Laime, ka attālums nebija liels, jo misters Smaučs ne vien nevarēja valdzināt ar savām runas dāvanām, bet tādā saspiestā vietā bija pavisam nepatīkams ceļa biedrs iepriekš minētās fiziskās vājības dēļ.
Kariete, iegriezusies ļoti šaurā un tumšā ieliņā, apstājās pie mājas, kurai visi logi bija aizrestoti ar dzelzs restēm; durvis greznoja uzraksts: «Nembijs, Londonas šerifa ierēdnis.» Iekšējos vārtus atvēra kāds džentlmenis, ko varēja noturēt par novārtā atstātu mistera Smauča dvīņu brāli un kas sava uzdevuma izpildīšanai bija apbruņojies ar varen lielu atslēgu, un misteru Pikviku ieveda «ēdamzālē».
Šī ēdamzāle atradās ielas pusē, un tās galvenās īpatnības bija svaigas smiltis un nostāvējušies tabakas dūmi. Misters Pikviks ienākdams paklanījās trijiem cilvēkiem, kas tur jau sēdēja, un, aizsūtījis Semu pēc Perkera, apsēdās kādā tumšā kaktā un no turienes diezgan ziņkārīgi aplūkoja savus jaunos biedrus.
Viens no tiem bija vēl zēns, deviņpadsmit vai divdesmit gadus vecs. Lai gan pulkstenis bija labi ja desmit, viņš dzēra džinu ar ūdeni un smēķēja cigāru, un, ja sprieda pēc viņa iekaisušās sejas, šīm izpriecām tas bija nodevies diezgan neatlaidīgi jau pāris gadu no sava mūža. Iepretī tam, bikstīdams uguni ar labās kājas zābaka purnu, sēdēja rupja, vulgāra izskata jauns cilvēks, apmēram trīsdesmit gadus vecs, ar dzeltenīgu seju un skarbu balsi. Acīm redzot, viņam bija tās zināšanas par pasauli un tā valdzinoši brīvā izturēšanās, ko var iegūt dzertuvēs un pie zemākās šķiras biljarda galdiem. Trešais istabas iemītnieks bija kāds pusmūža vīrietis ļoti vecā, melnā uzvalkā. Viņš izskatījās bāls un novārdzis un nepārtraukti staigāja pa istabu šurp un turp, šad tad apstādamies un uztraukti skatīdamies pa logu, it kā gaidītu kādu, un tad atkal turpināja staigāt.
- Šorīt gan, mister Eirslij, labāk aizņemieties manu bārdas nazi, - sacīja vīrs, kas bikstīja uguni, slepus pamirkšķinādams savam jauneklīgajam draugam.
- Pateicos, nē, man tas nebūs vajadzīgs; pēc kādas stundas es ceru tikt ārā, - uzrunātais steigšus atbildēja.
Tad, atkal piegājis pie loga un atkal vīlies, viņš smagi nopūtās un atstāja istabu.
Abi pārējie sāka skaļi smieties.
- Nu, tādus jokus es nekad neesmu redzējis, - teica džentlmenis, kurš bija piedāvājis bārdas nazi un kura vārds, kā izrādījās, bija Praiss. - Nekad.
Misters Praiss pastiprināja šo apgalvojumu ar lāstu un atkal sāka smieties, un jauneklis, kas savu biedru turēja par vislieliskāko cilvēku, arī, protams, smējās līdzi.
- Vai jūs to varētu iedomāties, - Praiss teica, pievērsdamies misteram Pikvikam, - ka šis zellis te atrodas jau nedēļu līdz vakardienai un visu šo laiku nav ne reizīti skuvies, jo ir pārliecināts, ka pēc pusstundas tiks ārā, un tādēļ skūšanos atliek, līdz būs mājās.
- Nabaga cilvēks! - misters Pikviks ieminējās. - Vai tiešam viņam ir tik lielas izredzes izkļūt no grūtībām?
- Kādas, pie velna, šim izredzes, - Praiss atbildēja. - Ne smakas viņam nav no tām.
Par viņa izredzēm tuvāko desmit gadu laikā pastaigāties pa ielām es nedotu ne šito.
To sacīdams, misters Praiss nicīgi uzsita knipi un piezvanīja.
- Iedodiet man loksni papīra, Krūkij! - misters Praiss teica apkalpotājam, kas ar savu apģērbu un ārējo izskatu atgādināja kaut ko vidēju starp bankrotējušu lopkopi un izputējušu lopu dzinēju.
- Un glāzi groka! Vai dzirdat, Krūkij? Es gribu rakstīt tēvam, un man vajadzīgs kaut kas uzmundrinošs, citādi es nevarēšu veco zēnu iespaidot, kā pienākas.
Nav gandrīz jāsaka, ka jauneklis, dzirdēdams šos asprātīgos vārdus, smējās gandrīz līdz krampjiem.
