēļu durvīm, bet, tā kā man, redziet, ir tikai acis, tad manai redzēšanai ir savas robežas.
Pēc šīs atbildes, kas tika izsacīta bez mazākā satraukuma un ļoti vientiesīgi un lēnprātīgi, skatītāji smējās, mazais tiesnesis smaidīja un seržants Bazfazs izskatījās ārkārtīgi muļķīgs. Pēc īsas apspriedes ar Dodsonu un Fogu mācītais seržants atkal pievērsās Semam un, ar mokām pūlēdamies apslēpt savas dusmas, teica:
- Un tagad, mister Veller, ja jums nav nekas pretī, es jums pajautāšu par kaut ko citu.
- Esiet tik laipniņi, ser, - vislabsirdīgākā balsī atbildēja Sems.
- Vai jūs atceraties, ka kādā pagājušā gada novembra vakarā jūs ieradāties Bārdlas mājā?
- O jā, pavisam labi.
- Ā, to jūs, mister Veller, atceraties, - seržants Bazfazs sacīja, atgūdams dūšu. - Es jau domāju, ka beidzot mēs pie kaut kā nonāksim.
- Es ar, ser, gandrīz tā domā, - Sems atbildēja, un skatītāji atkal iesmējās.
- Labi. Man šķiet, ka jūs gājāt mazliet parunāties par šo prāvu, vai ne, mister Veller? - seržants Bazfazs turpināja, izteiksmīgi paskatīdamies uz zvērinātajiem.
- Es aizgā samaksāt īri, bet par prāvu ar mums iznāca parunāt, - Sems atsacīja.
- Ā, jūs parunājāt par prāvu, - seržants Bazfazs teica, jau iepriekš priecādamies, ka atklās kaut ko svarīgu. - Tātad kas tika runāts par prāvu? Vai jūs, mister Veller, nebūtu tik labs un mums. to nepasacītu?
- Ar vislielāko prieku, ser, - Sems atbildēja. - Vispapriekšu abas tikumīgās dāmas, kuras šodien šite tika nopratinātas, izteica tāpat vispārīgi kādas piezīmes, tad lēdijas sāka no sirds apbrīnot misteru Dodsona un Foga godprātīgo izturēšanos, āre, tur to abu džentelmeņu, kas patlaban sēž pie jums.
Tas, protams, visu uzmanību pievērsa Dodsonam un Fogam, kuri centās izskatīties tik godprātīgi, cik vien iespējams.
- Tie ir sūdzētājas atorneji, - seržants Bazfazs teica. - Labi. Tātad viņas izteica visaugstāko uzslavu misteriem Dodsonam un Fogam, sūdzētājas atornejiem, par viņu godprātīgo izturēšanos, - tā, vai?
- Jā, - Sems apliecināja. - Viņas sacīja, cik dikten laipnīgi tas esmot no viņiem, ka šie uzņemšoties šito lietu uz sava riska un neprasīšot nekādas atlīdzības, ja nedabūšot to no mistera Pikvika.
Par šo gluži negaidīto atbildi skatītāji atkal sāka smieties, bet Dodsons un Fogs, ļoti nosarkuši, pieliecās pie seržanta Bazfaza un steigšus kaut ko čukstēja viņam ausī.
- Jums ir pilnīgi taisnība, - skaļi teica seržants Bazfazs, izlikdamies mierīgs. - Ir pilnīgi veltīgi, milord, mēģināt dabūt kādu liecību no šī nepieejami muļķīgā liecinieka. Es neapgrūtināšu tiesu, viņam vēl kaut ko jautādams. Varat iet, ser.
- Varbūtās kādam citam džentelmeņam gribētos man ko prasīt? - Sems vaicāja, paceldams cepuri no grīdas un bez steigas palūkodamies visapkārt.
- Pateicos, mister Veller, es ne, - smiedamies teica seržants Snabins.
- Jūs varat iet, ser, - seržants Bazfazs sacīja, nepacietīgi mādams ar roku.
Sems izgāja no ložas, nodarījis misteriem Dodsonam un Fogam tik daudz ļauna, cik varējis, un pastāstījis par misteru Pikviku tik maz, cik iespējams, un tieši tas jau arī visu laiku bija viņa nolūks.
- Ja tas varētu aiztaupīt citu liecinieku nopratināšanu, - seržants Snabins teica, - man, milord, nav nekas pretī paskaidrot, ka misters Pikviks visas veikalu darīšanas izbeidzis un ir džentlmenis ar ievērojami lielu un neatkarīgu īpašumu.
- Ļoti labi, - seržants Bazfazs sacīja, nolikdams abas vēstules. - Vairāk, milord, man nekā nevajag.
