- Nē, ser, nesaprotu, - stūrgalvīgi atbildēja misters Vellers.
- Pamēģiniet, Sem, - misters Pikviks teica.
- Labi, ser, - pēc īsa starpbrīža atbildēja Sems, - man domāt, es redzu, uz kuru pusi jūs velk, un, manuprāt, jūs velk daudz par stipru, kā pasta kučiers teica puteņam, kad tas viņu panāca.
- Redzu, Sem, ka jūs mani saprotat, - misters Pikviks turpināja. - Es ne tikvien kā nevēlos, ka jūs gadiem ilgi slaistītos šādā vietā, bet arī jūtu, ka Flītā ieslodzītam parādniekam turēt sulaini ir vislielākā nejēdzība. Sem, - misters Pikviks teica, - jums uz kādu laiku mani jāatstāj!
- Ak uz laiku, ser, ko? - diezgan sarkastiski atbildēja misters Vellers.
- Jā, uz laiku, ko es pavadīšu šeit, - misters Pikviks sacīja. - Jūsu algu es turpināšu maksāt. Jebkurš no maniem trim draugiem jūs ar prieku pieņems, kaut vai tikai aiz cieņas pret mani. Un, ja es, Sem, šo vietu kādreiz atstāšu, - misters Pikviks piemetināja ar mākslotu jautrību, - tad, es jums dodu goda vardu, jūs tūliņ varēsit atgriezties pie manis.
- Tagad, ser, es jums pateiks, kas tas ir, - nopietni un svinīgi teica misters Vellers. - Tā ir tāda lieta, kas neiet cauri nekādā ziņā, un tāpēc par to vairāk nav ko runāt.
- Es runāju nopietni, Sem, un esmu to cieši nolēmis, - misters Pikviks uzstāja.
- Ak šitā gan, ser? - stingri jautāja misters Vellers. - Labi, ser. Tad es ar kaut ko ir apņēmies.
Tā runādams, misters Vellers ļoti rūpīgi uzlika galvā cepuri un strauji atstāja istabu.
- Sem! - misters Pikviks sauca viņam pakaļ. - Sem, šurp!
Bet garajā galerijā jau beidza atbalsoties Sema soļi. Sems Vellers bija prom.
1 - Ar salmiem piebāztu Gaiju Foksu. - Tā bija groteska lelle ar laternu un milzīgiem, baltiem cimdiem. Tā attēloja kādu no tā saucamās Pulvera sazvērestības (1605. g.) dalībniekiem. Šo sazvērestību organizēja katoļu opozīcija pret Jēkabu I Stjuartu. Pēc katoļu partijas vadoņu izdomas, parlamenta ēkas pagrabā novietoja pulvera mucas, to aizdedzināšanu uzticēja Gaijam Foksam, un spridzināšana bija paredzēta dienā, kad karalis uzstāsies ar tradicionālo troņa runu. Nejaušības dēļ sprādzienu aizkavēja, sazvērestību atklāja, galvenie nemiernieki un viņu starpā arī Gaijs Fokss gāja bojā uz ešafota, bet lelli Gaija Foksa veidā londonieši ik gadus 5. novembrī - viņu bojā ejas dienā - nesa pa ielām un tad svinīgi sadedzināja. Šī paraža, kuru Dikenss bieži piemin savos romānos, saglabājās vēl divarpus gadsimta.
2 - «Miscellanea» - lētu grāmatu sērija ar visdažādāko saturu, ko izdeva populārais grāmatizdevējs Konstebls pagājušā gadsimta 20. gados (tā dēvētais Konstebla maisījums).
3 - Koroners - ierēdnis, kura galvenais uzdevums ir līķu apskate, ja tiem konstatētas pēkšņas vai varmācīgas nāves pazīmes, un atzinuma izsniegšana šinī sakarībā. Atzinumu paziņoja tā saucamajai koronera tiesai - 15 - 18 piesēdētājiem, kas izsaukti uz līķa atrašanās vietu (tradīcija no XIII gadsimta). Tāpat piesēdētāju klātbūtnē koroners sniedz atzinumus par ugunsgrēka cēloņiem, ja pastāv aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu, par kuģu bojā ejas iemesliem utt.
XLIII NODAĻA
Augstā, slikti apgaismotā un vēl sliktāk vēdinātā istabā, kas atrodas Portjugelstrītā, Linkolnsinnfīldā, gandrīz cauru gadu sēž viens, divi, trīs vai četri parūkoti džentlmeņi - kā nu kuro reizi. Katram priekšā maza rakstāmpults, tāda pati kā tās, kuras lieto visi šīs zemes tiesneši, tikai bez franču lakas; viņiem pa labo roku atrodas advokātu loža, pa kreiso roku - iežogojums maksātnespējīgiem parādniekiem, bet viņiem priekšā, zemāk - sevišķi netīras sejas. Šie džentlmeņi ir Maksātnespējīgo tiesas pilnvarotie, un vieta, kur viņi sēž, ir pati Maksātnespējīgo tiesa.
