- Nemaz ne, - misters Pikviks steidzīgi atsacīja, jo tagad, kad uztraukums bija pārgājis, viņš sajuta, ka kājām ir diezgan vēsi.
- Atļaujiet man to godu, ser, - teica džentlmenis ar vaigbārdu, sniegdams savu labo roku.
- Ar lielāko prieku, ser, - misters Pikviks attrauca un, ilgi un svinīgi to spiedis, devās atkal gultā.
- Mans vārds ir Smengls, ser, - vīrs ar vaigbārdu paskaidroja.
- O, - misters Pikviks atteica.
- Manējais ir Maivins, - vīrs garajās zeķēs sacīja.
- Man prieks to dzirdēt, ser, - misters Pikviks apliecināja.
- Hm, - misters Smengls nokāsējās.
- Vai jūs ko teicāt, ser? - misters Pikviks apvaicājās.
- Nē, ser, neteicu, - misters Smengls atbildēja.
- Man likās, ka jūs ko sakāt, - misters Pikviks sacīja.
Tas viss bija ļoti smalki un patīkami, un, lai omulība būtu vēl lielāka, misters Smengls misteram Pikvikam daudz reižu apgalvoja, ka viņš lolojot visdziļāko cieņu pret jebkura džentlmeņa jūtām; šāda parādība viņam tiešām darīja daudz goda, jo neviens nekādā ziņā nevarēja pieņemt, ka viņš tās saprastu.
- Vai jūs ejat caur tiesu, ser? - misters Smengls jautāja.
- Caur ko? - misters Pikviks atvaicāja.
- Caur tiesu - Portjugelstrītā3... tiesa, kas atbrīvo no... jūs jau zināt.
- O nē, - misters Pikviks atbildēja, - caur tiesu es neeju.
- Varbūt drīz tiksit ārā? - minēja Maivins.
- Bīstos, ka ne, - misters Pikviks atteica. - Es atsakos maksāt zaudējumu atlīdzību un tādēļ atrodos šeit.
- Ā, - misters Smengls teica. - Mani pazudināja papīrs.
- Kā liekas, ser, jūs esat rakstāmlietu tirgotājs, - nevainīgi piezīmēja misters Pikviks.
- Rakstāmlietu tirgotājs! Nē, nē. Lai velns mani parauj, bet tik zemu es nekad neesmu nogrimis. Nekādas tirgošanās. Kad es saku «papīrs», es domāju
«parādzīmes».
- Ā, jūs lietojat šo vārdu tādā nozīmē. Saprotu, - misters Pikviks atteica.
- Nolādēts! Džentlmenim jābūt gatavam uz neveiksmēm, - Smengls teica. - Un kas par to? Šeit nu es esmu Flītas cietumā. Labi. Jauki. Nu, un tad? Tādēļ taču man nekļūst sliktāk, vai ne?
- Ne drusku, - misters Maivins atbildēja.
Un viņam bija pilnīgi taisnība, jo misteram Smenglam ne tikai nebija kļuvis sliktāk, bet viņam klājās pat labāk, jo, lai šajā vietā iekļūtu, viņš bija par velti ieguvis dažas dārglietas, kas jau sen bija ieķīlātas augļotājam.
- Nu labi, bet paklausieties, - misters Smengls teica, - tāds darbs ir par sausu. Atveldzēsim mutes ar lāsīti karsta šerija. Jaunpienācējs samaksās, Maivins aizies dabūt, un es palīdzēšu izdzert. Tā katrā ziņā ir godīga un džentlmeniska darba dalīšana - lai velns mani parauj!
Negribēdams riskēt sacelt jaunu strīdu, misters Pikviks priekšlikumam labprāt piekrita un uzticēja naudu misteram Maivinam, kas, tā kā bija jau gandrīz vienpadsmit, nezaudēja laiku, bet devās uz ēdamistabu izpildīt savu uzdevumu.
- Paklausieties, - Smengls pačukstēja, tikko viņa draugs bija atstājis istabu, - cik jūs viņam iedevāt?
- Pussovrinu, - misters Pikviks atteica.
- Viņš ir velnišķīgi patīkams džentlmenis, - misters Smengls sacīja. - Ellišķīgi patīkams. Otra tāda es nepazīstu, bet... - misters Smengls apklusa un šaubīgi pakratīja galvu.
- Jūs taču nedomājat par tādu iespēju, ka viņš šo naudu varētu piesavināties pats savām vajadzībām? - misters Pikviks ievaicājās.
- O nē... ievērojiet - to es nesaku. Es noteikti saku, ka viņš ir velnišķīgi džentlmenisks puisis, - misters Smengls paskaidroja. - Bet es domāju, ka nebūtu slikti, ja kāds noietu lejā un paskatītos, vai viņš gadījuma dēļ nav iebāzis knābi krūzē vai arī, augšā nākot, viņam nav gadījusies sasodītā nelaime pazaudēt naudu. Ei jūs, ser, noskrieniet lejā un pieskatiet to džentlmeni! Vai dzirdat?
