- Semivel! - misters Vellers iesaucās, tikko varēja apskatīt savu glābēju.
Sems pamāja ar galvu.
- Tu nu gan, viens kas tiesa, ir mīļš un godīgs puika, - misteri Vellers teica. - Uzdzīt savam vecajam tēvam uz acīm cepuri!
- Kā es varē zināt, ka tu tas ir? - dēls atbildēja. - Vai tu domā, ka to var pateikt pēc svara, kad tev uzmin uz kājas?
- Jā, tas tiesa, Semmij, - misters Vellers atbildēja, tūliņ atvilgdams. - Bet ko tu šiten daries? Tavs saimenieks, Semmij, šite nekā nepanāks. Tādu verdektu viņi cauri nelaidīs. Tādu viņi nelaidīs, Semmij.
Un misters Vellers pakratīja galvu tik svinīgi kā īsts jurists.
- Ta ir gan vecs stūrabuks! - Sems iesaucās. - Mūžīgi gvelž tik par verdektiem un alebijiem, un citām tādām būšanām. Kas t' te kauč ko teics par verdektu?
Misters Vellers neatbildēja, bet vēlreiz pakratīja galvu kā vislielākais likumu zinātājs.
- Beidz purināt savu bauzi, ja negrib, lai tā pavisam nolec no atsperēm! - Sems nepacietīgi noteica. - Un uzvedies kā prātīgs cilvēks! Izgājš nakt es aizstaigā līdz pat «Grenbijas Marķīzam» satikt tevi.
- Vai Grenbijas marķīzeni ar redzēji, Semmij? - nopūzdamies pajautāja misters Vellers.
- Jā, redzēju, - Sems atbildēja.
- Kā tad tā mīļā radībiņa izskatījās?
- Diezgan ķēmīgi, - Sems teica. - Man domāt, viņa sevi lēnītiņām dzen postā - pārāk daudz šitā ananasu ruma un citu tādu stipru zāļu.
- Tu tak to nesaki no tiesas, Semmij? - seniors nopietni vaicāja.
- No tiesas gan, - juniors atbildēja.
Misters Vellers satvēra sava dēla roku, saspieda to un atkal palaida. Pie tam viņa seja nepauda vis bēdas vai bažas, bet drīzāk gan tādas kā nedrošas, tomēr saldas cerības. Bet tad viņa sejā paplaiksnījās samierināšanās un pat prieks, un viņš lēni sacīja:
- Es, Semmij, nav galīgi drošs, es negrib sacīt nekā noteikta, lai vēlāk nav rūgti jāviļas, bet man gandrīz liekas, manu zēn, - man gandrīz liekas, ka gans ir samaitājs aknas!
- Vai t' viņš slikti izskatās? - Sems jautāja.
- Tāds neredzēti bāls, - tēvs atbildēja, - tikai ne jau deguns - tas ir vēl sarkanāks nekā agrāk. Ēstgriba viņam ir ne šāda, ne tāda, bet dzert viņš dzer apbrīnojami.
Domas par rumu, šķiet, mistera Vellera dvēselei sagādāja raizes, jo runādams viņš izskatījās drūms un domīgs, bet visai ātri atguvās, par ko liecināja vesels acu mirkšķienu alfabēts, ar kādu viņš parasti izteica sevišķu apmierinātību.
- Labi, - Sems teica, - tagad par manu lietu. Uzdari ausis un nesaki ne vārda, kamēr es nav beidzs.
Pēc šī īsā ievada Sems cik īsi varēdams atstāstīja savu pēdējo ievērības cienīgo sarunu ar misteru Pikviku.
- Nabadziņš, palics tur viens pats! - vecākais misters Vellers iesaucās. - Un neviena, kas varētu viņu pārstāt! Tas neiet, Semivel, tas neiet.
- Skaidrs, ka neiet, - Sems piekrita. - To es zināju, pirms nācu šur.
- Tie tak viņu apēss dzīvu, Semmij! - misters Vellers iesaucās.
Sems, ar galvu pamādams, izteica savu piekrišanu.
- Viņš tur iegā diezgan zaļš, Semmij, - misters Vellers sāka runāt līdzībās, - bet ārā nāks tik brūni apcepts, ka labākie draugi to i nepazīs. Cepts balodis, Semmij, tīrais nieks pret šito cepienu.
Sems Vellers atkal pamāja.
- Tam tā nevajdzētos būt, Semivel, - svinīgi paziņoja misters Vellers.
- Tas tā nedrīkst būt, - Sems apliecināja.
- Nekadais ar ne, - misters Vellers turpināja.
- Nu labs ir, - Sems teica, - pravietot tu māki tikpat jauki kā tas Niksons3 ar sarkano ģīmi, kas uzbildēts sešpensu grāmatiņās.
