Noteiktajā stundā misters Pikviks un viņa draugi Daulera pavadībā devās uz sapulču telpām un ierakstīja savus vārdus grāmatā - laipnības izpausme, par ko Endželo Bentems bija vēl vairāk aizgrābts nekā iepriekš. Visiem draugiem vajadzēja saņemt ielūgumus uz šī vakara balli, bet, tā kā tie vēl nebija gatavi, misters Pikviks, par spīti visiem Endželo Bentema protestiem, apsolīja četros pēc pusdienas aizsūtīt pēc tiem Semu uz ceremonijmeistara namu Kvīnskvērā. Nedaudz pastaigājušies pa pilsētu un vienbalsīgi atzinuši, ka Parkstrīta ļoti atgādinot tās perpendikulārās ielas, ko cilvēki redz sapņos un pa kurām nekad nekur nevar aiziet, viņi atgriezās uz «Balto Briedi» un aizsūtīja Semu izpildīt uzdevumu, kādu tam bija nolēmis viņa kungs.
Sems Vellers ļoti nevērīgi un graciozi uzlika cepuri un, sabāzis rokas vestes kabatās, bez kādas steigas devās uz Kvīnskvēru, pa ceļam svilpodams dažas no pašreiz iecienītākajām melodijām pilnīgi jaunā aranžējumā, kāds paredzēts cēlajiem instrumentiem - mutes harmonikām un leijerkastei. Ieradies Kvīnskvērā pie numura, kas viņam bija norādīts, viņš beidza svilpot un braši pieklauvēja. Nekavējoties iznāca simetriski noaudzis sulainis greznā livrejā un pūderētu galvu.
- Vai šite, veco zēn, dzīvo misters Bentems? - apjautājās Sems Vellers, ko ne mazākā mērā neapmulsināja žilbinošais mirdzums, ko izstaroja sulainis ar pūderēto galvu un grezno livreju.
- Kāpēc, jauno cilvēk? - augstprātīgi jautāja sulainis ar pūderēto galvu.
- Tāpēc, ka, ja tas tā ir, jums jāiet iekšā ar šiten to karti un jāsaka, ka misters Vellers gaida. Vai jūs to izdarīs, sešpēdīgais? - Sems atteica.
To sacījis, viņš ļoti aukstasinīgi iegāja vestibilā un apsēdās.
Sulainis ar pūderēto galvu ļoti skaļi aizsita durvis un lielmanīgi nolūkojās uz Semu, bet Sems neievēroja ne durvju aizciršanu, ne lielmanīgo skatienu. Viņš kritiski, bet, kā likās, atzinīgi aplūkoja lietussargu statīvu no mahagonija.
Bija redzams, ka saimnieka izturēšanās, kad tas saņēma vizītkarti, bija noskaņojusi sulaini ar pūderēto galvu Semam labvēlīgi, jo, kad viņš, to nodevis, atnāca atpakaļ, viņš draudzīgi smaidīja un teica, ka atbilde tūliņ būšot gatava.
- Labi, - Seims teica. - Pasakiet vecajam džentelmeņam, lai nemaz nesviedrējas.
Nav ko steigties, sešpēdīgais. Pusdienas es jau ir paēds.
- Jūs, ser, agri pusdienojat, - sulainis ar pūderēto galvu sacīja.
- Man domāt, ka tad labāk garšo vakariņas, - Sems atbildēja.
- Vai jūs, ser, jau ilgi esat Batā? - sulainis ar pūderēto galvu jautāja. - Man nav bijis tas prieks dzirdēt par jums agrāk.
- Sevišķi pārsteidzošu zenzāciju es vēl nav šite izsaucs, - Sems atbildēja, - jo es un pārējie elegantie kungi ieradāmies tikai vakar.
- Jauka vieta, ser, - sulainis ar pūderēto galvu sacīja.
- Tā liekas, - Sems piebilda.
- Patīkama sabiedrība, ser, - sulainis ar pūderēto galvu turpināja. - Ļoti labi apkalpotāji, ser.
- Jādomā gan, - Sems atteica. - Laipni un vienkārši zēni, kas nevienam nekā nesaka.
- O, tas, ser, tiešām tiesa, - teica sulainis ar pūderēto galvu, acīm redzot, uzskatīdams Seima piezīmi par augstu uzslavu. - Tas tiešām tiesa. Vai jūs kaut ko tādu arī lietojat, ser? - lielais sulainis jautāja, izvilkdams mazu tabakas dozīti ar lapsas galvu uz vāka.
- Bez šķavāšanās es to nevar izdarīt, - Sems atbildēja.
- Jā, ser, es piekrītu, ka tas ir grūti, - staltais sulainis teica. - Pie tā, ser, var pieradināties pamazām. Vislabāk vingrināties ar kafiju. Es ilgu laiku nēsāju klāt kafiju. Tā, ser, izskatās ļoti līdzīga rapē5.
