- Iekšā! - teica misters Pikviks.
Sems ienāca, noņēma cepuri un pasmaidīja.
- Ā, Sems, mans krietnais zēns! - misters Pikviks izsaucās, acīm redzami iepriecināts, atkal ieraugot savu pazemīgo draugu. - Manu uzticamo zēn, man vakar nebija nolūka jūs ar saviem vārdiem aizskart. Nolieciet, Sem, cepuri, un es jums mazliet plašāk paskaidrošu, ko es domāju.
- Vai jūs, ser, grib to tūliņās uz vietas? - Sems apjautājās.
- Protams, - misters Pikviks sacīja. - Kādēļ gan ne?
- Pašlaik man īsti nesanāk, ser, - Sems atbildēja.
- Kādēļ? - misters Pikviks jautāja.
- Tādēļ... - Sems teica vilcinādamies.
- Nu, kādēļ tad? - misters Pikviks taujāja, uztraucies par sava apkalpotāja izturēšanos. - Runājiet taču, Sem!
- Tādēļ, - Sems atbildēja, - ka man vēl nokārtojamas nelielas darīšanas.
- Kādas darīšanas? - jautāja misters Pikviks, izbrīnījies par Sema apmulsumu.
- Nekas īpašīgs, ser,- Sems atteica.
- Nu, ja tas nav nekas īpašs, - misters Pikviks smaidīdams sacīja, - jūs vispirms varat parunāt ar mani.
- Man domāt, labāk būtu parūpēties par to tūliņās, - Sems teica, vēl arvien vilcinādamies.
Misters Pikviks izskatījās pārsteigts, bet nekā neteica.
- Lieta tāda... - Sems iesāka un atkal apklusa.
- Nu, - misters Pikviks sacīja, - runājiet jel, Sem!
- Nuja, lieta tāda, - ar mokām izteica Sems, - ka vispirmo man varbūtās vajdzētas pagudrot sev par gultu.
- Jums par gultu! - pārsteigts iesaucās misters Pikviks.
- Jā, ser, man par gultu, - Sems apstiprināja, - es ir cietumnieks. Šito pašu pēcpusdienu mani arestierēja dēļ parāda.
- Jūs arestēja parāda dēļ! - misters Pikviks iesaucās, atslīgdams krēslā.
- Jā, ser, dēļ parāda, - Sems atbildēja. -. Un tas cilvēks, kas mani šeit ietupināja, nelaidīs mani agrāk ārā, kamēr neizies jūs paši.
- Lai dievs pasargā! - misters Pikviks izsaucās. - Ko jūs ar to gribat sacīt?
- To, ko es saka, ser, - Sems atbildēja. - Es būs cietumnieks kaut vai četerdesmit gadus, un es ir ļoti priecīgs par to. Un, kauč ar tā bijse Ņugeita, tas nekā negrozītu. Un tagad, velns lai parauj, viss ir pateikts - un lieta cauri!
Ļoti sparīgi un ar uzsvaru izteikdams šos vārdus, Sems Vellers, pavisam neparasti uztraucies, trieca savu cepuri pret grīdu un tad, sakrustojis rokas, stingri un nešaubīgi skatījās sava kunga sejā.
1 - Haundsdīča - kāda Londonas iela, kas Dikensa laikā bija lietotu drēbju tirdzniecības centrs.
2 - «Noteikumu robežas» - rajons ap Flītas cietumu, kura robežās bija atļauts dzīvot ieslodzītajiem maksātnespējīgiem parādniekiem. Tādas «robežas» bija arī ap citiem cietumiem, un pastāvēja pat takse, kas noteica maksu par tiesībām dzīvot ārpus cietuma, - šajās «robežās».
3 - Niksons ar sarkano ģīmi - lētu bulvārgrāmateļu autors; tās saturēja arī nākotnes pareģojumus.
4 - Diks Terpins - plaši pazīstams XVII gadsimta laupītājs, neskaitāmu balāžu un nostāstu varonis. Haunslouhīta - viršu klajums rietumos no Haunslovas pilsētiņas; tajā Terpins savus laupīšanas reidus izdarīja biežāk nekā citās - lielākās pilsētās.
XLIV NODAĻA
Misters Pikviks bija pārāk aizkustināts par Sema karsto pieķērību, lai būtu spējīgs izrādīt dusmas vai nepatiku par pārsteidzīgo soli, ko tas bija spēris, tīšuprāt iekļūdams parādnieku cietumā uz nenoteiktu laiku. Vienīgais, par ko viņš neatlaidīgi prasīja paskaidrojumu, bija Sema kreditora vārds, bet to misters Vellers stūrgalvīgi atsacījās nosaukt.
- Nav vērts, ser, - atkal un atkal teica Sems. - Tas ir viens ļaunprātīgs, nelabvēlīgs, pasaulīgs, spītīgs un atriebīgs radījums ar cietu sirdi, ko nekādi nevar atmīkstināt, kā aizrādīja tikumīgais mācītājs, kad ar tūsku slimais vecais džentelmens teica, ka, pēc viņa domām, labāk tomēr būtot atstāt visu savu mantu sievai nekā likt par to būvēt baznīcu.
