- Darāms! - misters Pikviks atteica. - Kas gan būtu jādara?
- Vai ta par tādu vaļību nevienu nevajgas iekaustīt? - atsaucās misters Vellers, kas bija sagaidījis, ka viņam vismaz uzdos tūliņ izaicināt konduktoru un kučieri uz dūru cīņu.
- Protams, ne, - steidzīgi atbildēja misters Pikviks, - nekādā ziņā ne. Sēdieties tūliņ savā vietā!
- Es ļoti baidās, - novērsdamies Sems nomurmināja pie sevis, - ka ar kungu ir notics kas nelāgs, jo citāžiņ viņš šito te tik mierīgi nepaciestu. Cerams, ka šitā tiesāšanās nav salauzuse viņa garu, bet izskatās gan slikti, ļoti slikti.
Misters Vellers domīgi pakratīja galvu; lai ilustrētu to, cik ļoti viņš šo gadījumu ņēma pie sirds, ir vērts atzīmēt, ka viņš neteica vairs neviena vārda, līdz kariete sasniedza Kensingtonas aizkārtni. Nav zināms neviens cits gadījums, kad viņš tik ilgu laiku būtu klusējis.
Ceļojuma laikā nenotika nekas tāds, ko būtu vērts speciāli atzīmēt. Misters Daulers atstāstīja dažādus notikumus, kas visi ilustrēja viņa personisko drošsirdību un bezbailību, un vienmēr atsaucās uz misis Dauleri, kas stāstīto varēja apstiprināt. Misis Daulere katru reizi piemetināja kādu ievērojamu faktu vai apstākli, ko misters Daulers bija piemirsis vai varbūt kautrīgi noklusējis, jo šiem pielikumiem ikreiz bija jāpierāda, ka misters Daulers ir vēl daudz lieliskāks vīrs, nekā pats sevi attēlo. Misters Pikviks un misters Vinkls klausījās ar dziļu apbrīnu un starpbrīžos sarunājās ar misis Dauleri, kas bija ļoti patīkama un valdzinoša persona. Tā mistera Daulera stāsti un misis Dauleres pievilcība, un mistera Pikvika labsirdība, un mistera Vinkla māka klausīties panāca to, ka iekšpusē sēdošie pasažieri visu ceļu ļoti patīkami pavadīja laiku.
Ārpuses pasažieri izturējās tā, kā vienmēr izturas ārpuses pasažieri. Viņi bija ļoti jautri un runīgi katra posma sākumā, ļoti drūmi un miegaini vidū un atkal ļoti moži un dzīvi, tuvojoties beigām. Tur bija kāds jauns, gumijas mētelī ģērbies džentlmenis, kas visu dienu smēķēja cigārus, un kāds cits jauns džentlmenis, ģērbies mēteļa parodijā, - tas daudzus cigārus gan aizdedzināja, bet, jau pēc otrā dūma ievilkšanas, acīm redzot, juzdamies nelabi, aizsvieda projām, kad domāja, ka neviens uz to neskatās. Uz bukas sēdēja trešais jaunais cilvēks, kas gribēja iepazīties ar lopkopību, un aizmugurē kāds vecs, kas labi pazina lauksaimniecību. Pastāvīgi mainījās kristāmie vārdi darba blūzēm un baltiem svārkiem, ko kučieris aicināja kāpt augšā pavizināties un kas pazina katru zirgu un zirgu puisi uz ceļa un tam blakus. Pusdienas par puskronu uz cilvēku būtu bijušas lētas, ja vien mērens skaits ēdēju tās īsajā apstājas laikā būtu varējuši apēst. Un septiņos vakarā misters Pikviks un viņa draugi, un misters Daulers, un viņa sieva devās katrs uz savām telpām «Baltā Brieža» viesnīcā pretī lielajai Batas minerālūdens iestādei, kuras, apkalpotājus viņu uzvalku dēļ varētu noturēt par Vestminsteras skolas skolēniem, ja viņi šo ilūziju neizgaisinājuši ar to, ka uzvedās daudz labāk.
Nākošajā rītā, tikko bija novākts brokastu galds, kāds apkalpotājs ienesa mistera Daulera vizītkarti līdz ar lūgumu atļaut viņus iepazīstināt ar kādu draugu. Vizītkartei tūlīt sekoja tās nosūtītājs pats, ievezdams arī savu draugu.
Šis draugs bija pievilcīgs jauns cilvēks, nedaudz vairāk kā piecdesmit gadus vecs, ģērbies ļoti spilgtos, zilos svārkos ar žilbinošām pogām, melnās biksēs un ārkārtīgi spožos zābakos no vissmalkākās ādas. Viņam pie kakla īsā, platā, melnā lentā karājās zelta lornete; kreisajā rokā viņš nevērīgi turēja zelta tabakas dozi, viņa pirkstos vizuļoja neskaitāmi zelta gredzeni un krekla kruzuļos mirdzēja liela, zeltā ietverta dimanta adata. Viņam bija zelta pulkstenis un zelta pulksteņķēde ar lieliem zelta brelokiem, un viņš nēsāja lokanu melnkoka spieķīti2 ar smagu zelta rokturi. Viņa veļa bija pati baltākā, smalkākā un stīvākā; viņa parūka pati spīdīgākā, melnākā un sprogainākā. Viņa šņaucamā tabaka saucās «Prinča maisījums», viņa smaržas - Bouquet du roi3. Viņa seja bija savilkta mūžīgā smaidā, un viņa zobi bija tik lieliskā kārtībā, ka nelielā attālumā grūti bija atšķirt īstos no mākslīgajiem.