Tad seržants Snabins uzrunāja zvērinātos, aizstāvēdams apsūdzēto. Tā bija ļoti gara un ļoti izteiksmīga runa, kurā viņš ar vislielāko iespējamo daiļrunību aprakstīja mistera Pikvika izturēšanos un raksturu, bet, tā kā mūsu lasītāji šī džentlmeņa nopelnus un labās īpašības var novērtēt daudz labāk, nekā tas bija iespējams seržantam Snabinam, mēs nejūtamies aicināti plašāk pievērsties šī mācītā džentlmeņa novērojumiem. Viņš centās pierādīt, ka uzrādītās vēstules attiecoties tikai uz mistera Pikvika pusdienām vai arī uz sagaidīšanu dzīvoklī, viņam atgriežoties mājās no kādas ekskursijas laukos. Pietiks, ja vispārējos vārdos sakām, ka viņš mistera Pikvika labā darīja visu, ko varēja, un, kā no vecās parunas nemaldīgās autoritātes visiem zināms, vairāk par iespējamo izdarīt nevar.
Tiesnesis Steirlijs pēc sen nodibinātiem un visādā ziņā atzītiem paraugiem teica gala vārdu. Viņš nolasīja zvērinātajiem no savām piezīmēm to, ko tik īsā laikā paspēja atšifrēt, un pie reizes izsacīja īsus komentārus par liecinieku izteikumiem. Ja misis Bārdlai esot taisnība, tad pilnīgi skaidrs, ka misteram Pikvikam neesot taisnība, un, ja viņi domājot, ka misis Klapinsas liecībai varot ticēt, tad viņi tai ticēšot, un, ja domājot, ka nevarot, tad viņi neticēšot. Ja viņi esot pārliecināti, ka notikusi laulības solījuma laušana, viņi nospriedīšot, ka apsūdzētajam jāmaksā tik liela zaudējumu atlīdzība, cik liela, pēc viņu domām, pienāktos, bet, ja, no otras puses, viņiem liktos, ka nekāds solījums precēt vispār nav izteikts, viņi apsūdzētajam nepiespriedīšot maksāt nekādu zaudējumu atlīdzību. Tad zvērinātie devās uz savu istabu, lai lietu pārrunātu, un tiesnesis devās uz savu istabu, lai atspirdzinātos ar jēra kotleti un glāzi šerija.
Pagāja gaidu pilns stundas ceturksnis. Atgriezās zvērinātie, tika ataicināts tiesnesis. Misters Pikviks uzlika brilles un ar uztrauktu seju un strauji pukstošu sirdi skatījās uz vecāko.
- Džentlmeņi, - teica vīrs melnajā apģērbā, - Vai par spriedumu visi esat vienojušies?
- Esam, - vecākais atbildēja.
- Vai jūs, džentlmeņi, spriežat par labu sūdzētājai vai apsūdzētajam?
- Sūdzētājai.
- Cik liela zaudējumu atlīdzība, džentlmeņi?
- Septiņi simti piecdesmit mārciņas.
Misters Pikviks noņēma brilles, rūpīgi noslaucīja stiklus, ielika tās futrālī un futrāli kabatā. Tad viņš ļoti kārtīgi uzvilka savus cimdus un, vēl arvien nenovērsdams acis no vecākā, mehāniski sekoja misteram Perkeram un zilajai somai ārā no tiesas zāles.
Viņi apstājās kādā blakus istabā, kur Perkers samaksāja tiesas izdevumus.
Misteram Pikvikam piebiedrojās viņa draugi. Šeit viņi sastapa arī misterus Dodsonu un Fogu, kas berzēja rokas un visādā veidā izrādīja savu apmierinātību.
- Nu, džentlmeņi, - teica misters Pikviks.
- Nu, ser, - atbildēja Dodsons par sevi un partneri.
- Jūs iedomājaties, ka dabūsit atlīdzību, vai ne, džentlmeņi? - misters Pikviks sacīja.
Fogs teica, ka viņiem tas liekoties ļoti iespējami, bet Dodsons pasmaidīja un teica, ka viņi pamēģināšot.
- Jūs, misteri Dodson un Fog, varat mēģināt, mēģināt un atkal mēģināt, - sparīgi atsaucās misters Pikviks, - bet no manis jūs nedabūsit neviena fārtinga ne saviem izdevumiem, ne zaudējumu atlīdzībai, kaut arī man atlikušā dzīve būtu jāpavada parādnieku cietumā.
- Ha, ha! - Dodsons sacīja. - Līdz nākošajai sesijai jūs vēl pārdomāsit, mister Pikvik.
- He, he, he! To mēs drīz redzēsim, mister Pikvik, - Fogs ņirdza.
Aiz sašutuma palicis bez valodas, misters Pikviks ļāva, lai viņa draugi un advokāts viņu aizved līdz durvīm un tur palīdz iesēsties karietē, ko šim nolūkam bija sagādājis vienmēr modrais Sems Vellers.