- Bet apdomājiet, Sem, - misters Pikviks iebilda, - summa ir tik maza, ka to var ļoti viegli samaksāt, un, reiz nu esat mani pārliecinājis paturēt jūs pie sevis, jums vajadzētu iedomāties, cik daudz vairāk jūs man varētu noderēt, ja varētu iziet ārpus cietuma.
- Lielu pateikšan jums, ser, - nopietni atbildēja misters Vellers, - bet man gan negribētos.
- Ko negribētos, Sem?
- Nu, ser, man negribētos pazemoties un lūgt žēlastību no šitā cietsirdīgā ienaidnieka.
- Bet jūs taču, Sem, nelūdzat nekādu žēlastību, ja lūdzat viņu saņemt savu naudu, - misters Pikviks centās viņu pārliecināt.
- Lūgtu piedošanu, ser, - Sems atbildēja, - bet tā būtu bijse visai liela žēlastība, ja to samaksātu, tak viņš nekādas žēlastības nav pelnījs. Tādas tās lietiņas, ser.
Tā kā misters Pikviks diezgan sapīcis sāka berzēt degunu, misteram Velleram šķita prātīgāk mainīt sarunas tematu.
- Es, ser, savu lēmumu ir pieņems dēļ principa, - Sems sacīja, - un jūs tak savējo ar tāpat. Tas man liek atgādāties vīru, kas dēļ principa dabūja galu, par ko jūs, ser, protams, ir dzirdējs,
Šeit misters Vellers apklusa un iesāņus uzmeta savam kungam viltīgu skatienu.
- Šai gadījumā nevar vis teikt «protams», Sem, - sacīja misters Pikviks un pamazām sāka smaidīt, neraugoties uz nepatiku, ko viņam sagādāja Sema stūrgalvība.
- Par minētā džentlmeņa likteni es nekā neesmu dzirdējis.
- Kā, ser! - misters Vellers iesaucās. - Es brīnās par jums, ser. Viņš, ser, bij klerks valsts iestādē.
- Tiešām? - misters Pikviks teica.
- Jā gan, ser, - misters Vellers atbildēja, - un bij ļoti patīkams džentelmens - viens no tiem kārtīgajiem un akurātīgajiem, kas slapjā laikā kājas bāž mazos gumijas toverīšos un kam nav citu sirdsdraugu kā vien zaķādas krūšu sildītājs. Viņš taupīja naudu dēļ principa, katru dienu vilka tīru kreklu dēļ principa un ar saviem rada gabaliem nekad nerunāja dēļ principa, jo bažījās, ka tie gribēs no viņa aizņemties naudu, un visā visumā viņš bij no tiesas neparasti patīkams cilvēks. Matus viņš dēļ principa grieza ik pēc divi nedēļi un uzvalkus iegādājās uz ekonomiskiem principiem - trīs uzvalkus gadā, un vecie jāpieņem atpakaļ. Tā kā viņš bij dikti regulārs džentelmens, viņš katru dienu pusdienoja vienā un tai pašā vietā, kur bij jāmaksā šiliņš un deviņi pensi no personas, un viņš tur apēds visai pamatīgu šiliņu un deviņus pensus, kā saimenieks bieži teica, asaras birdinādams, bez tam ziemā mēdzis bikstīt uguni kamīnā un tā ik dienas iztaisījs skaidrus zaudējumus par četrarpus pensa, nemaz i nerunājot par sirdēstiem, kad saimeniekam bij jānoskatās, kā viņš to dara. Un kur t' vēl tā lielmanība! «Padodiet «Pastu», kad šis džentelmens beigs lasīt!» - tā viņš ik dienas ienākdams nobļaujas. «Tomas, pameklējiet «Laiku», parādiet man «Rīta Vēstnesi», kad tas ir brīvs, neaizmirstiet mani pieteikt uz «Hroniku» un - esiet tik laipni - atnesiet «Ziņotāju»!» Un tad viņš sēdē un visu laiku lūrē tik pulkstenī un izskrē ārā taisni ceturtdaļminūtes iepriekš, lai uzglūnētu zēnam, kas nesa vakara avīzi.
To tad viņš lasīja ar tik dziļu intresi un neatlaidību, ka pārējie apmeklētāji krita vai izmisumā un trakumā, īpašīgi kāds vecs džentelmens, kurš ātri apskaitās un kuru apkalpotājam tādās reizēs vajdzē stingri uzmanīt bailēs, ka tas nekrīt kārdinājumā un nenodara kauč ko pārsteidzīgu ar cepeša griežamo nazi. Nujā, ser, tā viņš tur sēdē, aizņemdams vislabāko vietu trīs stundas, un pēc pusdienām neko nedzēra, tikai gulēja un tad gāja uz kafejnīcu dažas ielas tālāk, izdzēra tur mazu krūzīti kafijas un apēda četras maizītes, bet pēc tam gāja uz savām mājām. Kensingtonā1 un likās gulēt.