Šis lūgums bija adresēts kādam maza auguma cilvēkam, pēc izskata iebiedētam un nervozam, kura āriene liecināja par lielu nabadzību un kurš visu šo laiku bija sarāvies sēdējis gultā, acīm redzot, sava jaunā stāvokļa pilnīgi apstulbināts.
- Jūs zināt, kur ir ēdamistaba? - Smengls turpināja. - Noskrieniet lejā un pasakiet tam džentlmenim, ka esat nākuši palīdzēt viņam uznest augšā krūzi. Vai... pagaidiet - es jums kaut ko sacīšu... es jums pateikšu, kā mēs ar viņu tiksim galā, - ar viltīgu skatienu teica Smengls.
- Kā? - misters Pikviks gribēja zināt.
- Lieciet viņam pateikt, lai atlikumu izdod par cigāriem! Lieliska ideja! Skrieniet un pasakiet to viņam, - vai, dzirdat? Zudumā tie neies, - Smengls turpināja, pievērsdamies misteram Pikvikam. - Es tos izsmēķēšu.
Šis manevrs bija tik asprātīgs un turklāt tika izpildīts ar tik nesatricināmu mieru un aukstasinību, ka misters Pikviks nebūtu vēlējies to aizkavēt pat tad, ja tas būtu bijis viņa spēkos. Pēc neilga laika misters Maivins atgriezās, nesdams šeriju, ko misters Smengls salēja divās mazās, ieplīsušās krūzītēs. un, atsaukdamies pats uz sevi, saprātīgi piezīmēja, ka šādos apstākļos džentlmenim nevajagot būt pārāk sīkumainam, un viņš, piemēram, neesot tik lepns, ka nevarētu dzert no krūzes. Lai pierādītu savu vārdu patiesīgumu, viņš uz sapulcējušos veselību ar vienu malku iztukšoja krūzi līdz pusei.
Kad ar šiem līdzekļiem bija panākta lieliskā saprašanās, misters Smengls sāka saviem klausītājiem kavēt laiku, atstāstīdams visādus romantiskus piedzīvojumus, kādi viņam šad un tad gadījušies, iepinot dažādas interesantas anekdotes par tīrasiņu zirgu un lielisko ebrejieti, kas abi bijuši ārkārtīgi skaisti un kuru dēļ sacentušies Apvienotās Karalistes aristokrāti un muižnieki.
Jau ilgi pirms tam, kad bija beigušies šie saistošie izvilkumi no džentlmeņa biogrāfijas, misters Maivins bija licies gultā un sācis krākt, atļaudams visus labumus no mistera Smengla piedzīvojumiem saņemt bailīgajam džentlmenim un misteram Pikvikam.
Arī abi vēlāk minētie džentlmeņi no aizkustinošā stāstījuma neieguva tik lielu labumu, kādu būtu varējuši iegūt. Misters Pikviks jau kādu laiku bija pavadījis pusmiegā, kad viņam neskaidri likās, ka piedzērušais cilvēks atkal sāk dziedāt komiskas dziesmas, bet misters Smengls viņam ar ūdens krūzes palīdzību laipni aizrāda, ka šie klausītāji neesot muzikāli noskaņoti. Tad misters Pikviks atkal iegrima miegā, neskaidri apzinādamies, ka misters Smengls vēl arvien stāsta kādu garu stāstu, kura galvenais saturs likās būt tas, ka viņš visos sīkumos izklāstīja gadījumu, kad šis reiz «pārtaisījis» parādzīmi un iztaisījies par džentlmeni.
1 - Galerija - tā apzīmēja stāvus četrstāvīgajā Flītas cietumā. Cietuma pagrabstāvu dēvēja par «Gada tirgu».
2 - Feringdonas hotelis - tas ir, Flītas cietums, kurš atradās Feringdonstrītā, kas šķērso Flītstrītu.
3 - Tiesa Portjugelslrītā - Londonas Maksātnespējīgo tiesa, kas nodarbojās ar mazturīgo lietu iztiesāšanu.
XLII NODAĻA
Kad otrā rītā misters Pikviks atvēra acis, pirmais, ko tās ieraudzīja, bija Semjuels Vellers, kas sēdēja uz mazas, melnas somas un, acīm redzami nogrimis dziļās domās, neatlaidīgi aplūkoja brašā mistera Smengla stalto stāvu, kamēr pats misters Smengls, pa daļai jau apģērbies, sēdēja savā gultā un pilnīgi bezcerīgi mēģināja ar skatieniem piespiest misteru Velleru nolaist acis. Mēs sakām - pilnīgi bezcerīgi, tādēļ ka Sems, ar vienu visu aptverošu skatienu aplūkojis mistera Smengla cepurīti, pēdas, galvu, seju, kājas un vaigbārdu, turpināja neatlaidīgi raudzīties viņā, izrādīdams vislielāko apmierinātību un nemaz neņemdams vērā mistera Smengla personīgās izjūtas, gluži tā, it kā viņš aplūkotu kādu koka tēlu vai ar salmiem piebāztu Gaiju Foksu1.