Vienunakt viņš jutās gauži slims; sūta pēc ārsta; dakters atbrauc zaļā karītē ar nez kādām tur Robinsona Krūziņa izgudrotām trepītēm, ko izkāpjot pats var nolaist un iekāpjot uzvilkt, lai kučieram nav jākāpj nost no bukas un jāparāda publikai, ka viņam ir tikai livrejas svārki, bet bikses pie tiem nepavisam nepiestāv. «Kas notics?» prasa dakters. «Gauži slims,» saka pacients. «Ko jūs ēdāt?» prasa dakters. «Teļa cepeti,» saka pacients. «Un ko jūs aprija pašu pēdīgo?» prasa dakters. «Maizītes,» saka pacients. «Tur, rau, ir tas suns aprakts,» saka dakters. «Es jums tūliņās atsūtīs zāles, un uz priekšu tās vairs neaiztiekat.» - «Ko neaiztikt?» prasa pacients. «Vai zāles?» - «Nē, maizītes,» saka dakters. «Kāpēc?» saka pacients un pielec gultā sēdus. «Es jau piecpadsmit gadus katru vakaru dēļ principa ir apēds četras maizītes.» - «Nu, tad dēļ principa tās ar atmetiet,» saka dakters. «Maizītes, ser, ir veselīgas,» saka pacients. «Maizītes, ser, nav veselīgas!» nikni saka dakters. «Bet tās ir lētas,» pacients saka jau pielaidīgāk, «un par to cenu bez tam ļoti sātīgas.» - «Jums tās būtu dārgas par katru cenu, dārgas pat tad, ja jums par ēšanu maksātu,» saka dakters. «Četras maizītes katru vakaru,» viņš saka, «tiks ar jums galā sešos mēnešos!» Pacients skatās viņam taisni acīs, labu brīdi domā un beidzot teiks: «Vai jūs, ser, par to ir drošs?» - «Es par to galvo ar savu ārsta godu,» saka dakters. «Kā jūs domā, cik daudz maizīšu varētu nogalināt mani uz vietas?» prasa pacients. «Es nezinu,» saka dakters. «Vai jūs domā, ka ar maizītēm par puskronu pietiktu?» prasa pacients. «Es domā, ka pietiktu,» saka dakters. «Par trim šiliņiem, man domāt, droši pietiktu,» saka pacients. «Noteikti,» saka dakters. «Lieliski,» saka pacients, «ar labu nakti.»
Otrā rītā viņš pieceļas, liek iekurt kamīnu, pasūta par trim šiliņiem maizītes, visas apgrauzdē, visas apēd un iešauj sev galvā lodi.
- Kāpēc viņš tā darīja? - strauji jautāja misters Pikviks, stāsta traģiskā noslēguma satriekts.
- Kāpēc viņš tā darīja, ser? - Sems atkārtoja. - Nu, lai balstītu savu lielo principu, ka maizītes ir veselīgas, un lai parādītu, ka viņu neviens nespēj nogriezt no ceļa!
Ar tamlīdzīgu izlocīšanos un sarunas temata maiņu misters Vellers atsaucās uz sava kunga jautājumiem pirmajā vakarā, ko viņš pavadīja Flītā. Redzēdams, ka visa laipnā pierunāšana ir veltīga, misters Pikviks pēdīgi negribīgi atļāva viņam uz vienu nedēļu noīrēt gultas vietu pie kāda plikgalvaina kurpnieka, kas nomāja mazu istabiņu vienā no augšējām galerijām. Šajā vienkāršajā miteklī misters Vellers ienesa no mistera Rokera noīrēto gultas maisu un gultas drēbes, un, likdamies gulēt, viņš jau jutās kā mājās, it kā cietumā būtu uzaudzis un visa viņa dzimta būtu tur veģetējusi jau trīs paaudzes.
- Vai jūs, vecais gaili, vienādiņ gultā smēķē? - misters Vellers jautāja savam saimniekam, kad abi bija apgulušies.
- Jā, smēķēju, mazo Bentamas gailīt2, - kurpnieks atbildēja.
- Atļaujiet pajautāt, - kāpēc jūs klāj sev gultu zem galda? - Sems vaicāja.
- Tāpēc, ka pirms ierašanās šeit es biju pieradis pie gultas ar baldahīnu un atrodu, ka galds šim nolūkam noder diezgan labi, - kurpnieks paskaidroja.
- Jums ir raksturs, ser, - Sems noteica.
- Nekas tamlīdzīgs man gan nepieder, - kurpnieks atbildēja, galvu kratīdams, - un, ja jums vajadzīgs labs raksturs, es baidos, ka šajā iestādē jums tādu būs grūti atrast.
