- Neko tamlīdzīgu! - Sems attrauca.
- Kā, kā? - misters Vellers jautāja.
- Neko tādu, kas iet pret konstitūciju! - Sems atcirta. - Hābejas korpuss ir labākais izgudrojums pasaulē tūlītās pēc perpetum mobiļa. To es bieži jo bieži ir lasījs avīzēs.
- Nu, un kāds tam sakars ar šito? - misters Vellers apjautājās.
- Āre, tāds, - Sems atteica, - ka es aizstāv šito izgudrojumu un tādā garā ar rīkosies. Nekādu čukstēšanu kanclerībai - tādas lietas man nepatīk. Tas varbūtās nav nemaz tik droši, kad atkal jātiek ārā.
Šajā punktā sava dēla jūtas pilnīgi saprazdams, misters Vellers tūliņ uzmeklēja erudīto Solomonu Pellu un iepazīstināja to ar savu vēlēšanos tūdaļ saņemt pavēli par divdesmit piecu mārciņu un tiesas izdevumu tūlītēju iekasēšanu no kāda Semjuela Vellera, turklāt Solomonam Pellam par to tiks samaksāts iepriekš.
Atornejs bija ļoti labā garastāvoklī, jo grūtībās nokļuvušais kučieris bija ticis atbrīvots no atbildības. Viņš ļoti atzinīgi izteicās par Sema pieķeršanos savam kungam, paziņoja, ka tā ļoti atgādinot viņa paša pieķērību savam draugam kancleram, un tūliņ aizveda vecāko misteru Velleru uz Templu ar zvērestu apliecināt ziņojumu par parādu, kuru zēns ar zilās somas palīdzību turpat uzrakstīja.
Pa to laiku Semam, kas balti nomazgātajam džentlmenim un viņa draugiem bija ticis oficiāli stādīts priekšā kā mistera Vellera no «Skaistās Mežones» atvase, visi izrādīja vislielāko cieņu un ielūdza viņu piedalīties dzīrēs par godu šim gadījumam - un šo ielūgumu viņš nebūt nekavējās pieņemt.
Parasti šīs šķiras džentlmeņi priecājas nopietni un mierīgā garā, bet šis gadījums nepiederēja pie parastajiem, tāpēc viņi attiecīgi atlaida grožus. Pēc diezgan trokšņainas tostu uzsaukšanas galvenajam tiesas pilnvarotajam un misteram Solomonam Pellam, kas šajā dienā bija parādījis tik izcilas spējas, kāds džentlmenis zilā šallē un ar plankumainu seju izteica priekšlikumu, ka kādam vajadzētu uzdziedāt.
Likās pats par sevi saprotams, ka džentlmenim ar plankumaino seju, reiz viņam tā sagribējies dziesmas, vajadzētu dziedāt pašam, taču šis plankumainais džentlmenis stūrgalvīgi un diezgan aizskarošā kārtā atteicās to darīt, kam, kā jau šādos gadījumos parasts, sekoja diezgan dusmīga saruna.
- Džentlmeņi, - teica zirgu piegādātājs, - lai šajā priecīgajā gadījumā netraucētu saskaņu, varbūt ka misters Semjuels Vellers uzņemtos mūs iepriecināt.
- Nudie, džentelmeņi, - Sems sacīja, - es nav radis dziedāt bez instrumenta, bet mierīgas dzīves labad var darīt visu, kā teica vīrs, kas iestājās darbā uz bākas.
Pēc šīs prelūdijas misters Semjuels Vellers tūliņ sāka dziedāt sekojošo trauksmaino un skaisto leģendu, kuru, domādami, ka tā nav vispārībā pazīstama, mēs atļaujamies citēt. Lūdzam pievērst sevišķu uzmanību balsienam otrās un ceturtās rindas beigās, kas ne tikai atļauj dziedātājam šajās vietās atvilkt elpu, bet arī stipri piepalīdz pantmēram..
I
II
- Es uzskatu, ka šī dziesma aizskar mundiera godu, - teica džentlmenis ar plankumaino seju, šai vietā dziesmu pārtraukdams. - Es prasu: kā šo kučieri sauca?
- To neviens tā ar nedabūja zināt, - Sems atbildēja. - Viņam nebij vizītkartes kabatā.
