Princis tālāk neklausījās. Viņš bēga prom no šīs vietas un paslēpās tuvākā meža biezoknī. Viņš gāja un gāja, nakti un dienu, zem kvēlojošās saules un zem aukstā, bālā mēness, pusdienas sausajā karstumā un nakts mitrajā dzestrumā, pelēkajā rīta ausmā un kvēlajā vakara sārtumā. Viņš tik maz domāja par laiku vai ceļa mērķi, ka, iedams uz Atēnām, aizklīda līdz Batai.
Tur, kur tagad atrodas Bata, toreiz nekādas pilsētas nebija. Nebija ne zīmes no cilvēku mītnes, kas varētu šai vārdā saukties, bet jau toreiz te bija tas pats skaistais apvidus, tie paši plašie pakalni un ielejas, tas pats tālumā redzamais skaistais līcis3, tie paši augstie kalni, kas, līdzīgi dzīves likstām, no tālienes apskatīti un gaišās rīta dūmakas viegli aizplīvuroti, zaudē savu skarbo un bargo izskatu un liekas ļoti maigi un mierīgi. Šīs ainas liegā skaistuma aizkustināts, princis noslīga uz zaļajām velēnām un mazgāja savas sapampušās kājas ar asarām.
«Ak,» sacīja nelaimīgais Bleidads, rokas sažņaudzis un acis pret debesīm pacēlis, «kaut šeit beigtos mana klejošana! Kaut šīs gaužās asaras, ar kurām es tagad apraudu pieviltās cerības un apvainoto mīlestību, varētu šeit mūžam plūst mierā!»
Šī vēlēšanās tika uzklausīta. Tas notika pagānu dievu laikā, kuri reizēm mēdza turēt cilvēkus pie vārda, turklāt tik ātri, ka dažos gadījumos tas tiešām bija nepatīkami. Zeme atvērās zem prinča kājām, viņš iegrima bezdibenī, un zeme acumirklī atkal uz visiem laikiem sakļāvās virs viņa galvas, izņemot to vietu, kur augšup strāvoja viņa karstās asaras un kur tās turpina plūst līdz šim laikam.
Ir novērots, ka līdz pat šai dienai liels skaits vecāku lēdiju un džentlmeņu, kam nav izdevies iegūt dzīves biedru, un gandrīz tikpat daudz jaunu, kas labprāt vēlētos tādu iegūt, ik gadus dodas uz Batu dzert ūdeņus, no kuriem tie iegūst daudz spēka un apmierinājuma. Tā ir labākā uzslava prinča Bleidada asaru iedarbībai un stiprākais pierādījums šīs leģendas patiesīgumam.
Izlasījis šo mazo manuskriptu līdz beigām, misters Pikviks vairāk reižu nožāvājās, atkal to rūpīgi salocīja un nolika atpakaļ rakstāmgalda atvilktnē un tad, izskatīdamies ļoti noguris, aizdedza jaunu sveci un devās augšā uz guļamistabu.
Pēc paraduma viņš apstājās pie mistera Daulera durvīm un pieklauvēja, lai novēlētu labu nakti.
- Ā, - Daulers teica, - vai ejat gulēt? Es arī labprāt gribētu. Nelāga nakts. Vējains, vai ne?
- Ļoti, - misters Pikviks atteica. - Ar labu nakti!
- Ar labu nakti.
Misters Pikviks devās uz savu guļamistabu, bet misters Daulers atkal apsēdās pie kamīna, lai izpildītu pārsteidzīgi doto solījumu palikt nomodā, līdz sieva pārnāks mājās.
Kas varētu būt nepatīkamāk nekā sēdēt nomodā un kādu gaidīt, sevišķi tad, ja šis «kāds» atrodas viesībās? Jums katrā ziņā jādomā, cik ātri laiks paiet viņiem un cik lēni tas velkas jums, un, jo vairāk jūs par to domājat, jo vairāk jums zūd cerības, ka gaidītais drīz atgriezīsies. Arī pulkstenis, jums vienatnē sēžot, tikšķ pārāk skaļi, un jums sāk likties, it kā jūs būtu apausts ar zirnekļu tīkliem. Vispirms kaut kas pakutina jūsu labo celi, un tad tā pati sajūta rodas kreisajā. Tikko jūs esat pārmainījis stāvokli, tas pats sākas ar rokām, un, kad jūs esat izgrozījuši savus locekļus visdīvainākajos stāvokļos, pēkšņi atkal sāk niezēt deguns. Jūs to beržat tā, it kā gribētu noberzt pavisam nost, - un, bez šaubām, to arī izdarītu, ja varētu. Arī acis sagādā tikai nepatikšanas, un, kamēr jūs nokniebjat degli vienai svecei, otrai tas izaudzis pusotras collas garš. Šo un vēl dažādu citu nepatīkamu sīkumu dēļ tāda sēdēšana un gaidīšana, kad visi citi jau aizgājuši gulēt, ir viss kas cits, tikai ne patīkama laika pavadīšana.