Šī īsā saruna notika, kad misters Vellers bija atstiepies uz sava gultas maisa vienā istabas galā un kurpnieks uz sava maisa - otrā galā. Telpu apgaismoja niedres svece un kurpnieka pīpe, kas pagaldē spīdēja kā kvēlojoša ogle. Lai gan saruna bija īsa, misteru Velleru tā noskaņoja stipri labvēlīgi savam saimniekam, un, pacēlies uz elkoņa, viņš noskatījās uz to ilgāk, nekā līdz šim viņam bija atlicis laika vai patikšanas.
Viņš bija bāls - kā visi kurpnieki un noaudzis ar cietu, spurainu bārdu, - kā visi kurpnieki, viņa seja izskatījās kā dīvaina, labsirdīgi blēdīga maska, ko rotāja acu pāris, kas kādreiz noteikti bijis ļoti jautrs, jo tas dzirkstīja vēl tagad. Šis vīrs bija gadus sešdesmit vecs un cietumā sēdēja dievs zina cik ilgi, tādēļ bija diezgan savādi, ka viņš izskatījās apmierināts un pat jautrs. Viņš bija maza auguma un guļot saliecies divkārši, tādēļ izskatījās, it kā kāju viņam nemaz nebūtu. Mutē viņam bija liela, sarkana pīpe, viņš smēķēja un ar apskaužamu dvēseles mieru skatījās sveces gaismā.
- Vai jūs jau ilgi šite? - Sems apjautājās, pārtraukdams stipri ieilgušo klusumu.
- Divpadsmit gadu, - kurpnieks atbildēja, kodīdams pīpes galu.
- Necieņa pret tiesu? - Sems jautāja. Kurpnieks pamāja ar galvu.
- Un kamdēļ tad jūs ir tik stūrgalvīgs? - diezgan bargi teica Sems. - Kam jūs laiž postā savu dārgo dzīvi šitamā lielajā laidarā? Kamdēļ jūs nepiekāpjas un nesaka kanclerībai, ka jums dikti žēl, ka jūs padarījši viņa tiesu par nicināmu, un ka jūs nekad vairs tā nedarīs?
Kurpnieks iebīdīja savu pīpi mutes kaktiņā, lai varētu pasmaidīt, tad novietoja to atpakaļ vecajā vietā, bet neteica nekā.
- Kamdēļ jūs tā nedara? - Sems neatlaidīgi turpināja iztaujāt.
- Ak, - kurpnieks atteica, - jūs šīs lietas ne visai labi saprotat. Kā gan jūs domājat, kas mani izpostīja?
- Nu, - Sems teica, notīrīdams sveces degli, - iesākums, man domāt, bij tāds, ka jūs iekļuva parādos, vai ne?
- Man nav bijis parādu ne fārtinga, - kurpnieks atsacīja. - Miniet vēlreiz.
- Varbūt jūs pirka mājas, - Sems minēja, - kas smalkā angļu mēlē nozīmē - palikāt traks, vai jūs sāka būvēties, kas ir medicīnas termiņš un nozīmē - nedziedināmi slims.
Kurpnieks pakratīja galvu un teica:
- Miniet vēlreiz.
- Es ceru, ka jūs nesāka tiesāties, - aizdomīgi teica Sems.
- Nekad visā savā mūžā, - kurpnieks atbildēja. - Lieta tāda, ka mani izpostīja nauda, ko man atstāja kā mantojumu.
- Nu paklausās viens, - Sems sacīja, - kas tie par niekiem! Es būtu vēlējies, lai kāds bagāts ienaidnieks lūkotu mani šitādā veidā izputināt. Es viņam būtu ļāvs.
- O, es redzu, ka jūs man neticat, - kurpnieks teica, mierīgi smēķēdams savu pīpi. -
Jūsu vietā es arī neticētu, bet tomēr tā ir patiesība.
- Kā ta tas notika? - taujāja Sems, ko pa pusei jau bija pārliecinājis kurpnieka izskats.
- Lūk, tā, - kurpnieks atbildēja, - kādu vecu džentlmeni provincē, kuram es strādāju un kura nabadzīgo radinieci es biju apprecējis, - viņa ir mirusi, lai dievs viņu svētī un paldies dievam, - ķēra trieka, un viņš aizgāja.
- Uz kurieni? - jautāja Sems, kas pēc dienas daudzajiem notikumiem kļuva miegains.
- Kā man zināt, uz kurieni viņš aizgāja? - teica kurpnieks, kas tik neatlaidīgi sūca savu pīpi, ka runāja caur degunu. - Viņš aizgāja pie tēviem.
- Ahā, tas gan, - Sems atsaucās. - Nu, un?
- Nu, - kurpnieks turpināja, - viņš atstāja pieci tūkstoši mārciņu.