- Pareizi, - misters Praiss noteica. - Dūšu nekad nevajag zaudēt. Viss ir tikai blēņas, vai ne?
- Prīma! - jaunais džentlmenis sacīja.
- Jums kaut kas ir iekšā, nav ko runāt, - Praiss piemetināja. - Jūs kaut ko esat no dzīves redzējuši.
- Es domāju gan! - jauneklis atbildēja.
Viņš bija redzējis dzīvi caur dzertuves durvju netīrajiem stikliem.
Misters Pikviks, juzdams lielu riebumu pret šo sarunu, kā arī pret abu runājošo būtņu izturēšanos un manierēm, jau gribēja apjautāties, vai viņš nevarētu dabūt atsevišķu istabu, kad ienāca trīs gluži pieklājīga izskata svešinieki. Tos ieraudzījis, jauneklis iemeta cigāru ugunī un, pačukstējis misteram Praisam, ka tie esot ieradušies «savest lietu kārtībā», nosēdās kopā ar viņiem pie galda istabas otrā galā.
Tomēr likās, ka lieta nav savedama kārtībā gluži tik ātri, kā jaunais džentlmenis bija iedomājies, jo sekoja ļoti gara saruna, no kuras misters Pikviks gribot negribot saklausīja dažus niknus izteicienus, kas attiecās uz izlaidīgu dzīves veidu un vairākkārtīgu piedošanu. Beidzot vecākais džentlmenis izteica ļoti nepārprotamus atgādinājumus par kādu Vaitkrosstrītu3, bet jaunais džentlmenis, kaut arī viņš bija tik «prīma» un kaut arī «viņam kaut kas bija iekšā», un kaut arī viņš turklāt «kaut ko no dzīves bija redzējis», nokāra galvu un sāka izmisīgi kaukt.
Ļoti apmierināts par to, kā jauneklis tik pēkšņi pazaudējis lielo dūšu un pārmainījis toni, misters Pikviks piezvanīja, un pēc pieprasījuma viņu ieveda atsevišķā istabā ar grīdsegu, galdu, krēsliem, bufeti, un dīvānu. Istabu rotāja pat spogulis un dažas vecas gravīras. Šeit, brokastis gaidot, viņam bija izdevība noklausīties, kā augšā virs galvas misis Nembija spēlē tāfelklavieres. Reizē ar brokastīm ieradās arī misters Perkers.
- Ahā, godājamo ser, - mazais vīriņš teica, - pienagloja beidzot, ko? Paklausieties, man par to nemaz nav žēl, jo tagad jūs redzat, cik tāda izturēšanās ir nejēdzīga. Es esmu pierakstījis, cik jāmaksā kopā par tiesas izdevumiem un zaudējumu atlīdzībai, un labāk būtu to tūliņ nokārtot un nezaudēt laiku. Man šķiet, ka Nembijs patlaban ir mājās. Kā jums liekas, godājamo ser, vai man izdot čeku, vai jūs pats to darīsit?
To teikdams, mazais vīriņš mākslotā jautrībā berzēja rokas, bet, paskatījies mistera Piķvika sejā, tūliņ uzmeta bezcerīgu skatienu Semam Velleram.
- Perker, - misters Pikviks sacīja, - es jūs lūdzu par to vairs nerunāt. Tas, ka es šeit uzturos, nekādu labumu nedod, tādēļ es jau šovakar došos uz cietumu.
- Jūs taču nevarat iet uz Vaitkrosstrītu, godājamo ser, - Perkers izsaucās. - Tas nav iespējams! Tur ir sešdesmit gultas vienā telpā un durvis ir slēgtas sešpadsmit stundas no divdesmit četrām.
- Es labprāt dotos uz kādu citu ieslodzījuma vietu, ja tas iespējams, - misters Pikviks atteica. - Ja ne, jāņem, par labu tā pati.
- Jūs, godājamo ser, varat iet uz Flītu4, ja esat nolēmis katrā ziņā kaut kur iet, - Perkers ierosināja.
- Labi, - misters Pikviks atbildēja, - es došos uz turieni, tikko būšu beidzis brokastot.
- Pagaidiet, pagaidiet, godājamo ser, nav ne mazākā iemesla tik ļoti steigties, lai tiktu tādā vietā, no kurienes lielākā daļa cilvēku tā cenšas tikt ārā, - labsirdīgais mazais advokāts izsaucās. - Mums vēl jādabū habeas corpus5. Līdz četriem pēc pusdienas tiesā nebūs neviena tiesneša. Līdz tam laikam jums jāpagaida.
- Ļoti labi, - misters Pikviks atteica ar nesatricināmu pacietību. - Tādā gadījumā mēs divos šeit apēdīsim kādu kotleti. Parūpējieties par tām, Sem, un piesakiet, lai tās būtu laikā.