Šai brīdī skarbs zvans sulainim ar pūderēto galvu atgādināja apkaunojošo nepieciešamību bāzt lapsas galvu kabatā un ar pazemīgu seju steigties uz mistera Bentema «kabinetu». Starp citu, mēs nezinām gandrīz nevienu cilvēku, kam nebūtu kāda maza dibenistabiņa, ko viņš katrā ziņā sauc par kabinetu, kaut arī pats ne raksta, ne lasa!
- Šeit ir atbilde, ser, - sulainis ar pūderēto galvu teica. - Es bīstos, ka jums tā liksies apgrūtinoši liela.
- Nav i ko runāt, - Sems atteica, paņemdams mazo aploksnīti. - Ir tomēr iespējams, ka mani vājie spēciņi to panesīs.
- Es ceru, ka mēs atkal satiksimies, ser, - teica sulainis ar pūderēto galvu, berzēdams rokas un pavadīdams Semu līdz slieksnim.
- Jūs, ser, ir ļoti laipnīgs, - Sems atbildēja, - bet esiet tak tik labiņš un nepiepūlas pāri spēkiem. Apdomājt, ko jūs ir parādā sabiedrībai, un nenodariet sev ļaunu ar pārmērīgu darbu. Savu līdzcilvēku dēļ izturieties cik rāmi vien var, padomājt, kāds tas būtu zaudējums, ja jums kas lēktos.
Ar šiem patētiskajiem vārdiem Sems Vellers atvadījās.
- Tas gan ir dīvains jauns cilvēks, - sulainis ar pūderēto galvu teica, noskatīdamies misteram Velleram pakaļ, un viņa seja skaidri rādīja, ka viņš nezina, ko par to domāt.
Sems neteica nekā. Viņš pamirkšķināja aci, pakratīja galvu, pasmaidīja, atkal pamirkšķināja un ar seju, kas rādīja, ka viņš par kaut ko ļoti uzjautrināts, priecīgs aizgāja.
Tajā vakarā tieši divdesmit minūtes pirms astoņiem Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars, izkāpa no savas karietes pie sapulču telpu durvīm. Viņam bija tā pati parūka, tie paši zobi, tā pati lornete, tas pats pulkstenis un breloki, tie paši gredzeni, tā pati krekla adata un tas pats spieķis. Vienīgās redzamās pārmaiņas apģērbā bija tās, ka viņš bija uzvilcis vēl spilgtāk zilus svārkus ar balta zīda oderi, melnas, cieši pieguļošas bikses, melnas zīda zeķes, balles kurpes un baltu vesti un, ja tas ir iespējams, bija vēl mazliet vairāk sasmaržojies.
Tā ģērbies, ceremonijmeistars, ļoti apzinīgi izpildīdams sava ārkārtīgi svarīgā amata svarīgos pienākumus, ieņēma vietu zālē, lai sagaidītu viesus.
Tā kā Bata bija pilna iebraucēju, viesi un sešpensi tējai nāca straumēm. Balles zālē, garajā kāršu istabā, astoņstūrainajā kāršu istabā, kāpņu telpās un gaiteņos valdīja tiešām apdullinoša daudzu balsu dūkoņa un daudzu soļu troksnis. Vakartērpi švīkstēja, spalvas plīvoja, ugunis mirdzēja, un dārgakmeņi laistījās. Skanēja mūzika - ne kadriļas orķestra mūzika, jo tas vēl nebija iesācis, bet vieglu, sīku solīšu mūzika un šad tad dzidri, jautri smiekli, klusi un maigi, sevišķi patīkami sievietes balss izpildījumā, - tiklab Batā, kā visur citur. Mirdzošas acis, ko bija iedegušas priecīgas gaidas, staroja no visām pusēm, un, kur vien skaties, caur pūli graciozi slīdēja kāds apburošs stāvs, un, tikko tas pazuda, to aizstāja kāds cits, tikpat izsmalcināts un pievilcīgs.
Tējas zālē un ap kāršu galdiem bija sasēdies liels skaits jocīgu, vecu lēdiju un vārgulīgu, vecu džentlmeņu, kuri pārsprieda visas jaunākās tenkas un skandālus ar acīm redzamu patiku un baudu, kas skaidri norādīja, cik lielu prieku viņiem sagādāja šī nodarbība. Šīm grupām bija piebiedrojušās trīs vai četras mammas, kas meklēja meitām līgavaiņus. Likās, ka viņas būtu pilnīgi iegrimušas sarunā, kurā ņēma dalību, bet nepiemirsa laiku pa laikam iesāņus bažīgi palūkoties uz meitām, kas, atcerēdamās mammu dotos norādījumus - izmantot savu laiku, cik iespējams, labāk, bija jau iesākušas flirtēšanas priekšdarbus: viņas tīšām pazaudēja šalles, uzvilka cimdus, nolika tasītes un tā tālāk - liekas, ka tie visi ir sīkumi, bet piedzīvojušas un iepratušās personas ar tiem var panākt pārsteidzoši daudz.