XL NODAĻA
Atlikušais laiks, ko misters Pikviks bija nolēmis pavadīt Batā, pagāja bez kaut cik ievērojamiem notikumiem. Sākās vasarsvētku sesija. Pirmās nedēļas beigās misters Pikviks ar saviem draugiem atgriezās Londonā, un minētais džentlmenis - protams, Sema pavadībā - taisnā ceļā devās uz savu veco mitekli pie «Džordža un Vanaga».
Trešajā rītā pēc viņu ierašanās, tieši tai brīdī, kad visi pilsētas pulksteņi katrs atsevišķi nosita deviņi, bet visi kopā apmēram deviņi simti deviņdesmit deviņi un Sems pastaigājās pa Džordža šķērsieliņu, piebrauca kāda dīvaina izskata svaigi krāsota ekipāža, no kuras, pamezdams grožus sev blakus sēdošam paresnam vīrietim, veikli izlēca kāds dīvaina izskata džentlmenis, kas likās radīts šai ekipāžai, tāpat kā ekipāža viņam.
Šī ekipāža nebija ne gluži gigs, ne arī stenbops. Tā nebija tas, ko parasti sauc par mednieku divričiem, tā nebija arī laucinieku rati, kariete pastaigas braucieniem vai vaļējs kabriolets, bet tai tomēr piemita kaut kas no visām šīm braucamajām ierīcēm.
Tā bija nokrāsota spilgti dzeltena, ar melnām ilksīm un riteņiem, un kučieris sēdēja ortodoksāli sportiskā stilā uz spilveniem, kas bija sakrauti tā, ka pacēlās divas pēdas pār margām. Zirgs bija bērs un diezgan izskatīgs, tomēr tam piemita kaut kas uzkrītošs un vulgārs, kas apbrīnojami saskanēja kā ar karieti, tā ar saimnieku.
Pats saimnieks bija apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar melniem matiem un rūpīgi sasukātu vaigbārdu, visai grezni ģērbies un izrotājies ar daudzām dārglietām, kas visas bija apmēram trīs reizes prāvākas, nekā džentlmeņi parasti nēsā, un kronis visam tam bija rupjš mētelis. Šī mēteļa vienā kabatā viņš nokāpdams iebāza kreiso roku un no otras ar labo ievilka apžilbinoši spilgtu zīda mutautiņu, ar ko notrauca no zābakiem pāris puteklīšu, un tad, savīstījis to rokā, cēlā gaitā tuvojās durvīm.
Sema uzmanībai nepalika nepamanīts tas, ka, šim cilvēkam izkāpjot, kāds noplucis vīrs, ģērbies brūnā mētelī, kam trūka dažu pogu, kurš līdz tam bija slaistījies pa ielas otru pusi, pārnāca pāri un apstājās tuvumā. Būdams gandrīz pārliecināts par šī džentlmeņa apmeklējuma nolūku, Sems pasteidzās nokļūt pirms viņa līdz «Džordžam un Vanagam» un, strauji apgriezies, iestājās durvīs pašā vidū.
- Nu, mīļo puis! - pavēlošā balsī teica vīrs rupjajā mētelī, tai pašā laikā mēģinādams nogrūst Semu no ceļa.
- Nu, ser, kas par lietu? - atbildēja Sems, atmaksādams grūdienu ar augļu augļiem.
- Klausieties, cilvēk, netaisiet jokus; ar mani tā nevar, - rupjā mēteļa īpašnieks paskaidroja, paceldams balsi un stipri nobālēdams. - Šurp, Smauč!
- Kas ta nu notics? - ieņurdējās vīrs brūnajā mētelī, kas pa šīs īsās sarunas laiku bija pamazām zadzies tuvāk.
- Šis jaunais cilvēks kļūst nekaunīgs, - priekšnieks teica, atkal pagrūzdams Semu.
- Paklau, netais muļķības! - ieņurdējās Smaučs, pagrūzdams viņu vēlreiz un stiprāk.
Šis pēdējais grūdiens atstāja to iespaidu, ko pieredzējušais misters Smaučs bija vēlējies panākt, jo, kamēr Sems, gribēdams atmaksāt par šo laipnību, piespieda šo džentlmeni pie durvju stenderes, priekšnieks aizšmauca garām un devās uz bufeti, uz kurieni viņam tūliņ sekoja arī Sems, iepriekš apveltījis misteru Smauču ar dažām tēlainām piezīmēm.
- Labrīt, dārgā! - priekšnieks teica jaunajai lēdijai pie bufetes, runādams tikpat nepiespiesti kā Botenibeijā un tikpat smalki kā Jaunajā Dienvidvelsā1. - Kur ir mistera Pikvika istaba, dārgā?
