XLI NODAĻA
Misters Toms Rokers, džentlmenis, kas bija ievadījis misteru Pikviku cietumā, nokāpis pa īsajām kapēm, izdarīja asu pagriezienu uz labo pusi un iegāja pa atvērtiem dzelzs vārtiem, tad pa dažiem pakāpieniem atkal augšā kādā garā, šaurā galerijā1. Tā bija netīra un zema, ar akmens grīdu, un to ļoti vāji apgaismoja pa logam katrā galā, kas atradās tālu viens no otra.
- Šīs te, - džentlmenis teica, iebāzis rokas kabatā un pār plecu nevērīgi paskatījies uz misteru Pikviku, - šīs te ir trepes uz pagrabstāvu.
- O! - misters Pikviks atsaucās, skatīdamies lejup pa tumšajām un netīrajām kāpnēm, kas, likās, veda uz mitru un tumšu pazemes kapliču rindu. - Un tie, man šķiet, ir mazie pagrabiņi, kur cietumnieki glabā savus nelielos ogļu krājumiņus. Ā, tur lejā kāpt nevar būt visai patīkami, bet jādomā, ka tie ir ļoti parocīgi.
- Jā, es i nebrīnītos, ja tie izrādītos parocīgi, - atbildēja džentlmenis, - tur tak daži ļautiņi iekārtojušies visai mājīgi. Tas jau ir tas Gada tirgus.
- Mans draugs, - misters Pikviks teica, - jūs taču nopietni negribat sacīt, ka šajās nožēlojamās alās dzīvo cilvēki?
- Negribu sacīt? - misters Rokers atbildēja pārsteigts un sašutis. - Kāpēc tad ne?
- Dzīvo!... Dzīvo tur apakšā! - misters Pikviks iesaucās.
- Dzīvo tur apakšā! Jā, un bieži vien turpat apakšā arī nomirst! - misters Rokers apstiprināja. - Un kas par to? Kam tur būtu kas iebilstams? Dzīvo tur apakšā!... Jā, un tā ir ļoti laba vieta dzīvošanai, vai tad ne?
Tā kā Rokers, to sacīdams, diezgan nikni pavērsās pret misteru Pikviku un bez tam uztraukts nomurmināja dažus nepatīkamus novēlējumus, kas attiecās uz viņa paša acīm, locekļiem un miesas sulām, tad vēlāk minētajam džentlmenim likās, ka sarunu nav ieteicams turpināt. Pēc tam misters Rokers sāka kāpt pa nākošajām kāpnēm, kas bija tikpat netīras kā tās, kas veda uz vietu, par ko nupat bija notikušas pārrunas, un viņam cieši sekoja misters Pikviks un Sems.
- Tā, - misters Rokers noteica, apstādamies, lai atvilktu elpu, kad viņi bija aizsnieguši otru tāda paša izmēra galeriju kā apakšējo, - šitajā stāvā ir ēdamistaba.
Augstāk ir trešais un virs tā - pats augšējais stāvs, un jūs šonakt gulēsit uzrauga istabā, un tas ir šite, nāciet!
Pasacījis to visu vienā elpas vilcienā, misters Rokers sāka kāpt pa nākošajām kāpnēm, bet misters Pikviks un Sems Vellers viņam uz pēdām sekoja.
Šīs kāpnes saņēma gaismu no nedaudzajiem logiem, kuri atradās tuvu pie grīdas un pa kuriem pavērās skats uz grantētu laukumu, ko ieslēdza augsta ķieģeļu siena ar dzelzs dzeloņiem virspusē. Kā varēja spriest pēc mistera Rokera vārdiem, tas esot bumbu spēles pagalms, un, kā liecināja šī paša džentlmeņa tālākie izteicieni, tai cietuma daļā, kas atrodas pie Feringdonstrītas, esot vēl kāds mazāks pagalms, ko saucot par «Izgleznoto pagalmu», tāpēc ka tā sienas kādreiz rotājuši dažādu kara kuģu attēli pilnās burās un citi mākslas darbi, ko pagājušos laikos tur uzzīmējis kāds ieslodzīts gleznotājs savos brīvajos brīžos.
Pastāstījis šīs visai svarīgās ziņas, - acīm redzot, vairāk gan tādēļ, lai izkratītu sirdi, nekā ar īpašu nodomu izglītot misteru Pikviku, - viņu pavadonis, kad pēdīgi bija sasniegta nākošā galerija, pašā tās galā ieveda viņus mazā gaitenītī, atvēra kādas durvis un parādīja telpu, kurā atradās astoņas vai deviņas dzelzs gultas un kura pēc izskata nekādā ziņā nebija pievilcīga.
- Parau, - misters Rokers teica, turēdams durvis atvērtas un triumfējoši atskatīdamies uz misteru Pikviku. - Parau, kur ir tā istaba!
Taču mistera Pikvika seja izteica tik niecīgu apmierinājumu par savas mītnes izskatu, ka misters Rokers meklēja atsaucību Semjuela Vellera sejā, kurš līdz šim bija ieturējis cieņas pilnu klusumu.