Šai tiesai ir un no laika gala bijis tas dīvainais liktenis, ka šādu vai tādu iemeslu dēļ visi Londonas smalkākie skrandaiņi to uzskata par savu dienišķās sapulcēšanās un patvēruma vietu. Tā vienmēr ir pārpildīta. Alus un degvīna izgarojumi nepārtraukti paceļas pret griestiem un, tur sabiezējuši, tek lejup pa sienām kā lietus strūklas; tur var vienā laikā redzēt vairāk vecu drēbju kārtu, nekā visā Haundsdīčā1 piedāvā pārdošanai divpadsmit mēnešu laikā, un vairāk nemazgātu zodu un izpūrušu bārdu, nekā visi ūdenssūkņi un bārddziņi starp Taibernu un Vaitčeplu varētu savest kārtībā no saules lēkta līdz rietam.
Nav jādomā, ka kādam no šiem ļaudīm būtu šeit kaut mazākā darīšana vai attālāks sakars ar šo vietu, ko viņi tik nenogurstoši apmeklē. Ja tiem tādas būtu, tad nebūtu par ko brīnīties un šai faktā nebūtu nekā neparasta. Daži no viņiem lielāko sēdes daļu noguļ, citi atnesuši sev līdzi mazas, pārnesamas pusdienas, ietītas kabatas lakatos vai iebāztas izvalkātajās kabatās, un gremo un klausās ar vienādu baudu; bet nav zināms tāds gadījums, kad kādam no viņiem būtu bijusi kaut mazākā personīgā interese par kādu šeit iztiesājamo lietu. Lai arī ko darīdami, bet šeit viņi nosēž no sākuma līdz beigām. Ja stipri līst, viņi ierodas viscaur slapji, un tādās reizēs tiesas zāle ož pēc pelējuma.
Nejaušs apmeklētājs varētu domāt, ka šī vieta ir templis, kas veltīts nabadzības ģēnijam. Te nav neviena tāda ziņneša vai tiesas sulaiņa, kas valkātu pēc mēra šūtus svārkus; visā iestādē nav neviena kaut cik spirgta vai veselīga izskata cilvēka, ja neskaita mazo, sirmo šerifa palīgu, kam seja atgādina ābolu, un pat viņš, gluži kā degvīnā uzglabāts lāgā nepadevies ķirsis, šķiet mākslīgi izžāvēts un izkaltēts uzglabāšanai un par savu izskatu nevar pateikties dabai. Pat advokātu parūkas ir slikti iepūderētas un ar atrisušām sprogām.
Taču visinteresantākie ir atorneji, kas sēž pie liela, neapklāta galda zemāk par tiesas pilnvarotajiem. Vismantīgākajiem no šiem džentlmeņiem visa profesionālā saimniecība sastāv no zilas somas un zēna, kas parasti pieder pie jūdu ticības. Savu kantoru viņiem nav, un savas juridiskās lietas viņi nokārto dzertuvēs un cietumu pagalmos, kur viņi salasās bariem un cīnās klientu dēļ kā omnibusu konduktori. Viņi izskatās nosmulējušies un appelējuši, un, ja viņiem var pārmest kādus netikumus, tad ievērojamākie starp tiem laikam ir dzeršana un blēdīšanās. Dzīvo viņi parasti pie pašām «Noteikumu robežām»2, lielāko tiesu ne tālāk par vienu jūdzi no obeliska Sentdžordžfīldsā. Viņu āriene nav diez ko pievilcīga un manieres ir diezgan īpatnējas.
Misters Solomons Pells, viens no šīs mācītās brālības locekļiem, bija uzblīdis, bāls cilvēks, ģērbies svārkos, kas vienu brīdi likās zaļi, bet otru - brūni, ar samta apkakli, kam piemita tādas pašas hameleoniskas nokrāsas. Viņa piere bija šaura, seja plata, galva liela un deguns sašķiebies uz vienu pusi, it kā Daba, sašutusi par tām tieksmēm, ko viņā ievērojusi jau pie dzimšanas, būtu dusmās viņu paraustījusi aiz deguna un tas no tā laika tāds palicis. Tomēr, būdams apveltīts ar īsu kaklu un astmu, viņš elpoja galvenokārt caur šo orgānu, un tādējādi tā lietderība varbūt atsvēra to, ka pietrūka tā skaistumam.
- Esmu drošs, ka izvilkšu viņu cauri, - teica misters Pells.
- Vai patiesi? - atbildēja cilvēks, kam tas tika apgalvots.
- Pilnīgi droši, - Pells apliecināja, - bet, ja viņš būtu griezies pie šāda tāda kaktu advokātiņa, tad, ievērojiet, es par sekām nebūtu varējis atbildēt.