- Pavadiet viņu augšā! - uz šo jautājumu bufetniece teica sulainim, nepagodinādama švītu ne ar vienu skatienu.
Sulainis devās augšup, kā pavēlēts, un tam sekoja vīrs rupjajā mētelī, bet aiz viņa Sems, kas, iedams augšup pa trepēm, ar dažādiem žestiem izteica vislielāko nicināšanu un sašutumu, par neizsakāmu prieku apkalpotājiem un pārējiem skatītājiem. Misters Smaučs, ko mocīja nikna klepus lēkme, palika apakšā, spļaudīdamies gaitenī.
Misters Pikviks gulēja gultā, cieši aizmidzis, kad viņa agrais viesis, kam sekoja Sems, ienāca istabā. Troksnis, ko viņi ienākdami sacēla, to pamodināja.
- Ūdeni bārdas skūšanai, Sem, - misters Pikviks teica aiz aizkariem.
- Skujieties tūlīt, mister Pikvik! - viesis teica, atvilkdams aizkaru no gultas galvgaļa. - Man ir izpildraksts pret jums Bārdlas lietā. Šeit ir rīkojums. Vispārējo Sūdzību tiesa. Te būs mana vizītkarte. Es domāju, jūs brauksit man līdz uz manām mājām.
Un, draudzīgi uzsitis misteram Pikvikam uz pleca, šerifa ierēdnis - jo tas viņš bija - nometa savu vizītkarti uz segas un izvilka no vestes kabatas zelta zobu bakstāmo.
- Nembijs ir mans vārds, - šerifa pārstāvis ieteicās, kad misters Pikviks izvilka brilles no spilvena apakšas un uzlika tās, lai izlasītu vizītkarti. - Nembijs Bella alejā, Kolmenstrītā.
Šai vietā iejaucās Sems Vellers, kas līdz tam, acis nenovērsdams, bija skatījies uz mistera Nembija mirdzošo cilindru.
- Vai jūs ir kvekers2? - Sems apvaicājās.
- Kas es esmu, to jūs uzzināsit, pirms es no jums šķiršos, - atbildēja sašutušais ierēdnis, - Kādu jauku rītu, mīļo puis, es jūs iemācīšu uzvesties.
- Paldiesiņ, - Sems atsaucās. - Es jūs ar iemācīs. Noņemiet cepuri!
To teikdams, misters Vellers ļoti izveicīgi notrieca misteram Nembijam cepuri, turklāt ar tādu spēku, ka tā aizlidoja līdz istabas otram galam un tās īpašnieks gandrīz norija zelta zobu bakstāmo.
- Ņemiet vērā, mister Pikvik, - apjukušais ierēdnis teica, cīnīdamies pēc elpas. - Man izpildot dienesta pienākumus, jūsu istabā man uzbruka jūsu sulainis. Mana persona ir briesmās. Uzaicinu jūs to apliecināt.
- Neaplieciniet nekā, ser! - Sems viņu pārtrauca. - Aizveriet acis labi cieši, ser! Es viņu būtu izmets pa logu, bet kritiens nebūtu necik augsts, jo apakšā ir jumts.
- Sem, - misters Pikviks sacīja dusmīgā balsī, kamēr viņa apkalpotājs dažādos veidos izrādīja savus naidīgos nolūkus, - ja jūs teiksit vēl vienu vārdu vai kaut mazākā mērā apgrūtināsit šo personu, es jūs uz vietas atlaidīšu.
- Bet ser... - Sems atsaucās.
- Turiet muti, - misters Pikviks pārtrauca. - Paceliet to cepuri!
Taču to Sems noteikti un kategoriski atsacījās darīt, un, kad kungs viņu bija stingri norājis, ierēdnis, kam bija jāsteidzas, atļāvās pacelt to pats, par šo laiku izteikdams Semam daudz dažādu draudu, ko šis džentlmenis uzņēma visai apvaldīti, tikai piezīmēdams, ka tad, ja misters Nembijs būtu tik labs un atkal uzliktu cepuri galvā, viņš to no jauna aiztriektu pie visiem velniem. Misters Nembijs, laikam domādams, ka šāda rīcība tam varētu sagādāt neērtības, nevēlējās dot iemeslu šim kārdinājumam un drīz pēc tam uzsauca augšā Smauču. Paziņojis, ka arests izdarīts un ka tam jāgaida, kamēr apcietinātais beigs ģērbties, Nembijs lepni izgāja no istabas un aizbrauca.
Smaučs īgnā balsī palūdzis misteru Pikviku «būt pēc iespējas dzīvākam, jo darba esot pulka», pievilka krēslu pie durvīm un sēdēja tur, kamēr misters Pikviks beidza ģērbties. Tad Semu aizsūtīja pēc karietes, un tajā triumvirāts devās uz Kolmenstrītu.