- Parau, kur istaba, jauno cilvēk, - misters Rokers uzsvēra.
- To es redz, - Sems atbildēja, mierīgi pamādams ar galvu.
- Tādu istabu jūs vis nebijāt domājuši atrast Feringdonas hotelī2, vai ne? - misters Rokers teica, apmierināti smaidīdams.
Par atbildi misters Vellers ar pavisam nemākslotu kustību viegli piemiedza vienu aci, ko varēja saprast tā, ka viņš ir domājis atrast vai arī ka nav domājis atrast, vai arī ka viņš par šo lietu vispār nav domājis nemaz, - kā nu tas likās piemērotāk novērotāja iztēlei. Paveicis šo meistardarbu un atkal atvēris aci, misters Vellers apjautājās, kura tad īpašīgi esot tā gulta, ko misters Rokers tik glaimojoši attēlojis kā lieliski piemērotu gulēšanai.
- Šitā pate ir, - misters Rokers atbildēja, norādīdams uz kādu ļoti sarūsējušu gultu kaktā. - Šitā gulta liek cilvēkam aizmigt, vai viņš to grib vai negrib.
- Jādomā gan, - Sems atteica, ar dziļu riebumu aplūkodams pieminēto mēbeli. - Jādomā, ka opijums pret šito ir tīrais štrunts.
- Nu itin nekas, - misters Rokers apgalvoja.
- Un es cer, - Sems teica, iesāņus noskatīdamies uz savu kungu, it kā lai pavērotu, vai nav kādas pazīmes, ka piedzīvotais ir satricinājis viņa apņēmību, - es cer, ka tie citi džentelmeņi, kas šiten te guļ, tiešām ir džentelmeņi.
- Nekas cits, - misters Rokers apliecināja. - Viens no viņiem dienā izdzer savas divpadsmit pintes alus un pīpēt nebeidz pat ēdot.
- Ta nu gan tas ir pirmklasīgs džentelmens, - Sems noteica.
- Pirmklasīgs, - misters Rokers atbildēja.
Pat šo ziņu neiebiedēts, misters Pikviks smaidīdams paziņoja, ka apņēmies šonakt izmēģināt šīs narkotiskās gultas spēku, un misters Rokers, paskaidrojis, ka viņš varot iet pie miera bez kādiem paziņojumiem vai citām formalitātēm, kad vien pats vēloties, aizgāja, atstādams viņu un Semu galerijā stāvam.
Sāka tumst; tas nozīmē, ka šajā vietā, kas gaiša nebija nekad, tika aizdedzināti daži gāzes radziņi par godu vakaram, kas satumsa ārā. Tā kā bija diezgan karsts, daži daudzo mazo istabiņu iemītnieki, kura atradās galerijas abās pusēs, bija, atstājuši durvis vaļā. Misters Pikviks, garām iedams, visai ziņkārīgi un ar lielu interesi ielūkojās tajās. Šeit četri vai pieci lieli, neaptēsti tēvaiņi, tikko saskatāmi tabakas dūmu mākonī, trokšņaini sarunājās pie pustukšām alus krūzēm vai četratā spēlēja ar ļoti netīrām kārtīm. Blakus istabā varēja redzēt kādu vientuļu iemītnieku vājas tauku svecītes gaismā noliekušos pār notraipītu un sadriskātu papīru žūksni, kas bija dzeltens no putekļiem un no vecuma gandrīz sairis; viņš jau simto reizi rakstīja garu žēlabu stāstu kādam lielam vīram, kura acis to nekad neredzēs un kura sirdi tas nekad neaizkustinās. Trešajā istabiņā varēja redzēt, kā kāds vīrs ar savu sievu un veselu bērnu baru klāj trūcīgu guļas vietu uz grīdas vai krēsliem, kur pavadīt nakti vismazākajiem. Un kādā ceturtajā un piektajā, un sestajā, un septītajā - visur bija tas pats troksnis un alus, un tabakas dūmi, un kāršu spēle.
Pašās galerijās un sevišķi kāpņu telpās slaistījās liels skaits ļaužu; daži šurp nāca tādēļ, ka viņu istabas bija tukšas un vientulīgas; citi tādēļ, ka viņu istabas bija pārpildītas un karstas; un lielākā daļa tādēļ, ka nekur nevarēja atrast mieru un nezināja noslēpumu, ko iesākt pašiem ar sevi. Šeit bija daudzu šķiru pārstāvji - no strādnieka parķa uzsvārcī līdz izputējušam uzdzīvotājam rīta svārkos, katrā ziņā ar izplīsušiem elkoņiem, bet iespaids no visiem bija vienāds - kaut kāda pret visu vienaldzīga, bezrūpīga karātavu putna plātīšanās, kaut kāda huligāniska vēlēšanās izrādīt, ka ne par ko nebēdā, - to vārdos ir pilnīgi neiespējami aprakstīt, bet saskatīt, ja vēlas, to var katrs cilvēks vienā mirklī, tikko spēris kāju pirmajā parādnieku cietumā un uzlūkojis pirmo tur sastapto cilvēku grupu ar tādu pašu interesi, ar kādu to darīja misters Pikviks.