Otrā rītā, daudz agrāk par savu parasto celšanās laiku, misters Pikviks, pilnīgi saģērbies, nogāja lejā un pazvanīja.
- Sem, - misters Pikviks teica, kad, atsaucoties uz aicinājumu, ieradās misters Vellers, - aizveriet durvis!
Misters Vellers to izdarīja.
- Pagājušajā naktī, Sem, šeit notika nepatīkams starpgadījums,- misters Pikviks sacīja, - kas misteram Vinklam deva zināmu iemeslu bažīties, ka misters Daulers pret viņu var izturēties varmācīgi.
- Tā, ser, es dzirdēj no vecās lēdijas tur apakšā, - Sems atbildēja.
- Un man, diemžēl, jāsaka, Sem, - misters Pikviks turpināja ar ļoti norūpējušos seju, - ka, bīstoties no šīs vardarbības, misters Vinkls ir aizbraucis.
- Aizbraucis! - Sems iesaucās.
- Šorīt agri atstājis māju, iepriekš nebildis man ne vārdiņa, - misters Pikviks paskaidroja, - un es nezinu, uz kurieni viņš ir aizbraucis.
- Viņam, ser, vajdzē gan palikt un izkauties, - Sems nicīgi atbildēja. - Ar šito Dauleru, ser, galā tikt nenāktos grūti.
- Nujā, Sem, - misters Pikviks teica. - Arī es varbūt šaubos par viņa lielo dūšu un apņēmību. Taču, lai būtu kā būdams, misters Vinkls ir aizbraucis. Viņš jāatrod, Sem, -
jāatrod un jāatved atpakaļ pie manis.
- Bet ja nu viņš, ser, negrib nākt atpakaļ? - Sems aizrādīja.
- Viņš jāpiespiež, Sem, - misters Pikviks sacīja.
- Kas t' to izdarīs, ser? - smaidīdams jautāja Sems.
- Jūs, - misters Pikviks atbildēja.
- Labi, ser.
To teicis, misters Vellers atstāja istabu, un tūliņ pēc tam bija dzirdams, ka viņš aizver ielas durvis. Pēc divām stundām viņš atgriezās tik aukstasinīgs, it kā būtu sūtīts visparastākajā uzdevumā, un atnesa vēsti, ka kāds cilvēks, kura izskats pilnīgi atbilst mistera Vinkla ārienei, šorīt aizbraucis uz Bristoli no «Karaliskās Viesnīcas» ar tiešās satiksmes karieti.
- Sem, - misters Pikviks teica, satverdams viņa roku, - jūs esat lielisks cilvēks, nesamaksājams cilvēks. Jums, Sem, viņam jāseko.
- Skaidrs, ser, - misters Vellers atbildēja.
- Tikko jūs, Sem, viņu atrodat, nekavējoties rakstiet man, - misters Pikviks sacīja.
- Ja viņš mēģina no jums aizbēgt, notrieciet viņu gar zemi vai ieslēdziet. Jums, Sem, ir mana pilnvara.
- Gan jau es, ser, parūpēsies, - Sems atbildēja.
- Jūs viņam pateiksit, - misters Pikviks turpināja, - ka es esmu ļoti uztraukts, ļoti neapmierināts un, protams, sašutis par viņa ārkārtīgi dīvaino izturēšanos.
- Es, ser, to izdarīs, - Sems atbildēja.
- Jūs viņam pateiksit, - misters Pikviks stāstīja tālāk, - ka tad, ja viņš neatgriezīsies uz šo namu kopā ar jums, viņš ieradīsies kopā ar mani, jo es aizbraukšu un viņu atvedīšu.
- Es, ser, to viņam pateiks, - Sems atbildēja.
- Vai jūs, Sem, domājat, ka varēsit viņu atrast? - misters Pikviks apvaicājās, nopietni skatīdamies viņam sejā.
- O, es viņu atradīs, lai kur viņš būtu, - ļoti paļāvīgi atbildēja Sems.
- Labi, - misters Pikviks noteica. - Tādā gadījumā - jo drīzāk jūs braucat, jo labāk.
Līdz ar šiem norādījumiem misters Pikviks nodeva sava uzticamā kalpotāja rokās zināmu naudas summu un lika viņam tūliņ doties uz Bristoli, lai panāktu bēgli.
Sems ielika ceļa somā dažas nepieciešamas lietas un bija gatavs ceļam. Nonācis gaiteņa galā, viņš apstājās un, klusiņām atnācis atpakaļ, pabāza galvu pa viesistabas durvīm.
- Ser, - Sems pačukstēja.
- Nu, Sem? - misters Pikviks atsaucās.