- Es protestēju, ka iejauc politiku, - džentlmenis ar plankumaino seju teica. - Es atzīstu, ka mūsu sabiedrībā šī dziesma ir politiska un, kas ir gandrīz tas pats, tā nav patiesa. Es saku, ka tas kučieris nebēga, bet mira varoņa nāvē - varonīgi kā fazāns, un es negribu dzirdēt nekādus iebildumus.
Tā kā džentlmenis ar plankumaino seju runāja ļoti sparīgi un apņēmīgi un tā kā sapulcēto domas par šo jautājumu, šķiet, dalījās, draudēja izcelties jauns strīds, bet tad īstā laikā ieradās misters Vellers un misters Pells.
- Viss kārtībā, Semmij, - misters Vellers sacīja.
- Tiesas izpildītājs būs šeit pulksten četros, - teica misters Pells. - Es ceru, ka jūs līdz tam laikam neaizbēgsit - ko? Ha, ha!
- Varbūtās mans nežēlīgais papiņš vēl apsažēlosies, - ar platu smaidu atbildēja Sems.
- Ni un ni, - vecākais misters Vellers teica.
- Nu lūdzu, lūdzu, - Sems uzstāja.
- Neparko, - nepielūdzamais kreditors atbildēja.
- Es tev apņemsies nomaksāt pa seši pensi mēnesī, - Sems aizrādīja.
- Es tos nepieņems, - misters Vellers atteica.
- Ha, ha, ha! Ļoti jauki, ļoti jauki, - misters Solomons Pells sacīja, patlaban sastādīdams savu mazo rēķinu. - Tiešām ļoti interesants gadījums. Bendžemin, pārraksti šito!
Un misters Pells atkal pasmaidīja, parādīdams misteram Velleram kopsummu.
- Pateicos, pateicos, - juridiskais džentlmens sacīja, paņemdams taukaino banknoti, ko misters Vellers izvilka no kabatas. - Trīs mārciņas desmit šiliņi un viena mārciņa desmit šiliņi ir piecas mārciņas. Ļoti pateicos, mister Veller. Jūsu dēls ir ļoti krietns jauneklis, tiešām, ser, ļoti krietns. Jauna cilvēka raksturā tā ir ļoti patīkama iezīme... ļoti patīkama, - misters Pells piemetināja, glaimīgi smaidīdams un noglabādams naudu kabatā.
- Ir nu gan joki, - vecākais misters Vellers teica iesmiedamies. - Īsts pazudinātais dēls!
- Pazudušais - pazudušais dēls, ser, - maigi iebilda misters Pells.
- Nekas, ser, - ar cieņu atteica misters Vellers. - Mans zin, cik pulkstens sit, ser. Ja es nezinās, ser, tad paprasīs jums.
Kad ieradās tiesas izpildītājs, Sems jau bija kļuvis tik ārkārtīgi populārs, ka sapulcētie džentlmeņi nolēma pavadīt viņu līdz cietumam visi kopā. Tā viņi arī devās ceļā; sūdzētājs un atbildētājs gāja roku rokā, tiesas izpildītājs pa priekšu, un gājienu noslēdza astoņi braši kučieri. Pie Sārdžentsinna kafejnīcas visi apstājās, lai atspirdzinātos, un pēc šo juridisko formalitāšu nokārtošanās procesija devās tālāk.
Flītstrītā nelielas nekārtības radīja astoņu pavadošo džentlmeņu iedoma, proti, viņi katrā ziņā gribēja iet pa četri blakus; turklāt izrādījās nepieciešami atstāt džentlmeni ar plankumaino seju izkauties ar kādu nesēju, iepriekš norunājot, ka draugi ar viņu satiksies atpakaļceļā. Ja neskaita šos mazos starpgadījumus, pa ceļam nekas nenotika.
Pie Flītas vārtiem kavalkāde, sūdzētājam diriģējot, uzsauca atbildētājam trīs dimdošus «urā!» un, pēc kārtas paspieduši viņam roku, atstāja viņu.
Sems, kad viņu par ārkārtīgu pārsteigumu Rokeram un acīm redzamu izbrīnu pat flegmātiskajam Nedijam bija oficiālā kārtā nodevuši cietumsargu zināšanā, tūliņ iegāja cietumā, devās tieši uz sava kunga istabu un pieklauvēja pie durvīm.