- Kas t' tas tāds bij, Semmij? - misters Vellers jautāja.
- Nav no svara, kas viņš bij, - Sems atcirta, - kučiers viņš nebij, un ar to tev pietiek.
- Es pazin vienu zirgu puisi ar tādu uzvārdu, - domīgi teica misters Vellers.
- Tas nebij tas, - Sems attrauca. - Tas džentelmens bij pravietis.
- Kas par pravieti? - misters Vellers taujāja, stingri skatīdamies uz savu dēlu.
- Nu tāds vīrs, kas var pateikt, kas notiks, - Sems paskaidroja.
- Kauč es viņu pazins, Semmij! - misters Vellers teica. - Varbūt viņš būtu varējs kauč ko pastāstīt par to pašu aknu kaiti, par ko mēs nupatās runāja. Bet, ja nu viņš ir nomirs un savu uzņēmumu nevienam nav atstājs, tad par to ar nav ko runāt. Laid tālāk, Semmij! - nopūzdamies teica misters Vellers.
- Labi, - Sems teica, - tu te visu laiku pravieto, kas notiks ar manu kungu, ja viņu atstās vienu pašu. Bet vai tu nezini, kā viņam palīdzēt?
- Nē, Semmij, es nezin, - ar domīgu seju teica misters Vellers.
- Itin nekādu iespēju? - Sems jautāja.
- Nekādu, - misters Vellers atteica. - Ja nu varbūtās... - Un viņa sejā atplaiksnījās apķērības dzirksts, kad viņš, noklusinājis balsi līdz čukstam un pieliecies pie savas atvases auss, teica: - Ja nu varbūtās, Semmij, slēdzējiem nezinot, iznest viņu saliekamā gultā vai pārģērbtu par vecu sievu ar zaļu plīvuru?
Sems Vellers abus šos priekšlikumus uzņēma ar pavisam negaidītu nicināšanu un no jauna uzdeva savu jautājumu.
- Nē, - vecais džentlmeņs atbildēja, - ja viņš reiz negrib, ka tu tur paliec, tad es nekādas iespējas neredz. Šitas ceļš nav izbraucams, Semmij... šitas nav izbraucams.
- Nu labi, tad es tev kaut ko pateiks, - Sems sacīja. - Es tev palūgs aizdot man divdesmit piecas mārciņas.
- Un kāds no tam būs labums? - misters Vellers gribēja zināt.
- Par to nebēdā, - Sems atbildēja. - Varbūtās tu man pēc pieci minūti prasi tās apukaļ. Varbūtās es tev pasaka, ka es nedos, un vēl ņem lamāties. Tu tak tās naudas dēļ neliks arestierēt pats savu dēlu un nesūtīs viņu uz Flītu, - vai tomēr darīs to, tu pretdabiskais klaidoni?
Pēc šīs Sema atbildes tēvs un dēls apmainījās ar veselu telegrāfa kodu dažādu slepenu mājienu un žestu, un pēc tam vecākais misters Vellers apsēdās uz akmens pakāpiena un smējās, līdz kļuva purpursarkans.
- Ta ir gan vecs spoks! - Sems iesaucās, sašutis par šo laika zaudējumu. - Ko tu te tupi ar tādu ģīmi kā durvju klabeklis, kad tik daudz kas jādara? Kur ir nauda?
- Zem bukas, Semmij, zem bukas, - misters Vellers atbildēja, pamazām nomierinādamies. - Paturi manu cepuri, Semmij!
Atbrīvojies no šī kavēkļa, misters Vellers spēji sagriezās uz vienu pusi un, veikli saliecies, izmanījās iebāzt labo roku ļoti ietilpīgā kabatā, no kurienes pēc pamatīgas elšanas un pūšanas izvilka oktāvas formāta kabatas grāmatu, pārsietu ar milzīgu ādas siksnu. No turienes viņš izņēma pāri pātagas auklu, trīs vai četras sprādzes, mazu labības paraugu maisiņu un beidzot žūksnīti ļoti netīru banknošu, no kurām atdalīja pieprasīto summu un iedeva Semam.
- Un tagadīt, Semmij, - vecais džentlmenis teica, kad pātagu auklas un sprādzes, un visi paraugi bija salikti atpakaļ un grāmata atkal novietota tās pašas kabatas dibenā,
- tagadīt, Semmij, man šite ir pazīstams viens džentelmens, kas īsā laikā priekš mums iztaisīs visu to pārējo būšanu, - likuma loceklis, Semmij, viņam tikpat kā vardēm smadzenes izkaisītas pa visu miesu un sniedzas līdz pat pirkstu galiem; lordkanclerības draugs, Semmij, kam tikai jāpasaka viņam, ko grib, un viņš tevi ieslodzīs kauč uz visu mūžu, ja tas ir vajdzīgs.