- Vai es, ser, jūsu norādījumus ir pareizi saprats? - Sems taujāja.
- Cerams, - misters Pikviks sacīja.
- Vai notriekšana zemē, ser, ir jāsaprot burtiski? - Sems taujāja.
- Pilnīgi, - misters Pikviks atbildēja. - Burts burtā. Dariet, kas jums liekas nepieciešams. Jūs rīkojaties manā uzdevumā.
Sems saprotoši pamāja un, aizvēris durvis, ar vieglu sirdi devās ceļojumā.
XXXVIII NODAĻA
Neveiksmīgais džentlmenis - nelaimīgais cēlonis neparastajam troksnim un satraukumam, kas jau iepriekš aprakstītajā kārtā un veidā bija pamodinājis Rojelkresenta iemītniekus, - pēc apmulsuma un uztraukumā pavadītās nakts atstāja māju, kurā viņa draugi vēl gulēja, un devās ceļā, pats nezinādams, uz kurieni. Nav iespējams izteikt pārāk augstu atzinību vai pārāk dedzīgu uzslavu tām cēlajām un nosvērtajām jūtām, kas misteru Vinklu piespieda spert šo soli. «Ja šis Daulers,» misters Vinkls pie sevis sprieda, «ja šis Daulers mēģinās izpildīt savus draudus un apvainos mani ar darbiem, - un es nešaubos, ka viņš to darīs, - es būšu spiests viņu izaicināt. Viņam ir sieva, tā viņu mīl un ir no viņa atkarīga. Ak dievs! Ja es viņu aklās dusmās nogalinātu, kā es pēc tam pats sajustos!» Šīs mokošās pārdomas uz humānā jaunekļa jūtām iedarbojās tik spēcīgi, ka viņa ceļgali sitās viens pie otra un seja izpauda ārkārtīgu iekšēju satraukumu. Šo apsvērumu pamudināts, viņš satvēra savu ceļa somu un, zagšus nokāpis lejā, aizvēra nīstamās ārdurvis, cik klusu vien spēja, un aizgāja. Iedams uz «Karalisko Viesnīcu», viņš tur atrada karieti, kas patlaban devās ceļā uz Bristoli, un, nodomājis, ka Bristole viņa nolūkam ir tikpat laba vieta kā jebkura cita, uz kuru viņš varētu doties, uzkāpa uz bukas, un sasniedza savu ceļa mērķi tik ātri, cik to varēja sagaidīt no diviem zirgiem, kas šo ceļa gabalu turp un atpakaļ veica vismaz divi reizes dienā.
Viņš apmetās viesnīcā «Krūms» un, nolēmis katru sarakstīšanos ar misteru Pikviku atlikt tik ilgi, līdz varēs cerēt, ka mistera Daulera niknums būs zināmā mērā izgaisis, devās aplūkot pilsētu, kas viņam likās vēl mazliet netīrāka par visām agrāk redzētajām vietām. Apskatījis dokus un kuģus un aplūkojis katedrāli, viņš, pajautājis ceļu uz Kliftonu1, devās uz turieni virzienā, kas viņam bija norādīts. Bet, tāpat kā Bristoles ietves nav tīrākās un platākās pasaulē, tā arī šīs pilsētas ielas nepieder pie taisnākajām, un tajās var viegli apmaldīties. Misters Vinkls, daudzo līkumu un pagriezienu apmulsināts, sāka apskatīties pēc kāda pieklājīgāka veikala, kur vēlreiz varētu lūgt padomu un norādījumus.
Viņš ieraudzīja kādu nupat krāsotu ēku, kura nesen bija iekārtota par kaut ko vidēju starp veikalu un dzīvojamo māju un kuras sarkanā laterna, piestiprināta pār parādes durvju pusapaļo lodziņu, būtu pietiekami norādījusi, ka šī ir praktizējošā ārsta rezidence, pat ja virs kādreizējās viesistabas loga uz paneļa apšuves zelta burtiem nebūtu rakstīts: «Ārsta kabinets». Nodomājis, ka šī būs piemērota vieta aptaujas izdarīšanai, misters Vinkls iegāja mazā veikaliņā, ko pildīja atvilktnes ar zeltītiem uzrakstiem un pudeles; redzēdams, ka tur neviena nav, viņš sāka ar puskronu klauvēt uz letes, lai pievērstu sev tā cilvēka uzmanību, kurš varētu atrasties dibenistabā, kur vajadzēja būt šīs iestādes visslepenākai un svētākai vietai, kā viņš sprieda pēc atkārtotā uzraksta uz durvīm: «Ārsta kabinets», - šoreiz, lai izvairītos no vienmuļības, tas bija uzkrāsots baltiem burtiem.