Tieši tā domāja misters Daulers, sēdēdams pie kamīna un izjuzdams godīgu sašutumu pret visiem tiem necilvēkiem, kas priecājās viesībās un nelaida viņu gulēt.
Viņa oma nekļuva labāka, ja atcerējās, ka pievakarē bija iedomājies, it kā viņam sāpot galva, un tāpēc palicis mājās. Pēdīgi, pēc tam kad viņš bija dažas reizes aizsnaudies, gāzies pret kamīna režģiem un atrāvies atpakaļ īstajā laikā, lai neiededzinātu sejā zīmi, misters Daulers nolēma mazliet atlaisties gultā dibenistabā un domāt - protams, ne jau gulēt.
- Man ir ciešs miegs, - misters Daulers teica pats sev, atstiepdamies gultā. - Man jāpaliek nomodā. Jādomā, ka no šejienes es dzirdēšu klaudzinām. Jā. Es jau tā domāju. Es varu dzirdēt naktssargu. Tur viņš iet. Tagad dzirdams vājāk. Vēl mazliet vājāk. Viņš nogriežas ap stūri. Ā!
Kad misters Daulers nonāca līdz šai vietai, viņš pagriezās ap stūri, pie kura tik ilgi bija vilcinājies, un cieši aizmiga.
Tai brīdī, kad pulkstenis nosita trīs, vējš iepūta Kresentā nestuves, kurās sēdēja misis Daulere un kuras nesa viens īss un resns nesējs un viens garš un tievs, kuriem visu ceļu vajadzēja daudz pūļu, lai paši noturētos stateniski, nemaz jau nerunājot par nestuvēm. Bet šai augstajā vietā, kas turklāt bija apbūvēta pusmēness veidā, vējš riņķoja ar tik briesmīgu niknumu, it kā gribētu izraut bruģa akmeņus. Nesēji bija ļoti priecīgi, kad varēja nolikt nestuves zemē un divas reizes spēcīgi pieklauvēt pie ielas durvīm.
Viņi kādu laiku pagaidīja, bet neviens nenāca.
- Man šķiet, apkalpotāji dus Morfeja rokās, - ieminējās īsais nesējs, sildīdams rokas pie lāpas, ko nesa zēns, kurš viņus pavadīja.
- Es vēlētos, kaut viņš tiem iekniebtu un tos pamodinātu, - piezīmēja garais.
- Lūdzu, esiet tik laipni un pieklauvējiet vēlreiz! - no nestuvēm sauca misis Daulere. - Lūdzu, pieklauvējiet vēl reizes trīs četras!
Īsais nesējs labprāt gribēja šo lietu izbeigt, cik iespējams, ātrāk, tādēļ viņš pakāpās uz kāpnēm un piesita četras vai piecas reizes ik pa diviem sitieniem, no kuriem katram bija astoņu vai desmit sitienu svars, bet garais izgāja ielas vidū un skatījās, vai logos neparādās gaisma.
Neviens nenāca. Viss bija tumšs un kluss kā iepriekš.
- Ak dievs! - misis Daulere izsaucās. - Esiet tik laipni un pieklauvējiet vēlreiz.
- Vai zvana te nav, kundze? - īsais nesējs sacīja.
- Ir gan, - iejaucās zēns ar lāpu. - Es jau visu laiku zvanu.
- Tas ir tikai rokturis, - misis Daulere paskaidroja. - Stieple ir norauta.
- Apkalpotājiem vajadzētu noraut galvas, - garais rūca.
- Es jūs palūgšu būt tik laipniem un pieklauvēt vēlreiz, - ārkārtīgi pieklājīgi teica misis Daulere.
Īsais vēl dažas reizes pieklauvēja, bet tas neatstāja ne mazāko iespaidu. Tad garais, zaudējis pacietību, stājās viņa vietā un sāka nemitīgi un skaļi klaudzināt, gluži kā ārprātīgs pastnieks.
Beidzot misters Vinkls sāka sapņot, ka viņš esot kādā klubā un tā locekļi tik sirdīgi strīdoties, ka priekšsēdētājam, lai uzturētu kārtību, visu laiku jādauza ar āmuru pa galdu; tad viņam radās neskaidrs priekšstats par ūtrupes telpu, kur neviens nekā nesola un ūtrupnieks visu nopērk pats; un beidzot viņš sāka domāt, - esot gluži iespējams, ka kāds klauvē pie ielas durvīm. Tomēr, lai par to pilnīgi pārliecinātos, viņš kādas desmit minūtes mierīgi palika gultā un klausījās, un, kad bija saskaitījis trīsdesmit divus vai trīsdesmit trīs sitienus, viņš sajutās ļoti apmierināts un pats sevi uzslavēja par modrību.