- Mister Pikvik, - Daulers teica, - mans draugs Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars Bentems; misters Pikviks. Esiet pazīstami.
- Apsveicu ar ierašanos Ba-atā, ser. Tas tiešām ir ieguvums. Sirsnīgi apsveicu ar ierašanos Ba-atā, ser. Jau sen - ļoti sen, mister Pikvik, jūs neesat dzēris šos ūdeņus. Tā šķiet vesela mūžība, mister Pikvik. Ievē-ērojami!
Tā runādams, Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars, saņēma mistera Pikvika roku un, visu laiku to turēdams savējā, plecus uzrāvis, nepārtraukti klanījās, it kā nevarētu saņemties un palaist to atkal vaļā.
- Es tiešām ļoti sen neesmu dzēris šos ūdeņus, - misters Pikviks atbildēja, - jo, cik varu atcerēties, es nekad agrāk šeit neesmu bijis.
- Nekad neesat bijis Ba-atā, mister Pikvik! - izsaucās lielais meistars, pārsteigumā atlaizdams roku. - Nekad neesat bijis Ba-atā! He, he! Mister Pikvik, jūs esat jokupēteris. Nav slikti, nav slikti. Labi, labi. He, he, he! Ievē-ērojami!
- Man, pašam sev par kaunu, jāatzīstas, ka es runāju pilnīgi nopietni, - misters Pikviks atbildēja. - Es tiešām nekad agrāk šeit neesmu bijis.
- O, es saprotu, - lielais meistars izsaucās, izskatīdamies ļoti apmierināts. - Jā, jā...blabi, labi... arvien labāk. Jūs esat tas džentlmenis, par ko mēs esam dzirdējuši. Jā, mēs jūs pazīstam, mister Pikvik, mēs jūs pazīstam.
«Šo nolādēto avīžu tiesu ziņojumi!» misters Pikviks nodomāja. «Viņi jau visu par mani uzzinājuši.»
- Jūs esat tas džentlmenis, kurš dzīvo Klephemgrīnā4, - Bentems turpināja, - kurš, pēc portvīna lietošanas neuzmanīgā kārtā saaukstējies, nevarēja vairs pakustināt ne kājas, ne rokas, kuru aso sāpju dēļ nevarēja pārvietot un kurš lika iepildīt pudelēs simts un trīs grādus karstu ūdeni no «Karaļa peldes» un aizsūtīt veselu vezumu uz viņa guļamistabu pilsētā, kur viņš izpeldējās, izšķaudījās un tai pašā dienā atveseļojās.
Ļoti ievē-ērojami!
Misters Pikviks pateicās par komplimentu, ko saturēja šis pieņēmums, tomēr bija tik pašaizliedzīgs, ka noliedza to, un, izmantodams apstākli, ka ceremonijmeistars uz mirkli apklusa, lūdza to iepazīties ar viņa draugiem - misteru Tapmenu, misteru Vinklu un misteru Snodgrasu. Šī iepazīšanās, protams, pildīja ceremonijmeistaru ar prieku un lepnumu.
- Bentem, - misters Daulers teica, - misters Pikviks un viņa draugi šeit ir svešinieki. Viņiem jāieraksta savi vārdi. Kur ir grāmata?
- Ba-atas ievērojamo apmeklētāju saraksts šodien pulksten divos būs Minerālūdeņu iestādē, - ceremonijmeistars atbildēja. - Vai jūs nepavadītu mūsu draugus uz šo lielisko celtni un nedotu man iespēju iegūt viņu autogrāfus?
- Es to izdarīšu, - Daulers atbildēja. - Šis apmeklējums ieildzis. Laiks iet. Es būšu šeit atkal pēc stundas. Iesim!
- Šovakar ir balles vakars, - ceremonijmeistars teica, pieceldamies uz iešanu un atkal saņemdams mistera Pikvika roku. - Balles vakari Ba-atā ir mirkļi, kas nozagti paradīzei. Tos dara apburošus mūzika, skaistums, elegance, mode, etiķete un - jo sevišķi tas, ka tajos nepiedalās neviens tirgotājs, kuriem ar paradīzi nevar būt nekāda sakara un kuriem Gildhollā ik pēc divām nedēļām notiek pašiem savas sanāksmes, kas ir, lai neteiktu par daudz, ievērojamas. Sveiki, sveiki!
Un, visu ceļu lejup pa kāpnēm apliecinādams, ka viņš esot ārkārtīgi apmierināts un ārkārtīgi iepriecināts, un ārkārtīgi aizgrābts, un ārkārtīgi glaimots, Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars, iekāpa ļoti elegantā ekipāžā, kas gaidīja pie durvīm, un aizrībināja.